Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

Džerija dzīvē un darbos dominē trīs tēmas. Ap vienu - cen­trālo tēmu rotē divas pārējās. Tā ir viņa tīrā, visaptverošā jūsma par atklājumiem dabā un tur mītošajos dzīvniekos. Džerijam piemita talants to izpaust ar savu izcilo, asprātīgi salīdzinošo spēju dalīties savos atklājumos ar citiem. Reizēm pārmet, ka viņa attieksme pret dzīvniekiem esot antropomorfiska. Tā tas ir, un par to nav jākaunas! Šādā neparastā veidā Džerijs ļāva lasītājiem un klausītājiem atjaunot to saikni ar dzīvniekiem, kura, pēc viņa domām, kļuvusi bīstami trausla, ja ņem vērā, ka mēs visi - gan cilvēki, gan dzīvnieki - esam dzīvi organismi, kuriem šādā vai tādā veidā jāsadzīvo uz vienas un tās pašas pla­nētas.

Otra tēma ir viņa skatījums uz cilvēkiem un to uzvedību. Šo skatījumu varētu saukt par "zoomorfisku", jo cilvēku aprak­stos viņš bieži lieto dzīvnieku valsts terminus, taču par cilvēku vājībām stāsta ar tikpat lielu baudu kā par dzīvnieku trūku­miem. Abu sugu aplamību aprakstu savdabīgi papildina Dže­rija īpašais humors un dzīvesprieks, kas reizēm ir sarkastisks, pat dzēlīgs, taču vienmēr balstās uz īsti trāpīgu novērojumu vai pelnītu maigumu.

Taču vienā jautājumā - savu darbu trešajā tēmā - no Džerija maigumu nesagaidīt: redzēdams, ka daba tiek izlaupīta un tās iemītnieki iznīcināti, viņš neganti dusmojas un mēģina situāciju

labot tā, kā to prot vislabāk, - sagādādams apdraudētajiem dzīvniekiem drošu patvērumu, līdz tiem būs iespēja atgriezties

savvaļas mītnēs.

Pirms jūs Džerija darbos iepazīsiet Džeriju pašu, viņa ģi­meni, draugus un dzīvniekus, uzklausiet viņa skaidrojumu par to, kā viņš kļuvis par tādu cilvēku, kāds bija. Šajā fragmentā viņš, kā parasti, vērtē sevi pieticīgi un visu piedēvē vienkārši veiksmei.

Piedzimstot ikvienam no mums piemīt interese par apkār­tējo pasauli. Pavērojiet jebkura cilvēka vai dzīvnieka mazuļa pirmos soļus. Tie ir izpētes dziņu pilni, mazulis izzina visu jauno ar katru savu maņu - redzi, dzirdi, garšu, tausti un ožu. Kopš dzimšanas brīža mēs esam sarežģītas un valdzinošas pa­saules izzinātāji. Dažiem cilvēkiem šī dziņa laika gaitā vai no­mācošu dzīves apstākļu dēļ pazūd, toties citiem palaimējas sa­glabāt šo urdīgo interesi visu mūžu.

Es nespēju atcerēties tādu brīdi, kad mani nebūtu aizrāvusi un apbūrusi apkārtējā pasaule, īpaši dzīvnieki, kas kopā ar mani apdzīvo zemi. Manas pirmās atmiņas ir no apmēram divu gadu vecuma. Savas auklītes pavadībā devos pastaigā pa kalnu ceļu Indijā. Todien bija stipri lijis, zeme bija mitra un smaržīga. Ceļa līkumā auklīte satika savus draugus - vīrieti un sievieti, un es atceros, ka sievietei mugurā bija brīnišķīgi skaists, koši sarkans sari, kas uz ceļmalas krūmāju zaļā fona vizēja kā orhideja. Man drīz vien apnika klausīties viņu sarunās, es piegāju pie netālā grāvja un sajūsmināts atklāju tajā divus milzīgus, lietus izvilinātus haki krāsas kailgliemežus. Abi lēni līda pa grāvi, atstādami aiz sevis mirdzošu gļotu sliedi. Atceros, es no- tupos un aizgrābts vēroju, kā gliemeži bez kāju palīdzības slīd pa zemi. Abi gliemeži pilnībā piesaistīja manu uzmanību, līdz auklīte pienāca pārbaudīt, ko es daru, un aizrāva mani prom, teikdama, ka man neklājoties skatīties uz šiem netīrajiem radī­jumiem. Manās acīs tie bija ne tikai apburoši, bet savā ziņā tik­pat skaisti kā auklītes draudzene savā brīnišķīgajā sari.

Es savā mūžā visā pasaulē esmu redzējis ļoti daudz dzīv­nieku, un mani vienmēr ir ārkārtīgi pārsteidzis, ka cilvēki var norādīt uz dzīvnieku vai augu un teikt - "vai nav atbaidošs?" un "cik pretīgs?". Manuprāt, īstam dabas pētniekam jāprot uz visu skatīties objektīvi. Neviens radījums nav pretīgs. Tie visi ir dabas sastāvdaļa. Var negribēt gulēt vienā gultā ar klabur- čūsku vai nātri, var sašust (kā man reiz gadījās) par to, ka teltī ielauzušies milžu gliemeži un notiesājuši visu ēdienu, taču šiem radījumiem ir tādas pašas tiesības dzīvot uz Zemes kā mums.

Nākamais solis manā dabaszinātnieka karjerā sākās piecu vai sešu gadu vecumā - toreiz es vācu mitrenes vai mārītes un, ieslodzītas sērkociņu kārbiņās, nēsāju sev līdzi kabatās. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Grieķijas salā Korfu, un tur mana interese par dabu uzplauka pilnos ziedos. Atklāju, ka sala ir pārpilna ar brīnišķīgām dzīvības formām, tādēļ es ne tikai vācu tādus radījumus kā tauriņus un vaboles, bet arī turēju tos dzīvus un pētīju. Manā istabā vai dārzā allaž vienlaikus bija visdažādākie radījumi - no ūpjiem līdz skorpioniem, no bru­ņurupučiem līdz jūras zirdziņiem. Man ārkārtīgi paveicās, ka tolaik mans draugs un skolotājs bija doktors Teodors Stefani- dis, kuram bija (un joprojām ir) enciklopēdiskas zināšanas par visu dzīvo. Tieši no viņa es astoņu gadu vecumā saņēmu savu pirmo "profesionālo" instrumentu - kabatas formāta mikro­skopu. Man atvērās pilnīgi jauna pasaule - es atklāju, ka pa­rasti dīķi un grāvji ir miniatūru radījumu pārpildīti, tādējādi ikkatra peļķe pārvērtās sīciņu radību apdzīvotos džungļos.

Vēlāk es kļuvu par profesionālu dzīvnieku vācēju zoodārzu vajadzībām, es ceļoju uz tik tālām zemēm kā Patagonija un Kamerūna, Gajana un Malaizija. Gadu gaitā man laimējās sa­stapties ar visapbrīnojamāko savvaļas dzīvnieku pasauli. Esmu zvilnējis Dienvidamerikas piekrastē kopā ar milzīgiem, krokai­niem jūras ziloņiem (daži no tiem skaļi krāca, citi, ja piegāju tiem par tuvu, saceldami oļu krusu, saslējās divu metru aug­stumā, pavēra mutes un dobji, biedējoši rēca). Dienvidameri­kas tropu mežos esmu ķēris pusotru metru garus elektriskos zušus, kas ar strāvas triecienu spēja nogalināt medījumu pašu lielumā. Kostarikas lietus mežos esmu vērojis kvezalu brīnum­skaisto lidojumu - putnu metru garās, zeltaini zaļās astes, kad tie laidās pāri klajumiem starp kokiem, zvīļoja kā karogi. Savu­kārt otrā pasaules malā esmu naktī veltījis aizrautīgu, vienīgi zināmā mērā bīstamu pusstundu Āfrikas indīgākās čūskas - melnās mambas - medībām, kad rāpulis bija izmucis no būra. Esmu izbaudījis lielu prieku, iepazīdamies ar kažokos tērpta­jiem Donaldam Dakam līdzīgajiem pīļknābjiem, taču ar tikpat lielu sajūsmu esmu skatījies pa virtuves logu un vērojis zvir­buļus trokšņojam dzīvžogā.

Dabaszinātnieks ir divkārt laimīgs cilvēks. Pirmkārt, viņš priecājas par itin visu ap sevi, un viņa dzīve ir daudzkārt bagā­tāka nekā pret dabu vienaldzīgam cilvēkam. Otrkārt, savam hobijam viņš var nodoties jebkurā laikā un jebkurā vietā, jo dabas pētnieks vienlīdz apburts vēros gan dzīvības cīņu par eksistenci lielpilsētas vidū, gan tās dzirkstošo rosību tropu mežā. Viņu vienlīdz interesē gan milzu ganāmpulki Āfrikas līdzenumos, gan spīļastes paša piemājas dārziņā.

«Tas bērn s ir traks-pilnas kabatas ar gliemežiem!" L orenss Darels> ap 1931 gadu

Džerijs ir dzimis Indijā, agrīno bērnību pavadījis Londonā un Bornmutā, bet astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcē­lies uz Korfu salu Grieķijā. Šis posms bija visnozīmīgākais viņa dzīvē. Savu ierašanos Korfu viņš pats salīdzina ar Dorotejas pāreju no melnbaltās pasaules daudzkrāsainajā Ožas pilsētā. Viņa aizrautīgā interese par dzīvniekiem un pirmās zināšanas par dabu strauji attīstījās, savukārt bērnišķīgi nevainīgais viņa līdzcilvēku atainojums sagādāja bezgalīgu sajūsmu miljoniem lasītāju.