Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

- Galu galā, mīļā, tas kostīms pārāk daudz vis neapsedz, vai ne? - viņa piezīmēja.

- Ak, māt, neesi tik vecmodīga, - Margo nepacietīgi atteica.

- Galu galā, cilvēks mirst tikai vienreiz.

Šī piezīme bija tikpat mulsinoša, cik patiesa, un māti veik­smīgi apklusināja.

Trīs spēcīgi zemnieku puiši pusstundu svīda un stenēja, līdz iedabūja villā Larija lādes, kamēr pats Larijs rosījās apkārt un vadīja operāciju. Viena lāde bija tik liela, ka to nācās iestumt pa logu. Kad lādes bija dabūtas iekšā, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, un istaba nu bija tik pilna ar grāma­tām, ka šķita gandrīz neiespējami tikt tajā iekšā vai no tās ārā. Uzbūvējis visapkārt istabai īstus grāmatu aizsargvaļņus, Larijs caurām dienām klabināja rakstāmmašīnu un aizsapņojies iz­nira no istabas vienīgi ēdienreizēs. Otrajā rītā viņš parādījās ār­kārtīgi aizkaitināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli tieši otrpus dzīvžogam. Lops regulāri ik pa laikam atmetot galvu un laižot vaļā garu un sērīgu brēcienu.

- Sakiet nu! Vai nav smieklīgi apzināties, ka nākamajām pa­audzēm būs laupīti mani darbi tikai tāpēc vien, ka rupjš idiots piesējis smirdīgu nastu lopu pie mana loga? - viņš noprasīja.

- Jā, mīļais, - māte piekrita. - Kāpēc tu to nepadzen tālāk, ja viņš tevi traucē?

- Mīļā māt, no manis nudien nevar prasīt, lai es šķiežu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvu birzīm. Es sviedu viņam ar brošūru par kristīgo zinātni. Ko vēl es būtu varējis darīt?

- Nabaga radījums taču ir piesiets. Tu nevari gribēt, lai viņš pats atsien sevi vaļā, - Margo aizrādīja.

- Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lo­pus māju tuvumā. Vai kāds no jums nevar aiziet un padzīt viņu?

- Kāpēc lai mēs to darītu? Mūs viņš netraucē, - Leslijs atteica.

- Lūk, tāda ir šīs ģimenes problēma, - Larijs rūgti secināja, - nekādas izpalīdzības, nekādas uzmanības pret citiem.

- Tu pats nemaz neizrādi uzmanību pret citiem, - Margo aizrādīja.

- Tā ir tava vaina, māt, - Larijs bargi teica, - nevajadzēja mūs izaudzināt tik savtīgus.

- Tas gan ir jauki! - māte iesaucās. - Nekad neko tādu ne­esmu darījusi!

- Nu, bez zināmas ievirzes mēs nebūtu izauguši savtīgi, - La­rijs nerimās.

Galu galā mēs ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabalu tālāk lejup pa kalnu.

Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar šķietami nebeidzamām šāvienu sērijām, šaudams uz vecu skārda bundžu no savas guļamistabas loga. Pēc kāda īpaši apdullinoša rīta cēliena Larijs izsprāga no istabas un paziņoja, ka nespējot strādāt, ja villa ik pēc piecām minūtēm nodrebot līdz pamatiem. Leslijs sarūgtināts aizstāvējās, ka viņam vajagot trenēties. Tas neizklausoties pēc treniņa, Larijs atcirta, bet gan pēc dumpja Indijā. Māte, kuras nervus arī plosīja rībieni, iero­sināja, ka Leslijs varētu trenēties ar nepielādētu revolveri. Les­lijs veselu pusstundu ņēmās pierādīt, kāpēc tas nav iespējams. Beidzot viņš negribīgi bundžu aiznesa gabaliņu tālāk no mājas, tā ka tagad šāvienu troksnis bija mazliet slāpēts, tomēr jopro­jām lika mums satrūkties.

Vienlaikus paturēdama acīs mūs visus, arī māte ierīkojās pēc savas gaumes. Māju pārplūdināja garšaugu smarža un sī­polu un ķiploku asais smārds, virtuve pildījās ar burbuļojo­šiem katliem, starp kuriem māte rosījās ar greizi sašķiebtām brillēm uz deguna, kaut ko pie sevis murminādama. Uz galda slējās ļodzīga pavārgrāmatu kaudze, kurās viņa laiku pa laikam ieskatījās. Kad izdevās atrauties no gatavošanas, māte laimīga klīda pa dārzu, negribīgi šo to apcirpdama un apgriezdama, to­ties ar aizrautību ravēdama un stādīdama.

Man pašam dārzs izraisīja pietiekami lielu interesi; mēs abi ar Rodžeru uzzinājām šo to pārsteidzošu. Rodžers, piemēram, atklāja, ka nav prātīgi apostīt sirseņus, ka zemnieku suņi kauk­dami metas bēgt, kad vien viņš uz tiem paskatās cauri vārtiņiem, un ka vistas, kas pēkšņi, mežonīgi klaigādamas, mēdz pārlais- ties fuksiju dzīvžogam, ir tīkams, tomēr aizliegts medījums.

Šīs leļļu mājiņas dārzs bija apburta pasaule; cauri puķu me­žam klīda radījumi, kurus nekad agrāk nebiju redzējis. Starp katra rozes pumpura biezajām, zīdainajām ziedlapām dzīvoja sīki, krabjveidīgi zirneklīši, kas sāniski metās bēgt, kad tos iztraucēja. Viņu mazie, caurspīdīgie ķermenīši bija iekrāsoti tā, lai pieskaņotos apdzīvotajam ziedam: rožaini, ziloņkaula krāsā, vīnsarkani vai sviesta dzelteni. Pa laputu klātajiem rožu zariem kā tikko nokrāsotas rotaļlietas rāpoja mārītes - gaiši sārtas ar lieliem, melniem plankumiem, koši ābolsarkanas ar brūniem raibumiem, oranžas ar pelēkiem un melniem raibumiem. Tuk­lās, labsirdīgās mārītes ložņāja un barojās bālo laputu baros. Namdaru bites kā pūkaini, elektrozili lācēni līču loču lidinājās starp ziediem un lekni, darbīgi rūkuļoja. Slaidie, glītie sfingi rosīgi laidelējās augšup un lejup, laiku pa laikam sastingstot spārnu virpuļa migliņā, lai iegremdētu garo, slaido smeceri ziedā. Lielas, melnas skudras rosījās starp baltajiem oļiem, sa­pulcējās grupās un žestikulēja pie dīvainām trofejām: beigta kāpura, rozes ziedlapas gabaliņa vai sausas smilgas ar sēklām. Kā pavadījums visai šai rosībai no olīvu birzīm viņpus fuksiju dzīvžogam sanēja nemitīga cikāžu dziesma. Ja neparastajai, iz­plūdušajai tveicei piemita kāda skaņa, tad tā bija tieši šo ku­kaiņu dīvainā, zvanošā dziesma.

Sākumā šī dzīvības pārpilnība pašā durvju priekšā mani tik ļoti apstulbināja, ka es spēju vienīgi samulsis klaiņot pa dārzu, vērodams te vienu, te otru radījumu, turklāt manu skatienu pa­stāvīgi iztraucēja brīnišķīgu tauriņu lidojums pāri dzīvžogam. Pamazām es pieradu pie kukaiņu rosīgās dzīves puķēs un spēju vairāk koncentrēties. Es stundām ilgi mēdzu tupēt vai gulēt uz vēdera, vērodams apkārtējo radījumu privāto dzīvi, kamēr Ro- džers sēdēja līdzās ar rezignētu izteiksmi sejā. Šādā veidā es ie­mācījos daudzko interesantu.

Atklāju, ka mazie krabjzirneklīši spēj mainīt krāsu tikpat sekmīgi kā hameleoni. Vajadzēja tikai noņemt zirnekli no vīn- sarkanas rozes, kurā tas bija tupējis kā koraļļu krellīte, un nolikt vēsi baltas rozes ziedā. Ja zirneklītis tur palika - pārsvarā tā arī notika -, varēja redzēt, kā krāsa pamazām izbalo, it kā radījums no pārvietošanās būtu saslimis ar mazasinību, un pāris dienas vēlāk viņš jau rāpoja starp baltajām ziedlapām kā pērlīte.

Es atklāju, ka sausajās lapās zem fuksiju dzīvžoga mitinās cita veida zirneklis - mazs, nežēlīgs mednieks, kam piemita tīģera viltība un niknums. Šis zirneklis cēli pastaigājās pa savu lapu kontinentu, acīm saulē vizot, un laiku pa laikam apstājās, saslējās uz spalvainajām kājām un pablenza apkārt. Ieraudzījis sauļojamies kādu mušu, zirneklis sastinga, tad sāka kustēties uz priekšu tik lēni un nemanāmi kā lapa aug, virzījās arvien tuvāk, laiku pa laikam apstādamies, lai piestiprinātu savu zīda glābšanas trosi pie lapas virspuses. Pienācis gana tuvu, med­nieks apstājās, pakustināja kājas, iegūdams labāku atbalsta punktu, un tad lēca tieši virsū sapņainajai mušai, atplētis kājas spalvainā apskāvienā. Es nekad netiku redzējis kādu no šiem mazajiem zirnekļiem aizšaujamies garām, ja vien tas bija no­stājies pareizā pozīcijā.

Visi šie atklājumi man sagādāja neizsakāmu prieku, un es vēlējos tajā dalīties, tāpēc mēdzu pēkšņi iebrāzties mājā un pār­steigt ģimeni ar paziņojumu, ka dīvainie, durstīgie melnie tār­piņi uz rozēm nemaz nav tārpi, bet gan mārīšu kāpuri, vai arī ar tikpat apbrīnojamu ziņu, ka zeltactiņas dēj olas uz "kājiņas". Šo pēdējo brīnumu man laimējās pašam redzēt. Es ieraudzīju zeltactiņu uz rozes zieda un sāku viņu vērot, apbrīnodams tās brīnišķīgos, trauslos spārnus, kas likās veidoti no zaļa stikla, un milzīgās, miklās, zeltainās acis. Tobrīd zeltactiņa apstājās uz rozes lapas un pietupās uz vēdera. Viņa palika šādā stāvoklī kādu mirkli, tad pacēla asti un no tās, man par lielu pārstei­gumu, iznira tievs pavediens kā blāvs mats. Vēlāk pašā mata galā parādījās oliņa. Mātīte atpūtās un tad atkārtoja šo priekš­nesumu, kamēr rozes lapas virspuse izskatījās kā noklāta ar vā­līšu sūnu. Pabeigusi dēšanu, mātīte aši noskurināja taustekļus un aizlidoja, spārniem zaļi mirgojot.