Šim incidentam bija visai dažādas sekas. Larijam izstrādājās sērkociņkastīšfobija, un viņš tās atvēra ārkārtīgi piesardzīgi, ap- tinis roku ar mutautiņu. Lugarēcija vēl nedēļām ilgi pēc tam, kad koduma brūce bija sadzijusi, kliboja apkārt pa māju, aptinusi ap potīti jardiem apsēju, un katru rītu kopā ar tēju izrādīja mums, kā veidojas krevele. Tomēr no mana viedokļa ļaunākās šī notikuma sekas bija tādas, ka māte nolēma - es atkal esmu ticis savā vaļā un pienācis īstais brīdis sniegt man mazliet izglītības.
* * *
Kad vasara gāja uz beigām, es, sev par lielu sajūsmu, vēlreiz paliku bez mājskolotāja. Māte bija atklājusi, ka Margo un Pī- ters, kā viņa smalkjūtīgi aizrādīja, "pārākviens otram iepatiku- šies". Tā kā visa ģimene vienbalsīgi noraidīja Pītera ieprecēša- nos mūsu saimē, kaut ko neapšaubāmi vajadzēja iesākt. Leslija vienīgais piedāvājums problēmas atrisināšanai bija nošaut Pī- teru, taču nezin kāpēc šo plānu pārējie uzņēma ar izsmieklu. Manuprāt, tā bija spoža ideja, tomēr es paliku mazākumā. Larijs ieteica aizsūtīt laimīgo pāri mēnesi padzīvot Atēnās, lai, kā viņš paskaidroja, tie pārslimotu savu kaiti, taču māte šo ierosinājumu noraidīja kā amorālu. Beidzot māte atteicās no Pītera pakalpojumiem, viņš slepus un strauji nozuda, un mums vajadzēja tikt galā ar traģisku, asarainu un neganti niknu Margo, kura, tērpusies notikumam ārkārtīgi piemērotā tumšā, brīvi krītošā tērpā, savu lomu spēlēja spīdoši. Māte mierinādama bārstīja banalitātes, Larijs lasīja lekcijas par brīvo mīlu, toties Leslijs sev vien zināmu iemeslu dēļ turpināja tēlot aizvainoto brāli un ik pa brīdim parādījās, vicinādams revolveri un draudēdams nošaut Pīteru kā suni, ja viņš vēl kādreiz speršot savu kāju villā. Visā šajā jezgā Margo, asarām izteiksmīgi plūstot, traģiski žestikulēja un klāstīja, ka viņas dzīve esot sagrauta. Spiro, kuram, tāpat kā visiem citiem, ļoti patika īsti dramatiskas situācijas, raudāja kopā ar Margo un izvietoja gar ostas malu savus dažādos draugus, lai tie pieskatītu, vai Pīters negrasās atgriezties salā. Mēs visi pamatīgi uzjautrinājāmies. Tieši tad, kad likās, ka kaislības norimst pašas no sevis un Margo jau spēja ieturēt maltīti, neizplūstot asarās, viņa no Pītera saņēma zīmīti, kurā bija teikts, ka viņš brauc tai pakaļ. Margo pārņēma panika par šādu domu, tāpēc viņa parādīja zīmīti mātei, un visa ģimene vēlreiz ar sajūsmu gatavojās farsam. Spiro dubultoja ostas apsardzi, Leslijs eļļoja ieročus un vingrinājās šaušanā pa lielu, mājas priekšā pienaglotu kartona figūru, Larijs pārmaiņus mudināja Margo vai nu pārģērbties par zemnieci un mesties Pītera skavās, vai arī beigt tēlot Kamēliju dāmu. Margo apvainojās, ieslēdzās bēniņos un atteicās runāt ar ģimeni - izņēmums biju vienīgi es, jo nebiju nostājies nevienā pusē. Tur viņa gulēja, raženi raudāja un lasīja Tenisonu, laiku pa laikam to visu pārtraukdama, lai ar nezūdošu apetīti notiesātu pamatīgās maltītes, kuras es nesu viņai uz paplātes.
Margo nosēdēja bēniņos veselu nedēļu. Beidzot viņu no turienes novilināja situācija, kas izvērtās par visa notikuma pienācīgu kulmināciju. Leslijs bija atklājis, ka no "Jūras Govs" pazuduši vairāki sīki priekšmeti, un turēja aizdomās zvejniekus, kas naktīs īrās garām mūsu molam. Viņš nolēma zagļus pārmācīt, tāpēc piestiprināja pie savas guļamistabas loga trīs garstobru bises, notēmējis tās lejup uz molu. Ar asprātīgi izveidota auklu sējuma palīdzību viņš spēja izšaut visas bises citu pēc citas, pat nepieceldamies no gultas. Attālums, protams, bija pārāk liels, lai nodarītu kādu kaitējumu, tomēr Leslijs uzskatīja, ka šāviņa svilpšana cauri olīvkoku lapām un skrošu plunkšķi, tām sabirstot jūrā, varētu iedarboties kā gluži labs iebiedēšanas līdzeklis. Paša ģeniālais izgudrojums Lesliju tik ļoti aizrāva, ka viņš neiedomājās kādam pastāstīt par izliktajām zagļu lamatām.
Mēs bijām izklīduši pa savām istabām un nodarbojāmies, ar ko nu katrs. Mājā valdīja klusums. Ārā, karstajā naktī, maigi sisināja circeņi. Pēkšņi atskanēja apdullinošu sprādzienu zalves, kas nodrebināja visu māju, un lejā sāka riet suņi. Es izskrēju ārā kāpņu telpā, kur jau valdīja īsts jampadracis: suņi visi kā viens traucās augšup, lai piedalītos līksmībā, un ņēmās lēkāt apkārt, aizrautīgi riedami. Māte, mežonīgi pārbijusies, apjomīgajā naktskreklā bija izsteigusies no guļamistabas - pilnā pārliecībā, ka Margo izdarījusi pašnāvību. Larijs nikni izmetās no savas istabas uzzināt, jo šis tracis nozīmē, savukārt Margo iedomājās, ka Pīters ieradies viņai pakaļ un nu Leslijs viņu noslepkavojis, tāpēc grābstījās ap bēniņu durvju slēdzeni un spiedza, cik jaudāja.
- Viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… - māte vaimanāja un izmisīgi centās atbrīvoties no Čuruļa un Korķeļa, kuri pārliecībā, ka sākušās jautras nakts draiskulības, bija sagrābuši viņas naktskrekla malu un, neganti rūkdami, rāva katrs uz savu pusi.
- Tas nu ir pēdējais piliens… pat mierīgi gulēt neļauj… Šī ģimene padara mani traku… - Larijs rēca.
- Neaiztieciet viņu… lieciet viņu mierā… gļēvuļi! - aiz bēniņu durvīm skanēja Margo spalgā, asarainā balss, kamēr viņa pati mežonīgi grabinājās, cenzdamās tās atvērt.
- Zagļi!… Saglabājiet mieru… tikai zagļi! - Leslijs kliedza, pavēris savas istabas durvis.
- Viņa vēl ir dzīva… viņa vēl ir dzīva… Dabūjiet taču prom suņus…
- Nelieši… kā jūs drīkstat uz viņu šaut?… laidiet mani ārā, laidiet ārā!
- Beidziet trakot, tie ir tikai zagļi…
- Lopi un sprādzieni visu dienu, un nu vēl nakts vidū sasodītas divpadsmit lielgabalu zalves… tas jau ir pārmēru ekscentriski…
Beidzot māte aizcīnījās līdz bēniņiem, vilkdama naktskrekla stērbelē ieķērušos Čuruli un Korķeli sev līdzi, bāla un dreboša atrāva vaļā bēniņu durvis un atrada otrpus tām tikpat bālu un trīcošu Margo. Pēc ilgas izskaidrošanās mēs sapratām, kas noticis un ko katrs no mums iedomājies. Māte, šoka pārņemta, bargi rāja Lesliju.
- Tev gan nevajadzētu tā rīkoties, mīļais, - viņa pārmeta, - tas tiešām ir muļķīgi. Ja tu grasies šaudīties, vismaz pasaki mums.
- Jā, - Larijs rūgti piekrita, - vismaz kaut kā mūs brīdini! Iekliedzies "koks gāžas!" vai kaut ko tamlīdzīgu!
- Nesaprotu, kā lai es pieķeru zagļus nozieguma vietā, ja man jums visiem jāizkliedz brīdinājumus, - Leslijs sarūgtināts atcirta.
- Sasodīts, kāpēc gan tev kopā ar zagļiem būtu jāpieķer arī mūs? - Larijs nerimās.
- Jā, mīļais, parausti zvanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tikai, lūdzu, nesarīko vairs neko tādu… mani tas padarījis vai traku.
Tomēr šis atgadījums izvilināja Margo no bēniņiem, kas, pēc mātes domām, arī bija ieguvums.
Džerijs sarakstīja vēl divas grāmatas par Korfu. Pirmā sākās ar ģimenes locekļu žēlabām par to, ka viņi "Manā ģimenē un citos zvēros" esot aprakstīti pagalam kariķētā veidā. Viņš tos nudien netaupa, toties vēlāk stāstā par dzimšanas dienas dāvanu ļauj pavīdēt mīlestībai pret savu neparasto ģimeni. Korfu triloģijas noslēguma daļa tika sarakstīta veselus četrdesmit gadus vēlāk, taču apraksta tēlainība ir tikpat nevainojama kā māmuļas ceptie cepumi, un no tās mēs uzzinām, ka jau tolaik Džerija dzīvnieku vaceja instinkts mudinaja ļaut viņa spalvainajiem guvumiem izbaudīt brīvību.
Читать дальше