Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

Tomēr kautrīgākie un biklākie mūra sabiedrības iemītnieki bija arī visbīstamākie; ja vien īpaši nemeklēja, nevienu no tiem pat nevarēja ieraudzīt, un tomēr mūra apmetuma spraugās droši vien mitinājās vairāki simti šo radījumu. Ja zem vaļīga apmetuma gabala uzmanīgi pabāza naža asmeni un atšķēla to no sienas, apakšā varēja ieraudzīt sarāvušos tupam mazu, melnu, apmēram collu garu skorpionu, kas izskatījās kā veidots no pulētas šokolādes. Skorpioni ar saplacinātajiem, ovālajiem ķermeņiem, glītajām līkajām kājām, milzīgajām krabju spīlēm, kas bija izliektas un ar glītiem salaidumiem kā bruņām, un astēm, kas izskatījās pēc brūnu pērMšu virtenes ar tādu kā rozes ērkšķi galā, bija dīvaina izskata radījumi. Kamēr viņu aplūkoja, skorpions tupēja pavisam mierīgi, vienīgi itin kā attaisnoda­mies pacēla asti brīdinošā žestā, ja tam pārāk spēcīgi uzpūta elpu. Ja vērotājs ļāva saulei pārāk ilgi apspīdēt skorpionu, viņš vienkārši pagrieza muguru un devās prom, lēni, bet neatturami paspraucās zem cita apmetuma gabala.

Man šie skorpioni ļoti iepatikās. Es viņus uzskatīju par pa­tīkamiem, pieticīgiem radījumiem ar ārkārtīgi pievilcīgām manierēm. Ja vien cilvēks nedarīja kaut ko muļķīgu vai nepie­dienīgu (piemēram, mēģināja tiem pieskarties), skorpioni iz­turējās pret to ar cieņu, un viņu vienīgā karstā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk aizbēgt un paslēpties. Viņi droši vien uzska­tīja mani par īstu sodību, jo es visu laiku plēsu nost apmetuma gabalus, lai varētu viņus apskatīt, vai arī gūstīju tos un liku staigāt pa ievārījuma burkām, lai redzētu, kā tie kustina kājas. Savu pēkšņo un negaidīto uzbrukumu laikā es atklāju par skorpioniem krietni daudz. Es uzzināju, ka viņi ēd gaļas mušas (kaut ari es nekad neredzēju, kā viņi tās noķer), sienāžus, nakts­tauriņus un zeltactiņas. Vairākas reizes es pieķēru, ka viņi ēd cits citu, un šāds citādi tik nevainojama radījuma paradums mani gauži sāpināja.

Naktī tupēdams uz mūra ar kabatas lukturīti, es pamanījos novērot dažus mirkļus no skorpionu brīnišķīgajām aplidošanas dejām. Redzēju skorpionus stāvam ar kopā sakļautām spīlēm, saslietiem augumiem un maigi kopā savītām astēm; redzēju viņus spīli spīlē lēni valsējam lokos starp sūnu spilventiņiem. Tomēr man izdevās šos priekšnesumus novērot tikai pavisam īsu brīdi, jo, tiklīdz es ieslēdzu kabatas lukturīti, partneri apstā­jās, mirkli nogaidīja, tad, redzēdami, ka es negrasos novākt gaismu, pagriezās un apņēmīgi - spīli spīlē, plecu pie pleca - soļoja prom. Tie nu noteikti bija radījumi, kas labprātāk turē­jās savrup. Ja es drīkstētu dibināt koloniju nebrīvē, droši vien varētu novērot visu rituālu, bet ģimene bija aizliegusi ienest skorpionus mājā, par spīti visiem maniem argumentiem.

Tad kādu dienu es mūrī atradu resnu skorpionu mātīti, kura no pirmā acu uzmetiena likās ģērbusies bāli dzeltenbrūnā ka­žokā. Rūpīgāka izpēte pierādīja, ka šo dīvaino apģērbu veido liels daudzums sīciņu mazuļu, kas bija pieķērušies mātei pie muguras. Mani šī ģimenīte sajūsmināja, un es nolēmu slepus ienest viņus mājā un turēt savā guļamistabā, lai varētu vērot ma­zuļus izaugam. Ārkārtīgi uzmanīgi iemanevrēju māti kopā ar mazuļiem sērkociņu kastītē un steidzos atpakaļ uz villu. Nelai­mīgā kārtā tūlīt pēc tam, kad pārrados, vajadzēja sēsties pie pus­dienu galda; es uzmanīgi noliku kastīti viesistabā uz kamīna malas, lai skorpioniem pietiktu svaiga gaisa, un devos uz ēdam­istabu, lai pievienotos ģimenei pie galda. Niekodamies ar ēdienu, paslepus barodams Rodžeru zem galda un klausīdamies ģimenes strīdos, es pilnīgi aizmirsu savus aizraujošos jauniegu­vumus. Visbeidzot Larijs, pabeidzis maltīti, atnesa no viesistabas cigaretes, atlaidās krēslā, iesprauda vienu mutē un paņēma sēr­kociņu kastīti. Aizmirsis draudošo likteni, es ar interesi vēroju, kā viņš, joprojām veikli tērzēdams, atver sērkociņu kārbiņu.

Es līdz pat šai dienai esmu pārliecināts, ka skorpionu mātī­tei nebija ļaunu nodomu. Viņa bija uzbudināta un mazliet aiz­kaitināta par ilgo ieslodzījumu sērkociņu kastītē, un, protams, izmantoja pirmo iespēju izmukt. Viņa strauji izrāpās no kastī­tes, mazuļiem izmisīgi turoties pie muguras, un steidzīgi aiz­skrēja pa Larija roku. Tad, īsti nebūdama pārliecināta, ko da­rīt tālāk, viņa apstājās, sacēlusi dzeloni gatavībā. Larijs, sajutis viņas spīļu pieskārienu, pameta skatienu uz roku, un kopš tā mirkļa sākās pilnīgs juceklis.

Viņš bailēs tā ieaurojās, ka Lugarēcijai izkrita no rokām šķī­vis, un Rodžers, mežonīgi riedams, izšāvās no pagaldes. Larijs sapurināja roku, un nelaimīgā skorpionu mātīte aizlidoja pāri galdam, piezemēdamās starp Margo un Lesliju, un mazuļi pa­šķīda visapkārt kā konfeti. Ārkārtīgi saniknojusies par šādu ap­iešanos, mātīte metās uz Leslija pusi, niknumā raustīdama dzeloni. Leslijs pielēca kājās, apgāzdams krēslu, un izmisīgi novēcināja ar salveti, aiztraukdams skorpionu kūleņu kūle­ņiem pie Margo, kura nekavējoties laida vaļā tādu spiedzienu, ar kādu būtu lepojusies jebkura tvaika lokomotīve. Māte, kuru mierīgās atmosfēras pēkšņā, spējā pārvēršanās haosā bija bez­galīgi samulsinājusi, uzlika brilles un pablenza uz galdu, vēlēda­mās redzēt jandāliņa cēloni; tajā mirklī Margo, veltīgi pūlēda­mās apturēt skorpiona tuvošanos, gāza tam virsū glāzi ūdens. Ūdens šalts aizšāvās skorpionam garām, toties precīzi trāpīja mātei, kura nepavisam nepanesa aukstu ūdeni - viņa palika bez elpas un sēdēja galda galā, kampdama gaisu un nespēdama neko iebilst. Skorpionu mātīte pa to laiku bija atradusi patvē­rumu zem Leslija šķīvja, bet mazuļi izmisīgi kūņojās pa visu galdu. Rodžeru šī panika mulsināja, bet viņš bija cieši apņēmies dot arī savu ieguldījumu, tāpēc skraidīja apkārt pa istabu un histēriski rēja.

- Atkal tas sasodītais puika… - Larijs rēca.

- Uzmanies! Uzmanies! Viņi nāk! - Margo spiedza.

- Mums vajadzīga grāmata, - Leslijs auroja, - bez panikas, sitam viņus ar grāmatu!

- Kas jums visiem lēcies, Dieva dēļ? - māte joprojām centās izprast situāciju, slaucīdama brilles.

- Tas sasodītais puika… viņš mūs visus nogalinās… paska­ties uz galdu… mudž no skorpioniem…

- Ātri… ātri… dariet kaut ko… Uzmanies! Uzmanies!

- Beidz spiegt un, Dieva dēļ, dabū grāmatu… tu uzvedies vēl sliktāk par to suni… muti ciet, Rodžer…

- Tikai Dieva Žēlastības dēl es netiku sadzelts…

- Uzmanies… tur ir vēl viens… ātri… ātri…

- Ak kungs, aizveries un dabū man kādu grāmatu…

- Bet kā gan skorpioni tika uz galda, mīļais?

- Tas sasodītais puika… no katras sērkociņu kastītes šajā mājā uzglūn nāve…

- Skaties, viņš nāk man virsū… ātri, ātri… dari kaut ko…

- Spied viņu nost ar nazi… ar nazi… spied taču nost…

Tā kā neviens nebija pacenties Rodžeram paskaidrot situā­cijas būtību, viņš nonāca maldīgas pārliecības varā, ka ģimenei kāds uzbrūk un tātad viņa pienākums ir mūs aizstāvēt. Tā kā Lugarēcija bija vienīgā svešiniece šajā istabā, Rodžers nonāca pie loģiska secinājuma, ka viņai jābūt vainīgajai, tāpēc iekoda mūsu kalponei potītē. Nevarēja teikt, ka tas daudz palīdzētu.

Ar laiku tika zināmā mērā atjaunota kārtība, visi skorpionu mazuļi paslēpušies zem dažādiem šķīvjiem un galda piederu­miem. Galu galā, pēc maniem kvēlajiem lūgumiem, kuriem pievienojās arī māte, Leslija priekšlikums par visas kompānijas noslepkavošanu tika noraidīts. Kamēr mana ģimene, joprojām niknuma un baiļu pārņemta, atkāpās viesistabā, es veselu pus­stundu uzlasīju mazuļus tējkarotē un tupināju atpakaļ mātei uz muguras. Tad es viņus uz apakštasītes iznesu ārā un gaužām negribīgi palaidu uz mūra sētas. Mēs ar Rodžeru to pēcpus­dienu pavadījām pakalnos, jo es jutu, ka būtu prātīgi ļaut ģi­menei atpūsties, pirms atkal rādīties viņiem acīs.