Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

- Beidz reiz malt par Grieķiju, - Leslijs aizkaitināts iesaucās.

- Tas man atgādina par Džerija sasodīto grāmatu. Bija vajadzīga vesela mūžība, kamēr es ar to samierinājos.

- Tev bija vajadzīga mūžība, - Larijs dzēlīgi aizrādīja, - bet man? Tu nevari pat iedomāties, kādu postījumu tā dikensvei- dīgā karikatūra nodarījusi manam literāta tēlam.

- Lasot, kā viņš aprakstījis mani, varētu nodomāt, ka es ne­kad ne par ko citu neliekos zinis, kā vien par ieročiem un lai­vām, - Leslijs teica.

- Bet tu tiešām nekad nedomā ne par ko citu - tikai un vie­nīgi ieroči un laivas.

- Vislielākais posts tika nodarīts man, - Margo iejaucās.

- Viņš to vien runāja, kā par manām pūtītēm.

- Manuprāt, jūs visi bijāt pilnīgi pareizi aprakstīti, - teica māte, - bet mani gan viņš padarījis par pilnīgu plānprāti.

- Man nebūtu iebildumu pret kariķēšanu piedienīgā prozā, - Larijs piezīmēja, sparīgi izšņaukdams degunu, - bet kariķēšana sliktā angļu valodā ir neizturama.

- Virsraksts vien jau ir aizvainojošs, - Margo turpināja,

- "Mana ģimene un citi zvēri". Man kļūst nelabi, kad cilvēki ap­vaicājas: "Un kura no citiem zvēriem esi tu?"

- Manuprāt, virsraksts bija diezgan komisks, mīļā, - māte ie­minējās. - Man nepatika vienīgi tas, ka viņš neizmantoja pašus labākos stāstus.

- Jā, piekrītu! - Leslijs teica.

- Kurus vislabākos stāstus? - Larijs aizdomīgi noprasīja.

- Nu, kaut vai par to, kā tu ar Maksa jahtu kuģoji apkārt salai. Tas bija pēc traka jocīgi.

- Ja tas stāsts tiktu iespiests, es viņu iesūdzētu!

- Nesaprotu, par ko - tas bija ļoti jautri, - Margo teica.

- Un ja nu viņš būtu aprakstījis laiku, kad tu pievērsies spi­ritismam? Vai par to tu arī uzjautrinātos? - Larijs dzēlīgi ap­jautājās.

- Nē, nepavisam - par to viņš nedrīkst rakstīt! - Margo šaus­mās iekliedzās.

- Redzi nu! - Larijs triumfēja. - Un kā ar to Leslija tiesu?

- Nesaprotu, kāpēc jums jāievelk arī mani, - Leslijs kareivīgi atcirta.

- Tu taču pats apgalvoji, ka viņš nav ielicis grāmatā labākos pārpratumus, - Larijs aizrādīja.

- Jā, es par šiem notikumiem biju aizmirsusi, - māte ieķiķinā- jās. - Manuprāt, Džerij, šie ir smieklīgāki par tiem, ko izmantoji tu.

- Man prieks, ka tu tā uzskati, - es domīgi novilku.

- Kāpēc? - Larijs noprasīja, aizdomīgi pablenzis uz mani.

- Tāpēc, ka esmu nolēmis uzrakstīt vēl vienu grāmatu par Korfu un izmantot šos stāstus, - es nevainīgi paskaidroju.

Vienā mirklī sacēlās sašutuma vētra.

- Es aizliedzu! - Larijs ieaurojās, mežonīgi nošķaudīdamies,

- es tev to kategoriski aizliedzu!

* * *

Airēdamies līča rāmajos ūdeņos, es saskatīju kaut ko tādu, ko noturēju par dzeltenu jūraszāļu klājienu. Jūraszāles vienmēr bija izpētes vērtas, jo tajās allaž mitinājās jūras sīkbūtņu bari un reizēm, ja palaimējās, ari diezgan lieli radījumi, tāpēc es ai­rējos turp. Tomēr, piekļuvis tuvāk, redzēju, ka tās nav jūraszā­les, bet kaut kas līdzīgs dzeltenīgam akmenim. Taču kas gan tas par akmeni, ja spēj turēties virs divdesmit pēdas dziļa ūdens? Izpētījis vēl pamatīgāk, es, sev par neaprakstāmu sajūsmu, at­klāju, ka tas ir diezgan liels jūras bruņurupucis. Ievilcis airus un piekodinājis suņiem uzvesties klusu, balansēju laivas priekš­galā un, uztraukumā sastindzis, gaidīju, līdz "Būtla Košpakaļa" pieslīdēs tuvāk un tuvāk. Bruņurupucis bija izplājies ūdens virspusē un, kā likās, saldi aizmidzis. Mans uzdevums bija to noķert, pirms dzīvnieks pamostas. Ne tīkli, ne kādi citi no ma­niem dažādajiem rīkiem nebija domāti savas trīs pēdas gara bruņurupuča gūstīšanai, tātad vienīgais paņēmiens, kā gūt pa­nākumus, bija ienirt, sagrābt bruņurupuci un kaut kādā veidā iedabūt laivā, pirms medījums pamostas. Savā uzbudinājumā es ne uz mirkli neiedomājos, ka tik liels bruņurupucis noteikti ir ļoti stiprs un diez vai padosies bez cīņas. Kad laiva atradās apmēram sešas pēdas no bruņurupuča, es aizturēju elpu un ie­niru. Biju nolēmis panirt zem viņa, lai šādā veidā noslēgtu tam atkāpšanās ceļu; ielēkdams siltajā ūdeni, es noskaitīju īsu lūg­šanu, kaut nu lēciena radītais plunkšķis bruņurupuci nepamo- dinātu, vai arī - kaut tas vismaz būtu vēl pārāk miegains strau­jai bēgšanai. Dziļi ieniris, pagriezos uz muguras un ieraudzīju bruņurupuci sastingušu virs sevis kā milzīgu zelta gineju. Pa­šāvies zem bruņurupuča, es to stingri sagrābu aiz priekšējām peldpleznām, kuras kā raupji sirpji izliecās no bruņām. Man par pārsteigumu, pat šī rīcība bruņurupuci nepamodināja; kad elsodams izniru, joprojām stingri sagrābis peldpleznas, un iz­purināju ūdeni no acīm, sapratu iemeslu. Kā vēstīja mans de­guns un sīku zivtiņu bari, kas skrubinājās gar bruņurupuča zvī- ņainajiem locekļiem, tas jau diezgan ilgi kopš bijis beigts.

Šis fakts gan sagādāja vilšanos, tomēr beigts bruņurupucis ir labāks nekā nekāds, tāpēc es ar pūlēm aizvilku tā ķermeni līdz "Būtlai Košpakaļai" un aiz vienas pleznas piesēju pie laivas ma­las. Suņi jutās ārkārtīgi ieintriģēti, jo uzskatīja bruņurupuci par kādu eksotisku delikatesi, ko esmu tiem sagādājis. "Būtla Košpakaļa" savas formas dēļ nekad nav bijusi ērti stūrējama, un tagad, pateicoties vienā malā piesietā bruņurupuča svaram, laiva izrādīja tieksmi riņķot uz vietas. Tomēr pēc stundu ilgas rosīgas airēšanas mēs sekmīgi piestājām pie mola, un, piesējis laivu, es izvilku bruņurupuča ķermeni krastā, kur varēju to iz­pētīt. Tas bija knābjainais bruņurupucis - viens no tiem, kuru bruņas izmanto briļļu ietvaru gatavošanai un kuru izbāzeņus reizēm var redzēt optikas veikalu skatlogos. Rāpulim bija ma­sīva galva ar lielu, krunkainu dzeltenas ādas pakakli un asu knābi, kas to darīja ārkārtīgi līdzīgu vanagam. Bruņas bija da­žās vietās ieskrāpētas, droši vien okeāna vētrās vai no garām- peldošas haizivs zobiem, un šur tur izgreznotas ar maziem baltu jūras pīlīšu mazuļu kumšķiem. Bruņu blāvā, narcišu dzeltenā apakšpuse bija mīksta un lokana kā samircis kartons.

Es nesen biju veicis ilgu un aizraujošu beigta krāšņbruņuru- puča sekciju un jutu, ka šī būtu ideāla iespēja salīdzināt jūras bruņurupuča un viņa saldūdens brāļa iekšējo orgānu anato­miju, tāpēc devos augšā kalnā, aizņēmos no dārznieka ķerru, aizgādāju savu dārgumu uz mājām un svinīgi noguldīju ve­randā, mājas priekšpusē.

Zināju, ka saduršos ar pretestību, ja uzsākšu bruņurupuča sekciju mājā, taču uzskatīju, ka nevienam cilvēkam, kas ir pie pilnas saprašanas, nevarētu rasties iebildumi pret verandas iz­mantošanu. Nolicis piezīmju grāmatu pa ķērienam un glīti sarindojis zāģus, skalpeļus un žiletes, gluži kā operāciju zālē, es ķēros pie darba.

Izrādījās, ka mīkstā, dzeltenā pavēdere nāk nost pavisam viegli, ja salīdzina ar krāšņbruņurupuča apakšdaļu, kuras nozā- ģēšanai man bija vajadzīgas trīs ceturtdaļstundas. Kad plāksne bija atdalīta, es to nocēlu kā vāku no šķīvja, un zem tās atklājās visi apburošie bruņurupuča iekšējo orgānu noslēpumi - vislie­lākajā mērā daudzkrāsaini un aromātiski. Ziņkāre bija mani tiktāl pārņēmusi, ka smaku pat neievēroju. Toties suņi, kas pa­rasti uzskata svaigu govsplāceni par ideālu aromātu, kurš pie­šķir viņu mīlas dzīvei pikantumu, visi reizē sāka neganti šķaudīt un sašutumā nozuda. Es ar sajūsmu atklāju, ka bruņurupucis bijis mātīte ar lielu daudzumu pusattīstītu olu. Olas bija apmē­ram pingponga bumbiņas lielumā, mīkstas, apaļas un oranžas kā kreses. To bija pavisam četrpadsmit; es visas uzmanīgi iz­ņēmu un spīdīgā, lipīgā rindā noguldīju uz akmens plāksnēm. Bruņurupucim izrādījās neiedomājami daudz zarnu, un es no­lēmu, ka man šā apbrīnojamā orgāna precīzs garums jāpie­raksta savā nu jau asiņu traipiem klātajā piezīmju grāmatā. Ar skalpeļa palīdzību atdalīju zarnu galu no bruņurupuča anālās atveres un ņēmos vilkt ārā. Zarnas likās bezgalīgi garas, un drīz vien man nācās tās uzmanīgi sakārtot uz verandas grīdas dau­dzos līkumos un locījumos kā ieskurbušas dzelzceļa sliedes. Viens zarnu posms sastāvēja no kuņģa - derdzīga, pelēcīga maisa, kas atgādināja ar ūdeni pildītu balonu. Tas neapšau­bāmi bija pilns ar bruņurupuča pēdējo maltīti, un es jutu, ka zinātnes interešu vārdā man jāpārbauda, ko dzīvnieks ēdis pirms nāves. Es iegrūdu skalpeli lielajā, ļumīgajā kalnā un iz­mēģinot iešķēlu. Kuņģis tūlīt pat ar spocīgu nopūtu saplaka, un no tā pacēlās tāda smaka, kuras priekšā visas citas zaudēja nozīmi. Neskatoties uz sajūsmu par saviem pētījumiem, pat es atsprāgu atpakaļ un biju spiests klepodams atkāpties, kamēr smaka izvējojas.