Džeralds Darels: Džeralda Darela labākais mantojums

- Vai tev viņš patīk, mīļais? - māte jautāja.

Vai patīk? Es biju bez valodas.

Ēzelīte bija tumši brūnā, gandrīz plūmju krāsā, ar milzī­gām, kallām līdzīgām ausīm, baltām zeķītēm virs mazajiem, spožajiem nadziņiem, kas izskatījās glīti kā stepa dejotāja kur­pes. Pāri viņas mugurai stiepās plats, melns krusts, lepni aplie­cinot, ka viņas dzimta ienesusi Kristu Jeruzālemē (un joprojām ir viena no visvairāk apceltajām mājdzīvnieku sugām pasaulē);

ap katru lielo, mirdzošo aci vidēja glīts, balts loks, kas liecināja par viņas izcelsmi no Gasturi ciemata.

- Vai atceries Katerinas ēzeļmāti, kas tev tik ļoti patika? - Margo jautāja. - Šī ir viņas meita.

Tāds fakts, protams, padarīja ēzeliti vēl nozīmīgāku. Viņa stāvēja tur kā bēgle no cirka un sapņaini gremoja gabalu bro­kāta pušķa, kamēr es iztrausos no gultas un zibenīgi apģērbos. Elpu aizturējis, vaicāju mātei, kur es savu ēzeli turēšu. Pilnīgi skaidrs, ka villā tas nebūs iespējams, ja ņem vērā Larija tikko izteikto piezīmi, ka māte pie labas gribas varētu priekšnamā sekmīgi audzēt kartupeļus.

- Šim nolūkam, Kosta uzbūvēja to māju, - māte atbildēja.

Es biju pārlaimīgs. Cik man cēla, laipna, labvēlīga ģimene!

Cik viltīgi glabājuši noslēpumu! Cik grūti viņi strādājuši, lai ie­dabūtu ēzeli tā krāšņajā ietērpā! Lēni un uzmanīgi kā trauslu porcelāna gabalu es izvadīju savu rumaku dārzā un tālāk uz olīvu birzīti, atvēru mazās bambusa būdas durvis un ievedu viņu iekšā. Nolēmu, ka jāpārbauda staļļa izmēri, jo Kosta bija plaši pazīstams kā slikts strādnieks. Mazā mājiņa bija burvīga. Tieši laikā ēzelītei. Es no jauna izvedu viņu ārā un garā virvē piesēju pie olīvkoka, tad pusstundu nostāvēju sapņainā transā, apbrīnodams savu ieguvumu no visiem redzes leņķiem, kamēr viņa mierīgi ganījās. Beidzot es izdzirdu, ka māte sauc mani brokastīs, un apmierināts nopūtos. Es nospriedu, ka bez mazā­kajām šaubām un aizspriedumiem šis ēzelis ir brīnišķīgākais visā Korfu salā. Bez kāda īpaša iemesla es nolēmu viņu nosaukt par Salliju. Aši noskūpstījis savu dāvanu uz zīdainā purna, aizsteidzos brokastīs.

Pēc brokastīm Larijs, man par lielu pārsteigumu, augstsir­dīgi ierosināja - ja vien es vēloties, viņš varētu iemācīt man jāt. Teicu, ka nezināju, ka viņš prot jāt.

- Protams, - Larijs bezrūpīgi attrauca. - Kad mēs dzīvojām Indijā, es vienmēr jādelēju ar ponijiem, un tamlīdzīgi. Es mēdzu par viņiem rūpēties, barot tos, un tā tālāk. Protams, ir jāzina, ko dari.

Tā nu, apbruņojušies ar segu un garu virves gabalu, mēs no­nācām olīvu birzī, uzklājām segu Sallijai uz muguras un no­stiprinājām. Viņa vēroja šos sagatavošanās darbus ar interesi, taču bez sajūsmas. Ar diezgan lielām grūtībām Larijam palai­mējās uzdabūt mani Sallijai mugurā, jo viņa neatlaidīgi soļoja pa apli. Tad viņš nomainīja piesienamo virvi pret auklas apau­šiem un grožiem.

- Tā, - Larijs izrīkoja, - un tagad vienkārši stūrē viņu kā laivu. Kad gribi, lai viņa iet ātrāk, iesper ar papēžiem pa ribām.

Ja tik vien jāzina par jāšanu, es jutu, ka tas būs pavisam viegli. Parāvu grožus un iecirtu ar papēžiem Sallijai pa ribām. Nelaimīgā kārtā manam kritienam ceļā gadījās liels un ārkār­tīgi zaļoksnējs dzelkšņu krūms. Sallija ar pārsteigumu sejā vē­roja, kā es atbrīvojos no tā.

- Varbūt tev vajadzīga stiba, - Larijs ierosināja, - lai tu va­rētu turēties ar kājām un nekristu nost.

Viņš nogrieza īsu maiksti, un es vēlreiz uzsēdos Sallijai mu­gurā. Šoreiz stingri apkrampēju kājas ap ēzelītes mucveidīgo vēderu un iecirtu viņai ar stibu. Sallija pāris reizes sašutusi saslējās, taču es turējos cieši kā ērce, un pusstundas laikā, sev par lielu prieku, piedabūju viņu soļot šurpu turpu starp olīv­kokiem, viegli paklausot grožu rāvieniem. Larijs smēķēdams gulēja zem olīvkoka un vēroja manus panākumus. Nu jau li­kās, ka esmu jāšanas māku apguvis, tāpēc viņš piecēlās kājās un izvilka no kabatas nazi.

- Tā, - Larijs teica, kad es biju notrausies no Sallijas mugu­ras, - tagad es tev parādīšu, kā par viņu rūpēties. Pirmkārt, tev katru rītu viņa jāizsukā. Mēs nopirksim pilsētā labu skrāpi. Un vēl tev jārūpējas, lai viņas nagi vienmēr būtu tīri. Tev tas jādara katru dienu.

Es apjucis jautāju, kā tīra ēzeļa nagus.

- Es tev parādīšu, - Larijs nevērīgi teica.

Viņš piegāja pie Sallijas, noliecās un pacēla viņas pakaļkāju.

- Šeit, - viņš teica, ar naža asmeni noradīdams uz Sallijas nagu apakšu, - pieķeras šausmīgi daudz netīrumu. Tas var no­vest pie visdažādākajām kaitēm, pie kāju puves, un tamlīdzīgi. Ļoti svarīgi turēt tās tīras.

To teikdams, viņš iebakstīja ar nazi zem Sallijas naga. Viņš nebija ņēmis vērā, ka ēzeļi Korfu ir neapkalti un ka maza ēze- līša nagi joprojām ir samērā mīksti un ļoti jutīgi. Tāpēc Sallija, dabiski, reaģēja tā, it kā Larijs būtu viņai iedūris ar sarkani no­kaitētu iesmu. Viņa izrāva kāju Larijam no rokas un brīdī, ka­mēr viņš izslējās un izbrīnā pagriezās, izdarīja daiļu pirueti un ar abām pakaļkājām iespēra viņam precīzi pa vēderu. Saķēris vēderu, Larijs gluži bāls smagi nosēdās zemē, saliecās uz pusēm un izdvesa dīvainas, gārdzošas skaņas. Es sajutu izbailes nevis Larija, bet Sallijas dēļ, jo biju pārliecināts, ka atguvies mans brā­lis būs gatavs visbriesmīgākajai atriebībai. Steidzīgi atsēju Salliju, uzsitu viņai pa krustiem ar stibu un noskatījos, kā tā aiz- lēkšo prom olīvu birzī. Tad ieskrēju mājā un informēju māti, ka Larijs cietis negadījumā. Visa ģimene, ieskaitot tikko iera­dušos Spiro, skriešus metās uz olīvu birzi, kur Larijs joprojām gulēja, sarāvies čokurā, skaļi šņukstēja un gārdza.

- Larij, mīļais, - māte satraukti iesaucās, - ko tu esi darījis?

- Uzbruka, - Larijs elsoja starp gārdzieniem, - bez iemesla… viņa ir traka… droši vien trakumsērga… apendiksa plīsums.

Leslijam balstot vienā pusē, Spiro otrā, Larijs lēni tika ievadīts mājā, kamēr māte un Margo līdzjūtīgi un bezjēdzīgi plivinājās apkārt. Kad visu ģimeni pārņem tik liela mēroga krīze, jāpatur skaidrs prāts. Aizelsies, tomēr juzdamies bez vainas, es aizskrēju pie virtuves durvīm, darīju zināmu kalponei, ka grasos visu dienu pavadīt ārpus mājas, un lūdzu iedot man šo to ēdamu. Viņa ielika papīra maisiņā pusklaipu maizes, dažus sīpolus, olī­vas un lielu gabalu aukstas gaļas un iedeva to man. Zināju, ka augļus varēšu dabūt no jebkura sava drauga zemnieka. Tad ar proviantu rokās traucos cauri olīvu birzīm, meklēdams Salliju.

Visbeidzot pusjūdzi tālāk es viņu atradu, ganoties sulīgā zālē. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem man izdevās uz­rausties Sallijai mugurā, un tad, apstrādādams viņas pēcpusi ar stibu, es skubināju ēzelīti mundros rikšos tik tālu prom no mā­jām, cik vien iespējams.

Tā vasara bija padevusies īpaši krāšņa; šķita, ka saule izrāda salai kādu īpašu labvēlību, jo vēl nekad nebijām piedzīvojuši tādu augļu un ziedu pārbagātību, tik siltu un zivīm pārpilnu jūru, tik daudz putnu mazuļu un tik daudz kukaiņu, kas vai­rojās un zumēja itin visur. Arbūzi, kas likās pildīti ar trauslu, rožainu ledu, atgādināja apbrīnojamas botāniskas lielgabalu lodes - katrs no tiem tik liels un smags, ka spētu iznīcināt pil­sētu; kokos vīdēja milzīgi persiki - oranži vai rožaini kā mēness ražas novākšanas laikā, saldā sulā piebriedušiem samtainiem sāniem; zaļās un melnās vīģes sprāga pušu no sulas pārpilnības, un rožainajās plaisās drūzmējās zeltaini zaļās rožu vaboles, ap­reibušas no bagātīgā, nebeidzamā mielasta. Ķiršu koki čīkstēja zem augļu svara, un šķita, ka dārzos nogalināts milzu pūķis un lapas nošļakstītas ar koši spilgtām un tumši sarkanām kā vīns asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija cilvēka delma garumā, un, iekožoties kanārijdzelteno sēklu mozaīkā, mutē iesprāga baltā, pienainā sula; kokos rudens gaidās auga un brieda nefrltzaļas mandeles un valrieksti, un gludās olīvas virknējās starp lapām, spožas un spīdīgas kā putnu olas.