Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Pirmās pāris dienas Esmeralda, kad tīrīju viņas būri, klupa manai rokai virsū kā buldogs, taču nedēļas laikā aprada un pie­ņēma mani, kaut arī joprojām izturējās rezervēti. Katru vakaru Uliss pamodās uz savas īpašās laktas virs loga un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlidot mēnessgaismas pielietajās olīvu birzīs pamedīt; no savām gaitām viņš atgriezās tikai ap diviem no rīta, lai notiesātu sev sagatavoto maltās gaļas porciju. Kad Uliss bija drošā attālumā, es uz pāris stundām izlaidu Esme­raldu no būra izkustēties. Susuriene izrādījās burvīgs radījums, kurai, par spīti tuklumam, piemita ievērojama grācija, kas ļāva viņai nodoties elpu aizraujošiem lēcieniem no kumodes gultā (tur viņa atsperīgi lēkāja kā uz tramplīna) un tālāk uz grāmatu skapi vai galdu, izmantojot pušķaino asti līdzsvaram. Esme­ralda bija izcili ziņkārīga un katru nakti ņēmās ārkārtīgi rūpīgi izpētīt istabu un tās iekārtu, ūsas raustīdama un melni maskoto ģīmi saviebusi. Es atklāju, ka viņai bezgala garšo lielie, brūnie sienāži, un viņa bieži mēdza attupties uz manām kailajām krū­tīm, kad gulēju gultā, un skraukšķināt šos gardumus. Rezultātā manu gultu pastāvīgi klāja durstīgs cietu spārnu, apkostu kāju un ragveida krūškurvju slānis, jo Esmeralda ēda daudz un viņas galda manieres nebija īpaši labas.

Un tad kādā aizraujošā vakarā, kad Uliss bija klusi aizslīdējis olīvu birzīs un uzsācis sev raksturīgo ūjināšanu, es atvēru susu- rienes sprosta durtiņas, taču Esmeralda nevis nāca laukā, bet slēpās kartona kastē un nikni čarkstināja. Kad centos izpētīt viņas guļamistabu, viņa ieķērās man pirkstā kā tīģeris un man ti­kai ar lielām grūtībām izdevās atbrīvoties. Beidzot man izdevās dabūt viņu nost no ceļa, cieši satverot aiz skausta, un ielūkoties kastē. Tur es, bezgala iepriecināts, ieraudzīju astoņus mazuļus lazdu rieksta lielumā, rožainus kā ciklamenas pumpurus. Ieprie­cināts par Esmeraldas panākumiem, es viņu apbēru ar sienā­žiem, meloņu sēklām, vīnogām un citām viņas īpaši iecienīta­jām delikatesēm, un aizturētu elpu vēroju, kā mazuļi aug.

Pamazām mazie attīstījās. Viņiem atvērās acis un uzauga spalva. Drīz vien stiprākie un pārgalvīgākie rosīgi rāpās ārā no kartona bērnistabas, kad vien Esmeralda neskatījās, un ņēmās rāpot pa sprosta grīdu. Māti tas ārkārtīgi uztrauca - viņa saķēra bēgli mutē un, īgni, dobji ņurdēdama, nesa atpakaļ drošībā. Ar vienu vai diviem mazuļiem šāda taktika līdzēja, taču tad, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda nespēja mazos noga­nīt, tāpēc nācās ļaut tiem brīvu vaļu. Susurēni pasāka sekot vi­ņai ārpus sprosta, un es atklāju, ka susuri soļo virtenē tāpat kā cirsliši. Esmeralda gāja pa priekšu, aiz viņas, mātes astē ieķēries, sekoja pirmais mazulis, tā astei savukārt pieķēries nākamais, un tā tālāk. Bija burvīgi vērot, kā visi deviņi sīkie dzīvnieciņi mel­najās maskās kā dzīva kažokādas šalle soļo apkārt pa istabu, lēkā pa gultu vai gāzelīgi virzās augšup pa galda kāju. Tikko gultā vai uz grīdas tika izkaisīti sienāži, mazuļi, satraukti spieg­dami, sanāca apkārt mieloties un smieklīgi atgādināja laupītāju saietu.

Kad mazie bija pilnīgi pieauguši, man tos nācās aiznest uz olīvu birzīm un palaist brīvībā. Barības sagādāšana deviņiem rijīgiem susuriem izrādījās pārāk laikietilpīgs darbs. Es viņus atlaidu olīvu audzes malā, netālu no akmeņozolu biežņas, un jaunie susuri tur lieliski iekārtojās. Vakaros, kad saule slīdēja uz rietu un debesis iekrāsojās lapu zaļas, klātas ar saulrieta mā­koņu svītrām, es mēdzu aiziet, lai pavērotu, kā mazie, masko­tie susuri graciozi kā balerīnas šaudās starp ēnās grimstošajiem zariem un, čalodami un čivinādami, medī naktstauriņus, jāņ­tārpiņus un citus gardumus.

Sākās karš, un Džerijam gluži satriektam nācās pamest Korfu ar tās priekiem, brīvību, krāsām un daudzajiem draugiem - no zemniekiem līdz dzejniekiem. Viņš man stāstīja, ka esot sācis smēķēt, lai jel kādā veidā mazinātu nedrošības sajūtu, apgrozo­ties viņam uzspiestajā, tik neparastajā sabiedrībā. Tomēr viņa vienīgais dzīves mērķis -būt dzīvnieku tuvumā un tos pētīt-pa­lika negrozāms, tādēļ viņš uzņēmās darbu Londonas zooveikalā un Vipsneidas zoodārzā. Viņš daudz lasīja - šo paradumu viņā Korfu bija ieaudzinājis Larijs-gan senu, gan mūsdienīgu litera­tūru, un šā savas dzīves posma beigās viņš jau nelokāmi bija iezīmējis prātā savas turpmākās darbības virzienus dabas aizsar­dzībā. Viņš pat aizsāka jaunu "Sarkanās grāmatas" ekvivalentu- dabas aizsargātāju veidotu apdraudēto un uz iznīcības robežas esošo dzīvnieku sugu reģistru, kas pirmo reizi tika publicēts vairāk nekā divdesmit gadu pēc tam, kad Džerijs bija ķēries pie uzskaitīšanas.

Tuvojoties 1939. gada beigām, kad rādījās, ka karš ir neizbē­gams, mana ģimene izrāva saknes no Korfu un atgriezās Anglijā.

Uz kādu laiku mēs apmetāmies dzīvokli Londonā, kamēr māte devās vairākkārtējos sirojumos pa dažādiem Anglijas lauku ap­vidiem meklēt māju. Kamēr viņa ar to nodarbojās, es biju brīvs un varēju nodoties Londonas izpētei. Kaut arī man nekad nav patikušas lielas pilsētas, Londona tajā laikā šķita valdzinoša. Galu galā lielākā metropole, kurā līdz šim biju uzturējies, bija Korfu, kas nebija prāvāka par Anglijas tirgus miestiņu, tāpēc Londonas milzīgais, izplūdušais masīvs man likās simtiem saistošu un atklājamu noslēpumu pilns. Protams, tur bija Da­bas vēstures muzejs un nebeidzami zoodārza apciemojumi, kur es cieši sadraudzējos ar dažiem kalpotājiem. Tas viss tikai nostiprināja manu pārliecību, ka darbs zooloģiskajā dārzā ir vienīgā īstā nodarbošanās jebkuram cilvēkam, un vēl vairāk uzkurināja manu vēlēšanos reiz kļūt par zooloģiskā dārza īpaš­nieku.

Pavisam netālu no mūsu mājas atradās kāds veikals, kas vienmēr neatlaidīgi saistīja manu uzmanību. Šīs vietas nosau­kums bija "Akvārijs", un tās skatlogi piekrauti ar akvārijiem, kuros peldēja koši krāsainas zivis, bet - kas vēl krietni intere­santāk - tajos bija veselām rindām stiklotas kastes, pilnas ar zāles čūskām, koku čūskām, lielām, zaļām ķirzakām un krup­jiem ar izvalbītām acīm. Es mēdzu ilgodamies vērot šos brīniš­ķīgos radījumus un ļoti kāroju tos iegūt savā īpašumā. Taču es dzīvoklī jau turēju veselu baru putnu, divas žagatas un kalit- riksu, tāpēc jutu, ka vēl kāda jebkuras pasugas dzīvnieka parā­dīšanās liktu ģimenes dusmām nogrūt pār manu galvu, tādēļ es tikai ar ilgošanos noraudzījos šajos skaistajos rāpuļos.

Tad kādu rītu, kad nejauši gāju garām veikalam, manu uz­manību saistīja pret akvāriju atslieta zīmīte. Tajā bija teikts: "Vajadzīgs jauns, uzticams asistents." Es atgriezos mājās un labu laiku to pārdomāju.

- Tajā zooveikalā ielas galā ir parādījusies darba vieta, - es ieminējos mātei.

- Tiešām, dārgais? - māte teica, nemaz neklausīdamās.

- Jā. Tur esot vajadzīgs jauns, uzticams asistents. Es… es do­māju pieteikties, - bezrūpīgi teicu.

- Kāda laba doma, - Larijs piezīmēja. - Varbūt tu tur varēsi turēt visus savus zvērus.

- Es gan nedomāju, dārgais, ka viņam to atļaus, - māte šau­bījās.

- Kā tev liekas, cik par tādu darbu varētu maksāt? - es prā­toju.

- Jādomā, ne pārāk daudz, - Larijs atteica. - Šaubos, vai tu atbildīsi tam, ko viņi uzskata par uzticamu.