Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

- Izsmalcināti! Izsmalcināti! - viņš iesaucās. - Vienkārši iz­smalcināti!

- Ak, jūs taču zināt, ko cilvēki saka, Romillija kungs, - es aizbildinājos. - Labam skolniekam vajadzīgs labs skolotājs.

- O, tu man glaimo, tu man glaimo, - viņš atvairījās, rotaļīgi draudēdams man ar pirkstu. - Šis ir tas gadījums, kad skolnieks pārspēj savu skolotāju.

- Ak, es tā nedomāju, - es liedzos. - Tomēr man šķiet, ka ta­gad esmu sasniedzis gandrīz tikpat labu līmeni kā jūs.

Pēc šī notikuma man atļāva iekārtot visus akvārijus un spros­tus veikalā.

Deviņpadsmitā gadsimta vidū ievērojamais vācu zoologs Karls Hagenbeks izveidoja pilnīgi neparasta veida zoodārzus. Līdz tam laikam dzīvniekus vienkārši iesprostoja neglītos, netī­ros būros aiz biezām restēm, tā ka cilvēkiem bija grūti saskatīt dzīvniekus un dzīvniekiem bija grūti izdzīvot šajos drausmī­gajos koncentrācijas nometnēm līdzīgajos apstākļos. Hagenbe- kam bija pilnīgi jauna ideja par to, kā parādīt dzīvniekus. Drū­mo, aizrestoto cietumu vietā viņš saviem dzīvniekiem piedāvāja gaišas un plašas mītnes, kurās bija lieli, mākslīgi veidoti klinšu krāvumi, pa kuriem kāpelēt, un kuras no publikas atdalīja tukši vai ar ūdeni pildīti grāvji. Zoodārzu visziņiem tā šķita ķe­cerība. Tie apgalvoja, ka šāda sistēma pirmām kārtām neesot droša, jo dzīvnieki noteikti aizbēgšot pāri grāvjiem, un, ja arī tā nenotikšot, tie visi nobeigšoties, jo ir skaidri zināms - ja tropu dzīvniekus netur baciļu pārpilnā, tveicīgā karstumā, tie nekavē­joties nomirst. Fakts, ka tropu dzīvnieki šajos turku pirts ap­stākļos pastāvīgi nīkuļoja un allaž nobeidzās, netika ņemts vērā. Tomēr, visziņiem par pārsteigumu, Hagenbeka dzīvnieki zēla un plauka. Dzīvodami brīvdabas mājokļos, tie ne tikai uzla­boja savu veselību, bet pat sekmīgi vairojās. Tikko Hagenbeks bija pierādījis, ka šādos apstākļos dzīvnieki ir ne vien laimīgāki un veselīgāki, bet arī no skatītāju redzespunkta izskatās labāk un izteiksmīgāk, visi zoodārzi pasaulē sāka pievērsties šai jau­najai metodei, kā turēt un izstādīt savas dzīvnieku kolekcijas.

Tajā laikā Vipsneida pauda visīstākos Londonas zoodārza centienus pārspēt pašu Hagenbeku. Šī milzīgā ferma bija uztu­pusies Dansteblas Daunsu nogāzē apmēram trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem no Londonas; Zooloģijas biedrība par to bija samaksājusi prāvu naudu. Šeit dzīvnieki bija izmitināti vidē, kas bija tik tuva dabiskajai, cik vien iespējams, tas ir, tādā vidē, ko antropomorfiski noskaņotie zoodārzu apmeklētāji uzska­tīja par dabisku. Lauvām bija sagādāti džungļi, vilkiem - meži, antilopēm un citiem nagaiņiem - lieli, pauguraini aploki. Ma­nuprāt, Vipsneidā tolaik bija nonākts vistuvāk safari. Jo tolaik angļu aristokrāti vēl nebija spiesti mantojuma nodokļa dēļ kļūt par dzīvnieku kolekcijas glabātājiem.

Kā atklājās, Vipsneida bija pavisam niecīgs ciematiņš, kurā atradās viens krogs un saujiņa kotedžu, kas izkaisītas starp lazdu audžu pārpilnām ielejām. Es devos pie parka biļešu kases un izskaidroju, kāpēc esmu ieradies, tad atstāju savas ceļasomas turpat un gāju uz administrācijas ēku. Pāvi vilka mirdzošās, vi­zošās astes pa zaļajiem mauriņiem, un priedēs, kas auga gar galveno ceļu, karājās gigantiskas ligzdas - gluži kā no sīkiem za­riņiem būvētas siena kaudzes, ap kurām čaloja un klaigāja mūku papagaiļi.

Iegāju administrācijas ēkā, un tur mani ieveda parka direk­tora kapteiņa Bila kabinetā. Viņš sēdēja, izmeties kreklos, virs kuriem dižojās ļoti glīti svītraini bikšturi. Lielais biroja galds bija apkrauts ar visdažādāko papīru kaudzēm, no kuriem lie­lākā tiesa izskatījās bezgala oficiāli un zinātniski; papīru krā­vums daļēji klāja arī telefonu. Kad kapteinis piecēlās kājās, es ievēroju, ka viņš ir pārmēru liels un apjomīgs vīrs un ar pliko galvvidu, brillēm tērauda ietvaros un gandrīz vai nepārprotamā vīpsnā savilkto muti izskatījās gluži kā Billijs Banters [4] zīmēju­mos. Viņš lācīgā gaitā apgāja apkārt galdam un blenza uz mani, smagi elpodams caur degunu.

- Darels? - viņš jautājoši noducināja. - Darels?

Kapteiņa balss bija ļoti zema un skanēja kā klusināti pēr-

kondārdi - šādu runas manieri daži cilvēki apgūst pēc ilgiem Rietumāfrikā pavadītiem gadiem.

- Jā, ser, - es atbildēju.

- Priecājos tevi redzēt. Sēdies, - kapteinis teica. Viņš pa­spieda man roku un no jauna atkāpās aiz sava rakstāmgalda.

Kapteinis Bīls atzvēla savu masīvo rumpi krēslā, kas trauk­smaini iekrakšķējās. Pabāzis īkšķus zem bikšturiem, viņš ar pirkstiem nospēlēja uz tiem vakarjundu un blenza uz mani. Es kautrīgi apsēdos uz krēsla maliņas un izmisīgi vēlējos radīt par sevi labu iespaidu.

- Domā, ka tev te patiks? - kapteinis Bīls noprasīja tik pēkšņi un skaļi, ka es salēcos.

- Ēēē … jā, ser, noteikti, - es teicu.

- Tu nekad tādu darbu neesi strādājis, vai ne? - viņš apjau­tājās.

- Nē, ser, - es atbildēju, - bet vienmēr esmu turējis mājās daudz dzīvnieku.

- Ha! - viņš viegli pavīpsnāja. - Jūrascūciņas, trusīšus, zelta zivtiņas un tā tālāk. Nu ko, te būs mazliet savādāka publika.

Ļoti kārojās pastāstīt, ka man piederējuši daudz eksotiskāki kustoņi par trusīšiem, jūras cūciņām un zelta zivtiņām, bet es jutu, ka šis nav piemērots brīdis.

Pirmās pāris dienas tika pilnībā ziedotas mācībām, kuru laikā es iegaumēju ikdienas barošanas, tīrīšanas un tamlīdzīgos pienākumus, taču tie bija pavisam vienkārši, un, savu darāmo apguvis, es varēju vairāk laika veltīt mūsu aprūpējamo dzīv­nieku vērošanai un centieniem iemācīties kaut ko par tiem. Gan Džesijs, gan Džo pamatīgi uzjautrinājās, ka es nēsāju ka­batā milzīgu piezīmju grāmatu un pie ikkatra niecīgākā ie­mesla vilku to ārā, kaut ko pierakstīdams.

- Sasodītais Šerloks Holmss, - Džesijs komentēja manu rī­cību, - vienmēr pieraksta visādas muļķības.

Džo mēģināja mani izjokot, gari un detalizēti stāstīdams par to, ko nupat esot novērojis dzīvniekus darām, bet viņš ļāva iztēlei pārāk lielu vaļu, tāpēc es vienmēr atklāju blēdību.

Gluži dabiski, ka es sāku lauvu pētīšanu. Tā kā man pirmo reizi dzīvē bija izdevība nonākt tik tuvu šiem radījumiem, es nolēmu izlasīt par lauvām visu iespējamo literatūru un pēc tam pārliecināties, kā šī informācija sakrīt ar maniem novēro­jumiem. Ar diezgan lielu izbrīnu atklāju, ka laikam gan ne­viens cits dzīvnieks, izņemot dažas mitoloģiskas būtnes, nav ticis apveltīts ar tik daudzām iedomātām īpašībām. Kopš brīža, kad zooloģiska entuziasma uzplūdā kāds nodēvējis šo radījumu par Zvēru karali, visi rakstnieki sacentušies, meklē­dami pierādījumus, ka lauva ir šā titula cienīgs. Kā es atklāju, tas īpaši attiecās uz agrīno laiku rakstniekiem, kas vienā balsī ņēmās slavināt Felix leo maigo raksturu, gudrību, drošsirdību un krietnumu; tādējādi cilvēki nonāca pie neizbēgama secinā­juma, ka angļiem, šai pieticīgajai un sevī noslēgtajai nācijai, pieklājas iecelt lauvu par savu nacionālo simbolu. Nebiju ne­maz nostrādājis līdzās Albertam un viņa sievām ilgu laiku, kad jau sapratu, ka lauvas nepavisam nav tādi, par kādiem senākie rakstnieki šos dzīvniekus iztēlojuši.

Plīnija [5] "Dabas vēstures" tulkojumā, kas publicēts ap 1674. ga­du, es izlasīju šādu glaimojošu Zvēru karaļa aprakstu:

No visiem savvaļas zvēriem vienīgi lauva izturas lēnprātīgi pret tiem, kas viņa priekšā ir pazemīgi, un neaiztiek nevienu radījumu, kamēr tas ir padevīgs, bet apžēlo to, kas zemojas pie viņa kājām. Kaut citkārt varens un nežēlīgs, lauva tomēr uzbruks vīrietim, nevis sievietei, un nekad par laupījumu neņems bērnu, ja vien nebūs pārlieku izsalcis.