Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums
Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2005, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Džeralda Darela labākais mantojums
- Автор:
- Издательство:Nordik
- Жанр:
- Год:2005
- Город:Rīga
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Džeralda Darela labākais mantojums: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Džeralda Darela labākais mantojums»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Labākais mantojums
Sastādījusi Lī Darela
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
THE BEST OF GERALD DURRELL Chosen by Lee Durrell
Mākslinieks ARMANDS DIŠERS
© Nordik, 2005 © Lee Durrell, 1996
Veltījums visiem, kurus Džerija grāmatas iedvesmojušas darīt kaut ko savvaļas dzīvnieku, augu un viņa "burvju valstības" labā - un visiem tiem, kurus tās vēl iedvesmos.
Džeralda Darela labākais mantojums — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Džeralda Darela labākais mantojums», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Apgājām apkārt nožogojumam un ieraudzījām lauvas joprojām tupam sprostā, bet Albertam acīs mirdzēja jautrības dzirksts, kas lika man aizdomāties.
Šis incidents bija mana pirmā saskarsme ar tā saukto lauvu vēderrunāšanu. Daudzi rakstnieki apgalvo, ka lauva spējot rēkt tā, ka skaņa šķiet nākam no diviem vai trim dažādiem virzieniem vienlaikus. Tas nav tik neiespējami, kā izklausās, jo daudzām putnu un kukaiņu sugām piemīt pārsteidzošas vēderrunātāju spējas. Dažos gadījumos iespējams novērot, ka dzīvnieki līdzās izdod skaņu, kas izklausās plūstam no vairāku pēdu vai pat jardu attāluma. Ja lauvam piemīt šādas spējas, tās, bez šaubām, ir dzīvniekam ļoti noderīgas - viņš spēj naktī sēt paniku medījumu ganāmpulkā tā, ka tie šausmās skrien tieši virsū medniekam, nevis prom no tā. Spriežot pēc tā rīta pieredzes, šķita gluži skaidrs, ka Albertam tas izdevies - viņš atradās tikpat tālu no Džo kā no manis, un tomēr mēs abi bijām pārliecināti, ka rēciens skan gluži tuvu.
Labu laiku pēc šā piedzīvojuma Alberta īpatnējais rēkšanas paņēmiens sagādāja man vēl vienu, tikpat satraucošu brīdi. Kādu nakti es vēlu atgriezos no svētkiem ciematā un nolēmu saīsināt ceļu, ejot cauri parkam. Ceļš veda garām lauvu būrim, un, kamēr es steidzīgi soļoju starp čabošajiem plūškokiem, Alberts pēkšņi ieņurdējās tā, ka es sastingu uz vietas. Bija grūti noteikt, no kurienes nāk skaņa, kaut arī es zināju virzienu, no kura tai neapšaubāmi būtu jāplūst. Skaņai piemita tāds kā zemi tricinošs efekts, tā izklausījās vibrējam uz augšu no manām pēdām. Spriežot pēc skaņas, Alberts varēja atrasties gan būrī, gan ārpus tā. Sajūta nebija patīkama, un tikai godbijīgā attieksme pret da- baszinībām atturēja mani mukt kā zaķim. Izrādīdams zināmu pārdrošību, es piegāju pie režģiem un blenzu iekšā tumsā, taču neko neredzēju, arī mēness man nepalīdzēja. Krūmi bija rāmi un tumši. Virzīdamies gar būra žogu, es zināju, ka mani izseko, gandrīz vai jutu sev pievērstas kāras acis, taču dzeltenbrūnie ķermeņi neradīja nekādu troksni, zem lielajām ķepām neiebrīk- šķējās pat ne sīkākais zariņš, kas liecinātu par zvēru atrašanās vietu. Kad es sāku kāpt kalnup, prom no būra, no turienes atskanēja nicinājuma un izsmiekla pilna sprauslāšana.
Daži cilvēki liedzas ticēt, ka lauva spēj šādi rēkt apzināti. Viņi apgalvo, ka lauva vienīgi pirms rēciena nolaiž galvu tuvu pie zemes, tāpēc rēciens skan neskaidri un nav iespējams noteikt, no kuras puses tas nāk. Lai atklātu, vai tas tiesa, es visiem spēkiem centos būt tuvumā, kad Alberts ierēcās, tomēr lielus panākumus neguvu. Es bieži staigāju garām būrim un cerēju, ka viņš ierēksies, kamēr varu viņu saskatīt, taču Alberts vienmēr stūrgalvīgi klusēja. Reizēm, saklausījis Albertu izdodam pirmās skaņas, es aplaimoju parka apmeklētājus, ļaujot vērot, kā kopējs trakā ātrumā metas prom pa taku starp kokiem, it kā izbēdzis zvērs jau mītu viņam uz papēžiem. Taču ik reizi, kad es elsodams nokļuvu pie režģa, Alberts izrādījās vai nu jau beidzis rēkt, vai arī pārdomājis un, divas vai trīs reizes iekrekšķējies, atkal apklusis. Tomēr brīnumainās skaņas, kuras Alberts izdeva brīžos, kad es spēju sadzirdēt, nevis ieraudzīt, man par to vairāk nekā bagātīgi atlīdzināja.
Likās, ka Alberts dziesmas sākšanai vienmēr izraugās vēlu pēcpusdienu. Viņš iesāka pēkšņi, ar diviem vai trim "aroom" - balss iemēģināšanai, starp katru no tiem ieturēdams ilgu pauzi,
it kā noskaņodamies uz īsto toni. Tad viņš laida vaļā dziesmu
pilnā sparā: "aroom" kļuva arvien rešņāki un dobjāki, pauzes starp tiem saīsinājās, līdz rēcieni saplūda vienā varenā kreščen- do. Rēcieni skanēja cits pēc cita ātrāk un ātrāk, tad atkal palēninājās un, tikpat pēkšņi kā sākušies, arī apklusa. Grūti aprakstīt biedējošās izjūtas brīdī, kad skaņa sasniedz savu zenītu. Bezkaislīgi vērtējot, šī dziesma vairāk par visu atgādina malkas zāģēšanu lielā, skanīgā mucā. Vispirms skan zāģa lēnā šņīkstē- šana, tad tā kļūst straujāka, metālam iegraužoties kokā, tad zāģa vilcieni atkal kļūst lēnāki, tādējādi norādot, ka baļķis gandrīz pārzāģēts, pēc tam iestājas klusums. Tajā brīdī es vienmēr gaidīju, ka atskanēs būkšķis, bluķim atsitoties pret zemi.
Pēc vairāku nedēļu biedrošanās ar Albertu es secināju, ka viņš nekādā veidā nepakļaujas populārajam viedoklim par to, kādam jābūt lauvam. Viņš bija īgns un lielīgs, un viņam nepiemita itin nekas no smalkuma. Viņa mazajās, zeltainajās acīs pastāvīgi gailēja apslāpēts niknums, it kā viņš, pat iemeslu nezinādams, censtos uzturēt savai sugai raksturīgo nežēlības reputāciju. Viņš vienmēr izskatījās mazliet apjucis, it kā nesaprastu, vai ir nepieciešams tā izturēties vai nav. Kad vien Alberts, būdams nelāgā omā, nestaigāja šurpu turpu, viņš nodevās savam "jokam" - pēkšņi lēca virsū bezrūpīgiem garāmgājējiem un guva sardonisku baudu, vērodams izraisīto paniku. Ēdienreizēs viņš izturējās gaužām peļami, kā jau tiku aprakstījis, un vēlāk, pierijies gan savu, gan negodīgi izkrāpto gaļu, izlaidās garajā zālē un atraugājās. Lai cik ļoti es centos, tomēr nespēju Albertā saskatīt nevienu mīlamu īpašību.
Nodalījuma ziemeļu galā atradās liels, zaļš, samtains aploks, ko ieskāva ozolkoku trausli zaļais krinolīns. Tajā mitinājās neapšaubāmi visretākie mūsu gādībā nodotie dzīvnieki - pāris jaunu Dāvida briežu. Vienkārši uzmetot skatienu, tie nepavisam neizskatījās tik graciozi kā, piemēram, sarkanie brieži vai dambrieži, kas dzīvoja mazu gabaliņu tālāk. Viņus varētu pat nosaukt par briežu standartiem neatbilstoši neveikliem. Stāvot tie plecu daļā bija kādas četras pēdas augsti, viņiem bija gari, nopietni purni ar īpatnēji ieslīpām mandeļveida acīm. Zem katras acs bija dīvaina atvere - maza rožainas ādas kabatiņa, kas pēc vēlēšanās atvērās un aizvērās, neveda ne uz kurieni un šķietami neveica nekādas derīgas funkcijas. Šo briežu ķermenis bija drukns kā ēzelim, spalva - īpatnējā ozolzīļu brūnumā, uz vēdera balta, un sirdsveida pleķītis uz dibena. Vērojot Dāvida briežus pastaigājamies apkārt pa aploku un pieliekot nedaudz iztēles, var noteikt viņu izcelsmi. Acu forma un slīpums, jokai- nais ķermenis, garie, melnie nagi un briežu dzimtā neparastā garā, pušķainā ēzeļa aste - tas viss kopā vedināja domāt, ka šie brieži izkāpuši no nemākulīgi darinātas ķīniešu gravīras.
Viņu kustības bija neveiklas un bez iznesības, kāda raksturīga briežu dzimtai. Reizēm, kad gāju garām aplokam, brieži satrūkās no manas negaidītās ierašanās un griezās apkārt, lai redzētu mani, kājas plati iepletuši un ausis saslējuši; tad piedzērušu ēzeļu gaitā tie panikā metās prom uz sava mitekļa otru galu. Izskatījās, ka briežu kājas ir ļoti stīvas un ķermeņa nedabiskā garuma dēļ dzīvnieks zvalstās no vienas puses uz otru. Salīdzinot šo gaitu ar citu briežu daiļajām kustībām, īpaši izceļas Dāvida briežu līdzība ar ēzeļiem. Vienīgā ķermeņa daļa, kurai piemīt jelkāds briežu dzimtai raksturīgs izskata un kustību daiļums, ir galva un kakls.
Stāsts par šā dīvainā brieža atklāšanu un turpmāko izdzīvošanu ir tikpat īpatnējs kā ikviens, kas atrodams dabaszinātņu hronikās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū franču misionārs tēvs Dāvids darbojās Ķīnā un ceļoja pa šo valsti, un viņam, kā daudziem baznīcas pārstāvjiem tajā laikā, piemita dziļa interese par dabaszinātnēm. Tā vien šķiet, ka tēva Dāvida iegūto unikālo dabas paraugu skaits bija krietni lielāks par viņa misijas laikā atgriezto dvēseļu skaitu. Patiesībā tieši viņš pirmais parādīja pasaulei tagad tik slaveno milzu pandu. Uzturēdamies Pekinā, misionārs sadzirdēja baumas, ka imperatora pils karaliskajos dārzos mitinoties briežu bars - tika teikts, ka tādi brieži nav sastopami nekur citur Ķīnā. Dabiski, ka tēvu Dāvidu tas ieinteresēja, taču grūtības sagādāja piekļūšana dzīvniekiem, lai tos apskatītu. Brieži mitinājās ar mūra sienu apjoztā dārzā, ko rūpīgi apsargāja tatāri. Tajā laikā, protams, pret ārzemniekiem Ķīnā neizturējās ar cieņu, tāpēc tēvam Dāvidam vajadzēja rīkoties ļoti piesardzīgi. Fakts, ka šis vīrs bija gatavs uzņemties risku, kas nešaubīgi varētu draudēt viņam ar ieslodzījumu vai pat nāvi, tikai pierāda viņa dziļo mīlestību pret dabaszinātnēm. Tēvs Dāvids sāka ar to, ka piekukuļoja pie karalisko dārzu vārtiem tobrīd dežūrējošo tatāru kareivi, lai tas atļautu viņam uzkāpt uz mūra un aplūkot dārzu. No šīs izdevīgās pozīcijas tēvs Dāvids beidzot ieraudzīja briežu baru ganāmies starp kokiem. Tas droši vien viņam bija ļoti satraucošs brīdis - skatīties uz briežu baru, kas ganās kādu simt jardu attālumā, un aptvert, ka redz ne tikai jaunas sugas pārstāvjus, bet arī ļoti neparastus dzīvniekus.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.