Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2005, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Džeralda Darela labākais mantojums: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Džeralda Darela labākais mantojums»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Džeralda Darela
Labākais mantojums
Sastādījusi Lī Darela
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
THE BEST OF GERALD DURRELL Chosen by Lee Durrell
Mākslinieks ARMANDS DIŠERS
© Nordik, 2005 © Lee Durrell, 1996
Veltījums visiem, kurus Džerija grāmatas iedvesmojušas darīt kaut ko savvaļas dzīvnieku, augu un viņa "burvju valstības" labā - un visiem tiem, kurus tās vēl iedvesmos.

Džeralda Darela labākais mantojums — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Džeralda Darela labākais mantojums», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Laikam gan tieši tajā laikā es pēkšņi pilnā mērā aptvēru jēdziena "rets dzīvnieks" īsto nozīmi. Līdz tam, kad dzirdēju cilvēkus runājam par reti sastopamiem dzīvniekiem, es vien­kārši spriedu, ka tas nozīmē - šie dzīvnieki ir reti sastopami muzeju kolekcijās vai zoodārzos, bet līdz manai apziņai nekad nebija nonācis šo reto dzīvnieku patiesais skaits. Droši vien tas tādēļ, ka cilvēkiem bija tendence uzsvērt dzīvnieku retumu kā īpatnēju pagodinājumu, it kā tas būtu kas tāds, ar ko dzīvniekiem pienāktos lepoties. Bet līdz ar Dāvida briežu ierašanos un strā­dāšanu to tiešā tuvumā es pēkšņi sapratu, ka daudzi dzīvnieki ir reti gluži citā šā vārda nozīmē, nekā biju to vienmēr izpratis. Es sāku pētīt šo jautājumu un rezultātus apkopoju pamatīgi biezā mapē. Tolaik es to vēl nezināju, taču šādā veidā biju sa­gatavojis visai nedrošu, amatierisku "Sarkanās grāmatas" versiju, ko tagad publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības savienība. Paša pētījumu rezultāti mani šausmināja, piemē­ram, tādi skaitļi kā "atlikušo Indijas degunradžu skaits - 250; Sumatras degunradžu -150; Borneo degunradžu - 20; neli­dojošo griežu - 72 pāri; iespējamais Arābijas gazeļu skaits pēc to izšaušanas ar ložmetējiem - 30". Tā vien likās, ka šim sarak­stam nav gala. Toreiz es arī aptvēru, kādam jābūt zoodārzu pa­tiesajam uzdevumam: cenšoties aizsargāt dzīvniekus savvaļas apstākļos, vienlaikus neapšaubāmi nepieciešams veidot pavai­rošanas grupas nebrīvē, turklāt iespējami plašākos apmēros visā pasaulē. Toreiz es stingri apņēmos: ja man kādreiz pie­derēs pašam savs zoodārzs, tā galvenā funkcija būs tieši tāda - darboties kā šo vajāto dzīvnieku rezervātam un patvērumam.

Kad pienāca mana kārta aprūpēt briežus, es daudz domāju par šīm problēmām. Pusnaktī, vērodams, kā briedēni, liela­jām, valgajām acīm mirdzot vējlukturu gaismā, bakstīja pude­lītes un kāri sūca silto pienu, es spriedu, ka, pēc visiem stan­dartiem, šiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā man. Es nežēlojos par celšanos piecos no rīta, lai sagatavotu tiem pudelītes. Pirmajos blāvajos saules staros ozoli izskatījās zaļganzeltaini kā kvezala aste; lapas klāja rasa kā tīmekļa kārta, un, kamēr soļoju uz briežu staļļiem, visapkārt skanēja putnu dziesmas kā milzīgs pateicības dievkalpojuma koris zaļā kated­rālē. Tad es atvēru durvis un mani notrieca no kājām mīlošie aizbilstamie; tie trinās apkārt un blēja, sparīgi laizīdami ar garajām, miklajām, siltajām mēlēm. Kaut arī mani joprojām māca izmisums par daudzo dzīvnieku sugu riskanto stāvokli pasaulē, es vismaz jutu, ka daru kaut ko konkrētu, palīdzē­dams retajiem Dāvida briežiem, lai arī cik bezgala niecīgs bija mans sniegums.

Otra daļa

1945-1965

"Tas cilvēks ir traks-viņš

grib pats savu zoodārzu

ap 1945- gadu

Lorenss Darels

Džerijs aizgāja no Vipsneidas zoodārza īsi pirms savas div­desmit pirmās dzimšanas dienas, kad saņēma mantojumā trīs tūkstošus mārciņu - tiem laikiem veselu bagātību. Viņš bija ie­plānojis piedalīties dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās zoodārzu vajadzībām un pats maksāt par saviem izdevumiem, taču pie­redzes trūkuma dēļ neviens profesionāls dzīvnieku vācējs jauno, dedzīgo brīvprātīgo nevēlējās pieņemt. Tad Džerijs no­lēma finansēt ekspedīciju pats un četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā vairākas reizes apceļoja Āfriku un Dienvidameriku. Gluži kā Korfu salas apraksti, arī šoreiz viņa dzīvnieku un cilvēku apraksti ir vienlīdz apburoši.

Visrūgtākais stāsts no Džerija pirmā ceļojuma ir par šim­panzi Čalmondeliju, par kuru viņš rūpējās Londonas zoodārza uzdevumā. Viņa atsauksmes par vietējiem un cigarešu smēķē­šanu mūsdienu apstākļos varētu izklausīties "politiski neko­rektas", tomēr, lūdzu, paturiet prātā, ka stāsts ticis uzrakstīts pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Es īpaši vēlējos iekļaut šo stāstu grāmatā, jo tajā vēstīts par Džerija neiecietību pret to laiku zoodārziem un dārzu attieksmi pret savu kolekciju dzīv­niekiem.

Viscaur 1945. - 1965. gada darbos saasinās Džerija vērtējums par dabas kopainas vienotību, kas, protams, mainīja Korfu vēs­turiski gūto iespaidu par cilvēka valdošo vietu dabā. Viņš sāk aprakstīt dzīvniekus, augus un dabas ainavas kā vienotu veselumu un uzsver, ka ši veseluma daļas ietekme savvaļas

ekosistēmu. Un tomēr arī viņš pats iekļaujas šajā panorāmā - kā toreiz, kad izglāba rožu rikšotāju ģimeni no izsalkuša kaimana.

NO GRĀMATAS "BAFUTAS PĒDDZIŅI"

Man vienmēr ļoti patikuši krupji, kurus uzskatīju par klu­siem, pieklājīgiem radījumiem ar viņiem vien raksturīgu šarmu; krupjiem nepiemīt varžu trakā aizkaitināmība un lem- pīgums, tie nekampj gaisu un neizskatās mikli kā vardes. Taču, iekams biju saticies ar šo pāri, vienmēr tiku uzskatījis, ka visi krupji ir praktiski vienādi - kaut krietni vien atšķirīgi krāsas un ķermeņa uzbūves ziņā, tomēr, ja runājam par personību, - iepazinis vienu krupi, cilvēks var uzskatīt, ka pazīst visus. Taču drīz vien es atklāju, ka šo divu abinieku personības ir tik spēcī­gas, ka tos gandrīz varētu uzskatīt par zīdītājiem.

Šos krupjus dēvē par sauslapas krupjiem, jo īpatnējais krēm- krāsas zīmējums uz to mugurām gan pēc krāsas, gan formas precīzi atgādina sausu, sapluinītu lapu. Kad krupis sastindzis tup uz zemes mežā, tas nevainojami iekļaujas apkārtējā ainavā, un tādēļ arī ticis pie sava angliskā nosaukuma; radījuma zināt­niskais nosaukums ir "uzacu krupis", kas latīniski skan vēl trā- pīgāk - Bufo superciliarus, un no pirmā acu uzmetiena saus- lapis nudien izskatās izcili augstprātīgs [8] . Āda virs lielajām acīm uzrāvusies divos uzkalniņos, tādējādi izskatās, ka dzīv­nieks izteikti sardoniskā manierē sacēlis uzacis. Ārkārtīgi platā mute ar mazliet nošļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk papildina aristokrātiskas iedomības iespaidu un piešķir krupim tādu viegli nicīgu sejas izteiksmi, kādu es dzīvnieku pasaulē esmu redzējis vēl vienīgi kamielim. Ja ievēro arī lēno, grīļīgo gaitu un paradumu ik pēc diviem vai trim soļiem attupties un cieši vēr­ties ar līdzcietīgu nicinājumu sejā, tad pārņem pārliecība, ka vēl lielāks augstprātības iemiesojums nav iedomājams.

Mani sauslapas krupji tupēja groza dibenā viens otram līdzās sausas zāles midziņā un iznīcinošā riebumā blenza aug­šup uz mani. Es pagāzu grozu uz sāniem, un abi ļodzīgi izčāpoja uz grīdas, izskatīdamies sašutuši un lepni kā pāris lordmēru, kas nejauši ieslodzīti publiskā atejā. Viņi aizvilkās apmēram trīs pēdas tālāk un tad, šīs piepūles acīmredzami nogurdināti, attu- pās un ņēmās kampt gaisu. Kādas desmit minūtes abi mani cieši vēroja, kā likās, aizvien pieaugošā riebumā. Tad viens no viņiem aizčāpoja uz citu pusi un attupās pie galda kājas, acīm­redzot uzskatīdams to par koka stumbru. Otrs turpināja blenzt uz mani un pēc rūpīgām pārdomām izvēma pussagremotu sienāzi un divus naktstauriņus, tādējādi nodemonstrēdams, ka vairs zemāk novērtēt mani nav iespējams. Uzmetis man vēl vienu sarūgtinājuma un pārmetuma pilnu skatienu, viņš aizļe- patoja pie sava biedra.

Tā kā man nebija krupjiem piemērota būra, abi sauslapji pirmās pāris dienas pavadīja, ieslodzīti manā guļamistabā, lēni un sapņaini klaiņoja apkārt pa grīdu vai kā transā iegrimuši tupēja zem manas gultas, kā arī ar savām izdarībām sagādāja man nebeidzamu uzjautrinājumu. Kad biju pavadījis kopā ar saviem tuklajiem istabas biedriem pāris stundu, es atklāju, ka esmu spriedis par viņiem pilnīgi aplami, jo krupji nemaz ne­bija tie uzpūtīgi, iedomīgie radījumi, par kādiem izlikās. Patie­sībā abi bija gaužām kautrīgi un viegli apmulsināmi kustoņi bez kādas pašcieņas; šķita, ka viņus nomoka dziļi, nedziedi­nāmi kompleksi un vīzdegunīgā izturēšanās ir tikai poza, ar ku­ras palīdzību noslēpt pasaulei apkaunojošo patiesību - tuklo personību pilnīgo paļāvības trūkumu. Es to atklāju gluži ne­jauši jau krupju ierašanās naktī. Es aprakstīju piezīmju grā­matā to krāsu; paši krupji tostarp tupēja uz grīdas man pie kājām un, spriežot pēc sejas izteiksmes, sacerēja savas biogrā­fijas aprakstu pēru reģistram. Vēlēdamies ciešāk aplūkot krupju pakaļdaļu, es noliecos, ar rādāmo pirkstu un īkšķi satvēru vienu no viņiem zem padusēm un pacēlu gaisā tā, ka krupis bija spiests karāties pilnīgi necienīgā pozā. Viņš pauda sašutumu par šādu izturēšanos ar skaļu, aizkaitinātu kvarkstienu un ņē­mās spārdīties ar resnajām pakaļkājām, taču es viņu turēju stingri, tā ka krupim nekas cits neatlika, kā karāties un ļaut, lai izpētu viņa ziemeļgalu. Kad beidzot noliku krupi uz grīdas līdzās biedram, dzīvniekā bija notikusi neticama pārvērtība. Aristokrātiskā izteiksme bija nozudusi, abinieks tagad izska­tījās saplacis un pazemīgs. Viņš pieplaka pie zemes un nervozi mirkšķināja lielās acis, kamēr sejā parādījās skumīga, kaunīga izteiksme. Izskatījās, ka viņš ir tuvu asarām. Pārvērtība bija tik pēkšņa un pilnīgi neticama, ka es jutos vainīgs par šāda apkau­nojuma izraisīšanu. Lai jel kaut kā izlabotu situāciju, es pacēlu gaisā arī otru krupi un ļāvu tam brīdi karāties man pirkstos, un arī tas, atgriezies uz grīdas, pilnībā bija zaudējis pašcieņu un izskatījās tikpat pazemīgs un samulsis. Abi šķita tik nomākti un nožēlojami, ka mani pārņēma jautrība, taču necieņas pil­nos smieklus jūtīgās dvēseles vairs nespēja izturēt: krupji aši aiztenterēja un veselu pusstundu slēpās zem galda. Taču nu es biju atklājis krupju noslēpumu un spēju tos vienā mirklī atvē­sināt, ja viņu uzpūtība sakāpa pārāk augstu, - pietika viegli uz­sist tiem ar pirkstu pa degunu, un abi sauslapji pieplaka pie grīdas, izskatīdamies vainīgi un gandrīz piesarkuši, un lūdzoši vērās man acīs.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Džeralds Darels - Jaunais Noass
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Šķirsta jubileja
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
Džeralds Darels
DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums»

Обсуждение, отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x