Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

- 'itas džins dikti stiprs, - viņš aizsmacis čukstēja, - mēs to dos dzert tiem tur mazmazļaudis, tad mēs ies uz mana māja un iedzers, ko?

Es piekritu, ka ideja atdot džinu padomniekiem un virsai­šiem - "mazmazļaudīm", kā Fons viņus nodēvēja, - ir teicama.

Fons piesardzīgi pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nenoklausās. Tā kā tuvumā drūzmējās tikai kādi pieci tūkstoši cilvēku, viņš nosprieda, ka droši var atklāt man noslē­pumu. Viņš noliecās un vēlreiz ņēmās čukstēt.

- Drīz mēs ies uz mana māja, - viņš līksmi paziņoja, - mēs dzers "Baltais Zirgs".

Fons atlaidās sēdeklī, lai pavērotu, kādu iespaidu viņa vārdi atstās uz mani. Es izbolīju acis un centos izskatīties pārlaimīgs par šādu piedāvājumu, un tajā pašā laikā prātoju, kādu iespaidu uz manām iekšām pēc jau izdzertā mimbo un džina atstās viskijs. Lai nu kā, Fons izskatījās apmierināts un citu pēc cita piesauca klāt "mazmazļaudis" un salēja atlikušo džinu viņu govs ragu kausos, kas bija līdz pusei pilni ar mimbo. Vēl nekad mūžā es nebiju ar tādu baudu izdāļājis savu dzērienu. Prātoju, cik gan izturīgas ir šo ļautiņu iekšas, ja tie spēj aukst­asinīgi un pat ar baudu ņemt pretī džina un mimbo kokteili. Man pašam metās nelabi, par to iedomājoties vien.

Izdalījis apšaubāmo velti savai svītai, Fons piecēlās kājās un plaukšķināšanas, bungu rīboņas un indiāniskās lalināšanas pavadībā izmanevrēja cauri sarežģītajam gaiteņu un pagalmu mudžeklim, līdz mēs nonācām pie viņa paša mazās villas, kas gandrīz nebija saredzama aiz viņa daudzo sievu zāles būdi­ņām, paslēpusies kā sērkociņu kastīte bišu dravā. Mēs iegājām lielā, zemā istabā, kurā bija atzveltnes krēsli un liels galds, grīdu klāja krāšņas leopardu ādas un koši krāsaini vietējo dari­nāti pīti paklāji. Paveicis pienākumu pret tautu, Fons atlaidās krēslā, un mūsu priekšā parādījās "Baltais Zirgs". Namatēvs baudā nošmaukstināja lūpas, un, kamēr neskartā pudele tika atkorķēta, ļāva man noprast, ka tagad, kad garlaicīgie valsts darbi pabeigti, mēs varēsim sākt dzert pa īstam. Nākamās divas stundas mēs dzērām bez apstājas un gari, plaši un detalizēti iztirzājām tādus aizraujošus jautājumus kā labākos ieroču vei­dus ziloņu šaušanai, "Baltā Zirga" ražošanas tehnoloģiju, iemeslu, kāpēc es neapmeklēju vakariņas Bekingemas pilī, Krie­vijas problēmas, un tā tālāk. Pēcāk ne Fona jautājumi, ne manas atbildes neveidojās tik prasmīgi un līdzeni, kā mums būtu pa­ticis, tāpēc Fons vēlēja sapulcēties orķestrim, jo maldīgi uzska­tīja, ka alkohola izraisīto postu būs iespējams nolīdzināt ar jaukas mūzikas palīdzību. Orķestris sapulcējās pagalmā pie vil­las un ilgi spēlēja un dejoja; savukārt Fons uzstāja, ka muzi­kantu ierašanās jāsveic ar vēl vienu "Baltā Zirga" pudeli. Bei­dzot muzikanti nostājās puslokā, un kāda sieviete sāka dejot, šūpodamās un kājas švīkstinādama, un vienlaikus dziedāja spalgu, gaudulīgu dziesmu. Es nesapratu vārdus, taču dziesma bija dīvaini sērīga un atstāja uz mums dziļu iespaidu. Visbei­dzot Fons, asaras slaucīdams, skarbi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Orķestra dalībnieki ilgi apspriedās un beidzot uzsāka melodiju, kas nepārprotami atgādināja kongu. Melodija bija līksma un bezbēdīga, mums atkal kļuva priecīgs prāts, un drīz vien es jau ar kāju situ takti, savukārt Fons ņēmās diriģēt orķestri, vienā rokā cieši sagrābis savu viskija glāzi. Fona vies­mīlības un jautrās meldijas aizrauts, es cēlu galdā priekšlikumu.

- Nesen tu man rādīji vietējā deja, va'ne? - es uzrunāju Fonu.

- Jā, jā, - Fons piekrita, apspiezdams žagas.

- Tad labi. Gribi, lai šonakt es māca tev eiropiešu deja?

- Ak, mans draugs! - Fons iesaucās un starodams apskāva mani, - jā, jā, diži, tu mani māca. Ejam uz dejas māja!

Mēs ļodzīgi pieslējāmies kājās un devāmies uz dejas māju. Kad bijām tur nonākuši, izrādījās, ka pievārētie piecdesmit jardi izsūkuši mana kompanjona spēkus; Fons aizelsies atkrita grez­najā tronī.

- Papriekšu tu pamāca tos mazmazļaudis, - viņš vēlēja, plašā žestā norādīdams uz padomnieku un virsaišu baru, - pēc tam es.

Es nopētīju padomniekus, kas samulsuši švīkāja kājas, un nospriedu, ka apgūt džigu - kongas sarežģītāko daļu - nebūs viņiem pa spēkam, nedz arī es pats būšu spējīgs to iemācīt. Tāpēc nolēmu, ka pietiks, ja parādīšu viņiem vienīgi dejas beigu daļu, kuras laikā dejotāji sastājas cits aiz cita un seko vadītājam visapkārt pa telpu. Visi zālē apklusa, kad es pieaicināju klāt divdesmit divus padomniekus, un valdošajā klusumā skaidri varēja dzirdēt viņu uzsvārču čaukstēšanu. Es liku viņiem sastā­ties aiz manis un rokām satvert priekšā stāvošā vidukli; tad pa­māju orķestrim, kas ar lielu baudu rāva vaļā kongas ritmu, un mēs laidāmies dejā. Tiku piekodinājis saviem skolniekiem rū­pīgi sekot katrai manai kustībai, un tā viņi arī darīja. Tomēr drīz es aptvēru, ka visas manas zināšanas par kongu nogrimu­šas zem Fona vīna pagraba velvēm - spēju atcerēties tikai to, ka kādā brīdī jāizmet kāja sāņus. Tā nu mēs orķestra aizrautīgās spēles pavadībā laidāmies riņķiem vien apkārt deju zālei: viens, divi, trīs, met; viens, divi, trīs, met. Maniem skolniekiem šīs vienkāršās kustības atkārtošana grūtības nesagādāja, un mēs lieliski griezām lokus pa zāli, dejotāju uzsvārči ritmā čaukstēja. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā momentā saucu "met!", lai ci­tiem būtu vieglāk izsekot. Bafutieši nepārprotami šo izsau­cienu uztvēra kā dejas sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu monotonam reliģiskam piedziedājumam, jo sāka vienā balsī saukt līdzi. Uz mūsu augstākajā mērā godājamo publiku deja atstāja graujošu iespaidu: sajūsmā spiegdami, Fona svītas visdažādākie locekļi, apmēram četrdesmit viņa sievas un daži lielākie bērni reizē metās laukumā, lai pievienotos dejojošo padomnieku procesijai, un ikviens, nostājoties rindas beigās, ņēmās skandēt līdzi arī piedziedājumu.

- Viens, divi trīs, met! - klaigāja padomnieki.

- Viens, divi, trīs, ī-jē, - brēkāja sievas.

- Vies, diu, trī, ēē, - spiedza bērni.

Fons nu ari negrasljās palikt malā. Viņš grīļīgi pieslējās no troņa un, divu viru balstīts, pievienojās dejotāju virknei. Vald­nieka spērieni gluži nesaskanēja ar pavalstnieku ritmiskajām kustībām, taču tas netraucēja viņam no sirds izbaudīt jautrību. Es visus vadīju riņķiem vien apkārt pa deju zāli, līdz man galīgi sagriezās galva un visa telpa šķita vibrējam no spērieniem un aurošanas. Tad es nospriedu, ka mums visiem lieliski noderēs malks svaiga gaisa, un vadīju dejotājus ārā pa durvīm pagalmā. Skaļā, grīļīgā virtenē mēs dejojām augšup un lejup pa kāpnēm, iekšā pagalmos un ārā no tiem, cauri visdažādākajām būdām - itin visur, kur vien varējām bez grūtībām tikt cauri. Orķes- tranti negrasījās atpalikt un skriešus sekoja mums, pamatīgi svīstot, taču ne uz mirkli neapklustot. Visbeidzot es, drīzāk pa­teicoties laimīgam gadījumam nekā virziena izjūtai, ievadīju visus atpakaļ deju zālē, kur mēs smiedamies un aizelsušies sakritām kaudzē. Fonu, kurš tūres laikā bija reizes divas vai trīs sabrucis, pavalstnieki smaidošu un aizelsušos aizvadīja atpakaļ uz troni.

- Diža deja, - viņš paziņoja, - diža gan!

- Tev patīk? - es dvesu.

- Man traki patīk, - Fons noteikti apgalvoja, - tev daudz spēks. Neesu redzējis nevienu eiropieti tā dejot!

Mani tas nepārsteidza - ne gluži ikkatrs eiropietis Rietum­āfrikā uzņemtos tērēt dārgo laiku, lai vietējiem virsaišiem un to svītām mācītu dejot kongu. Nemaz nešaubījos, ka, ja šiem eiropiešiem gadltos redzēt manu deju stundu, tie paziņotu, ka pusstundas laikā esmu iedragājis baltā cilvēka prestižu spēcīgāk nekā jebkurš cits visā rietumkrasta vēstures laikā. Taču Fona un viņa svītas acīs mans personīgais prestižs kongas iespaidā bija ievērojami cēlies.