Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

- Viens, divi, trīs, met! - Fons nebeidza atkārtot. - Tāda laba dziesma.

- Pagalam īpaša dziesma, - es teicu.

- Vai ne? - Fons piekrītoši pamāja ar galvu. - Diža dziesma.

Sēdēdams uz troņa, viņš brīdi nodevās apcerei; orķestris pa

tam bija atsācis spēlēt un dejotāji no jauna atgriezušies lau­kumā. Atguvis elpu, es sajutos gaužām lepns par saviem panā­kumiem; tajā brīdī mans kompanjons piepeši atmodās no ap­ceres un deva kādu pavēli. No dejotāju loka iznāca apmēram piecpadsmit gadus veca meitene un pienāca pie paaugstinā­juma, uz kura atradās tronis. Meitenes apaļīgais augums spī­dēja ieeļļots, to sedza vienīgi pavisam niecīgs gurnu apsējs, iz­tēlei atstājot pavisam nedaudz sievišķīgo daiļumu. Kautri smaidīdama, meitene sāniski pieslīdēja mums tuvāk; Fons no­liecās un satvēra vinu aiz rokas. Ar veiklu rāvienu viņš sviešus > j

iesvieda meiču man klēpī, kur tā ņēmās ķiķināt.

- Tā sieviete ir tava, - Fons teica un majestātiski novēcināja ar vareno roku. - Laba sieviete. Tā mana meita. Tu viņu precē.

Maigi izsakoties, jutos satraukts - precīzāk būtu teikts, ka sa­stingu šausmās. Namatēvs šobrīd bija gaužām līksmā noskaņo­jumā, kādam mēdz sekot kareivīgums, tādēļ skaidri zināju, ka manam atteikumam jāizskan maksimāli taktiski, ja nevēlējos sa­bojāt visu noskaņu. Es bezpalīdzīgi pametu skatienu apkārt un pirmo reizi ievēroju, ka daudzi vīri pūlī ir bruņojušies ar šķē­piem. Orķestris bija pārtraucis spēlēšanu, un visi nogaidoši vē­roja mani. Fons blenza manī stiklainu skatienu. Man nebija ne jausmas, vai meitene man tiešām piedāvāta kā sieva, vai arī šis vārds tika lietots kāda mazāk respektējama ierosinājuma apzī­mēšanai. Lai nu kā, man to vajadzēja noraidīt - kaut vai tāpēc, ka meitene nebija manā gaumē. Es apslapināju lūpas, noklepo­jos un sāku labāko atbildes runu, kāda bija manos spēkos. Vis­pirms es izšķērdīgi pateicos Fonam par laipno piedāvājumu - labi ieeļļoto meitu, no kuras vismaz vienpadsmit stounu [9] svara man jau sāka smelgt ceļgali. Tomēr, es uzsvēru, Fons noteikti pārzina manā zemē valdošos muļķīgos likumus, kas neļauj vī­rietim Anglijā, lai cik ļoti viņš to vēlētos, būt precētam ar vairāk nekā vienu sievu. Fons piekrītoši pamāja ar galvu. Tieši tādēļ, es turpināju, esmu spiests noraidīt viņa ārkārtīgi devīgo velti, jo man Anglijā jau ir viena sieva, un tādējādi nebūtu ne likumīgi, ne droši pārrasties mājās ar vēl vienu. Ja nebūtu jau precējies, es ar sajūsmu turpināju, es neko pasaulē tik ļoti nekārotu, kā pieņemt dāvanu, apprecēt meiteni un palikt Bafutā uz visiem laikiem.

Man par lielu atvieglojumu, pārējie sveica šo runu ar ska­ļiem aplausiem, un Fons pat apraudājās, ka viņa jaukais sapnis nevar tikt īstenots. Es tostarp noslidināju melnīgsnējo drau­dzeni sev no klēpja un viegli uzplāju viņai pa sēžamvietu, un meitene ķiķinādama atgriezās deju laukumā. Nospriedu, ka vienai naktij esmu veicis pietiekami daudz darba diplomātisko attiecību nostiprināšanai, un ierosināju ballīti beigt. Fons kopā ar svītu pavadīja mani līdz lielajam pagalmam un tur par visām varītēm vēlējās satvert mani aiz jostasvietas un vēlreiz uzdejot Darela kongu. Pūlis tūlīt pat sarindojās aizmugurē, un mēs dejojām pāri laukumam, mētājām kājas un klaigājām, iztramdīdami augļēdājus sikspārņus no mango kokiem un uzraudami kājās suņus visā apkārtnē. Kāpņu galā mēs ar Fonu viens no otra vētraini atvadījāmies, un es vēroju, kā viņš traku­līgā kongas solī kopā ar pārējiem aizdejo prom pāri pagalmam. Pēc tam es vilkos septiņdesmit piecus pakāpienus augšup, ar ilgošanos domādams par gultu.

Neilgu laiciņu pirms došanās prom no Bakebes (tolaik - Britu Kamerūnā), lai turpinātu ceļojumu uz pēdējo nometnes vietu Kumbā, pie mums apmetās ārkārtīgi neparasts viesis - Čalmondelijs, draugiem pazīstams arī kā Čamlijs.

Čamlijs bija pieaudzis šimpanze; viņa īpašnieks - apgabala ierēdnis - uzskatīja, ka prāvais luteklis kļūst traucējošs, tāpēc bija nolēmis dzīvnieku uzdāvināt Londonas zoodārzam, kur varētu atvaļinājuma laikā to apciemot. Viņš vēstulē lūdza, vai varēsim atpakaļceļā aizgādāt Čamliju uz jaunajām mājām, un mēs atbildējām, ka labprāt to izdarīsim. Laikam gan ne man, ne Džonam nebija ienācis prātā, cik Čamlijs būs liels - es per­sonīgi iztēlojos viņu apmēram trīs gadus vecu un savas trīs pē­das garu. Kad Čamlijs ieradās, es satrūkos ne pa jokam.

Viņš svinīgi ieradās milzīgā krātiņā nelielas kravas mašīnas aizmugurē. Kad krātiņa durvis atvērās un Čamlijs nepiespiesti un eleganti kā kinozvaigzne no tā izkāpa, es sajutu krietnu sa­traukumu, jo, stāvēdams šimpanzēm parastajā ielīkušajā pozā, viņš sniedzās man līdz viduklim un izslējies būtu manu krūšu augstumā. Čamlijam bija milzīgas rokas, un spalvainais krūš­kurvis šķita esam vismaz divreiz platāks par manējo. Nepareizi augošo zobu dēļ viņa seja bija pārlieku plata un piešķīra viņam atbaidoša boksera izskatu. Acis bija mazas, gudras un dziļi ie­grimušas, galvvidus noberzts gandrīz kails - kā es vēlāk no­skaidroju, Čamlijam piemita paradums sēžot berzēt galvu ar plaukstām; šī nodarbe viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš tai nodevās tik bieži, ka galvvidū matu praktiski vairs nebija atlicis. Šis pērtiķis nepavisam nebija jauns, kā biju cerējis, bet gan savus astoņus vai deviņus gadus vecs, pilnīgi nobriedis veterāns, stiprs kā pieaudzis vīrietis un, ciktāl varēju spriest no viņa sejas izteiksmes, dzīvē daudz ko pieredzējis. Viņš nebija skaists savas sugas pārstāvis (esmu redzējis daudz pievilcīgā­kus), tomēr nepārprotami spēcīga personība - par to pārlieci­nājās ikviens, tikko Čamliju ieraudzījis. Mazās acis vērās gudri un ar tādu ironiskas jautrības dzirksti, kas lika cilvēkam justies neveikli.

Čamlijs brīdi stāvēja un vērīgi nopētīja apkārtni, tad pagrie­zās pret mani un ar profesionāla sveicinātāja garlaikoto izteik­smi sejā izstiepa vienu vareno roku ar mīksto, rožaino plaukstu. Ap kaklu viņam bija resna ķēde, kuras gals pāri kravas kastes galam iestiepās krātiņa dziļumos. Dzīvniekam ar mazāku paš­cieņu nekā Čamlijam ķēde būtu nebrīves un pakļautības sim­bols. Taču Čamlijs savu ķēdi nēsāja lepni kā lordmērs. Kad bi­jām svinīgi sarokojušies, viņš pagriezās un ņēmās vilkt ķēdi (tā izrādījās savas piecpadsmit pēdas gara) ārā no krātiņa. Viņš to rūpīgi saritināja, uzkāra uz rokas un devās uz būdu, it kā tā pie­derētu viņam. Šādā vīzē Čamlijs jau no paša sākuma izrādīja savu pārākumu un ļāva secināt, ka ieradies šeit tikai un vienīgi pēc paša gribas. Man gandrīz gribējās atvainoties par nekār­tību, kāda valdīja būdā uz galda.

Čamlijs apsēdās krēslā, nosvieda ķēdi uz grīdas un tad cerīgi paskatījās uz mani. Viņš nepārprotami gaidīja, ka pēc nogur­dinošā ceļojuma viņam tiks piedāvāts kāds atspirdzinājums. Es uzsaucu puišiem virtuvē, lai sagatavo tēju, jo īpašnieks bija brīdinājis, ka Čamlijam tīkot iebaudīt kādu tasi uzmundrinā­jumam. Kamēr viņš sēdēja krēslā un vāji slēptā nepatikā nopē­tīja mūsu pieticīgo mitekli, es aizgāju atpakaļ pie krātiņa, kur atradu skārda šķīvi un prāvu, apdauzītu skārda krūzi. Ierau­dzījis mani atgriežamies būdā ar šķīvi un krūzi, Čamlijs ma­nāmi nopriecājās un pat atļāvās uzslavēt manu gudro rīcību.

- Ooooooo, uffff, - viņš teica, tad sakrustoja kājas un turpi­nāja pētīt interjeru. Es apsēdos viņam pretī un sadabūju ciga­rešu paciņu. Izņēmu vienu, un tajā brīdī galdam pāri pasnie­dzās gara, melna roka, un Čamlijs tīksmīgi nostenējās. Vēlējos zināt, ko viņš iesāks, tāpēc pasniedzu viņam cigareti, un pār­steigts vēroju, kā lielais pērtiķis to rūpīgi iestutē mutes kaktiņā. Es aizsmēķēju un pasniedzu Čamlijam sērkociņus, domādams, ka viņš apmulsis. Čamlijs atvēra kastīti, izņēma sērkociņu, uz­šķīla uguni, aizkūpināja savu cigareti, nosvieda sērkociņus uz galda, no jauna sakrustoja kājas un atgāzās krēslā, apcerīgi ie­vilkdams dūmus un mākoņiem vien pūzdams tos caur degunu. Acīmredzot šim radījumam piemita paradumi, par kuriem es nebiju informēts.