Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Es Čamliju nekad vairs neredzēju, taču man zināms viņa liktenis. Viņš kļuva par ievērojamu televīzijas zvaigzni, bieži brauca uz Aleksandras pili un uzstājās publikas priekšā kā pie­redzējis aktieris. Vēlāk viņam sāka sāpēt zobi, un viņu no pēr­tiķu mītnes no jauna pārveda uz sanatoriju operācijai. Kādu dienu Čamlijs, garlaicības mākts, izlauzās brīvībā un devās pa­staigā pa Rīdžentparku. Nonācis pie galvenā ceļa, viņš ierau­dzīja tur apstājušos autobusu un iekāpa tajā; taču šimpanzes klātbūtne izraisīja tādas šausmas pasažieru vidū, ka Čamlijs sa­traukumā vienu otru sakoda. Cilvēki diemžēl nesaprot, ka tieši ar spiedzieniem un paniku savvaļas dzīvnieku visvieglāk var sa­traukt un izprovocēt uzbrukumam. Pametis autobusu un asi­nīm noplūdušos pasažierus, Čamlijs devās tālāk, patērzēja ar kādu dāmu, kas stūma bērnu ratiņus (viņa gandrīz paģība) un patlaban prātoja, ko vēl pasākt, lai uzjautrinātu londoniešus, kad notikuma vietā parādījās sanatorijas darbinieki. Acīmre­dzot ap to brīdi Čamlijs bija sapratis, ka civilizētā sabiedrība nav piemērota labi audzinātam šimpanzēm, tāpēc pieķērās dar­biniekam pie rokas un kopā ar viņu atgriezās mājās. Pēc šā ga­dījuma viņu vairs neuzskatīja par uzticamu un nosūtīja atpakaļ uz pērtiķu mītni. Tomēr ar to Čamlija piedzīvojumi vēl nebei­dzās, jo pēc neilga laika viņš atkal nonāca sanatorijā, lai pabeigtu ārstēšanu, un nolēma vēlreiz iziet pastaigāties.

Bija Ziemassvētku vakars, un Čamlijs acīmredzot atcerējās citus, jautrākus svētkus, ko piedzīvojis kādā klubā Āfrikas vi­dienē. Lai nu kā, viņš iedomājās, ka, izgājis pastaigā pa Lon­donu Ziemassvētkos, pašā labvēlības laikā, viņš varbūt satiks kādu, kas viņu uzcienās ar kausu alus. Tā nu viņš izlauzās no krātiņa un vēlreiz devās uz Rīdžentparku. Glostergeitā Čamlijs cerīgi lūkojās pēc kāda autobusa, bet neviens nebija redzams. Toties tuvumā bija apstājušās dažas automašīnas; Čamlijs piegāja klāt un ņēmās enerģiski klauvēt pa mašīnas durtiņām cerībā, ka viņu ielaidīs iekšā un pavizinās. Čamlijam ļoti patika braukt jebkādā transporta līdzeklī. Taču muļķa cilvēki pilnīgi pārprata viņa nodomus: šimpanze Ziemassvētku noskaņojumā lūdza viņu pavizināt, bet šie neko citu nespēja iedomāties, kā noslēgt logus un kliegt pēc palīdzības. Čamlijs nosprieda, ka šāda rīcība nepavisam neatgādina tradicionālās angļu viesmīlī­bas izpausmi. Taču, pirms viņš paguva paskaidrot mašīnas īpašniekiem savus patiesos nolūkus, pieskrēja aizelsušos poli­cistu bars, šimpanzi sagūstīja un nogādāja atpakaļ zoodārzā. Čamlijs bija divas reizes izbēdzis, un zoodārza darbinieki ne- grasījās vēlreiz riskēt: no jauka, saprātīga dzīvnieka, kam varēja ļaut uzstāties televīzijā, viņš bēgšanas dēļ pēkšņi bija kļuvis par mežonīgu, neuzticamu briesmoni, kas var atkal izbēgt un sa­kost kādu cienījamu pilsoni. Lai izvairītos no šāda riska, Čam­lijam piesprieda nāvessodu un nošāva.

Britu Gviāna, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļā, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Ve­necuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos krīku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Leknā un daudzveidīgā veģetācija pārvērtusi šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vāk­dams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, krīku pļavās, vajādams dīvainos radījumus, kas tās apdzīvo.

Par savu nometni krīku pļavās es izvēlējos sīku indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ce­ļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esek- vibo upi un plašākajiem krīkiem, kamēr sasniedzām vietu, kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka ka­noe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie in­diāņi, un, atstājuši plato galveno krīku, ienirām sīko ūdensceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.

Daži krīki, pa kuriem mēs ceļojām, bija tikai kādas desmit pēdas plati, un ūdens virsmu pilnīgi paslēpa biezs klājiens lielu krēmkrāsas ūdensrožu ar maigi rožaini ietonētām ziedlapām, kā arī mazu paparžveida ūdensaugu, kas uz slaida stublāja pacēla virs ūdens sīkus purpursārtus ziediņus. Krīku krasti bija biezi apauguši ar krūmājiem, un lielo koku nokarenie zari veidoja virs ūdens dzīvu tuneli; zari bija apvīti ar garām, plīvo­jošām, zaļganpelēkas spāņu sūnas bārkstīm un spilgti rozā un dzeltenu orhideju skupsnām. Ūdens bija tik biezā kārtā no­klāts ar augiem, ka, sēžot kanoe priekšgalā, varēja iedomāties, kā nedzirdami ceļojat pa ziediem pārpilnu zaļu pļavu, kas maigi viļņojas jūsu kuģa ķlļūdeni. Lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un bālganiem knābjiem skaļi tarkšķēja un pārmetās no koka uz koku, kaldamies ietrunējušajā mizā, un, ja gadījās iztraucēt dumpi, no niedrēm un krīkmalas augāja uzsprāga maza krāsu eksplozija - putns šāvās vertikāli gaisā, ar rožainajām krūtīm uzliesmodams debesīs kā negaidīta raķete.

Es atklāju, ka ciemats izvietojies augstienē, kas patiesībā bija sala, jo no visām pusēm atradās pilnīgā krīku šaha galdiņa ie­lenkumā. Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu apmešanās vietu, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskais­tākajā apkārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bār­dām. Ziemas lietavās apkārtējie krīki bija pārplūduši, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lieli koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kup­liem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecī­gajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīv­nieku pasaule.

Vakaros, piemēram, mēdza nākt padzerties krabjēdājs jenots. Tie ir dīvaina izskata radījumi maza suņa augumā ar kuplām, melnbalti svītrotām astēm, lielām, sārtām, plakanām ķepām un viscaur pelēku kažoku, kurā vienīgā pārmaiņa ir melnā maska ap acīm, kas piešķir radījumiem diezgan smieklīgu izskatu. Šie dzīvnieki staigā īpatnējā gaitā, uzmetuši kupri, izvērstām pēdām lempīgi šļūkādami, it kā ciestu no apsaldējuma čūlām. Jenots no­nāca līdz ūdensmalai, kādu minūti drūmi blenza savā atspulgā, mazliet padzērās un tad pesimistiski un lēni slāja uz otru ielejas malu barības meklējumos. Viņš iebrida seklā lāmiņā un attupies grābstījās ar priekšķepu garajiem pirkstiem tumšajā ūdenī, plakšķinādams, taustīdamies un braucīdamies pa dūņām, tad pēkšņi, patīkami pārsteigts, izzvejoja kaut ko virspusē un izvilka krastā, lai apēstu. Guvums vienmēr tika uzmanīgi saspiests starp priekšķepām un notiesāts uz sauszemes. Ja tā bija varde, jenots pieturēja to un ar ašu kampienu nokoda galvu. Taču, ja tas bija viens no lielajiem saldūdens krabjiem, kā tas gadījās visbiežāk, je­nots steidzās uz krastu, cik ātri vien spēdams, un, sasniedzis saus­zemi, aizgrūda krabi prom no sevis. Krabis atguva līdzsvaru un draudēja jenotam ar atplestām spīlēm, un tad mednieks tika ar laupījumu galā ļoti neparastā, praktiskā veidā. Krabis ir ļoti viegli apmulsināms: ja tam neatlaidīgi vairākas reizes uzsit pa bruņām un viņš secina, ka neviens atbildes kampiens ar spīlēm nesa­sniedz mērķi, krabis saraujas un saīdzis atsakās piedalīties šādā vienpusējā sacensībā. Tāpēc jenots vienkārši sekoja krabim, ar garajiem pirkstiem pa laikam uzsizdams tam pa bruņām un at­raudams tos atpakaļ, kad spīles pacēlās grābienam. Pēc apmēram piecām minūtēm krabis, zaudējis cerības, sarāvās un attupās. Jenots, kas līdz šim bija atgādinājis jauku, vecu dāmu, kura spē­lējas ar pekinieti, izslējās un kļuva lietišķs - palēcās uz priekšu un ar vienu ašu kampienu pārkoda nelaimīgo krabi gandrīz uz pusēm.