Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Sarainais bruņnesis ir Argentīnas pampu maitēdājs. Mazs un zems, bruņojies pret praktiski jebkuru uzbrukumu, tas kā miniatūrs tanks tipina pa mēnessgaismas pielieto zāli un no­tiesā gandrīz visu, kas gadās pa tvērienam. Bruņnesis ēd augļus un dārzeņus, taču, ja tādi negadās pa ceļam, jūtas pavisam apmierināts, atradis arī putnu ligzdu ar olām vai mazuļiem; viņš uzkož arī kādu pelēnu vai pat čūsku, ja gadās ar tādu sa­skrieties. Taču, gluži kā magnēts pievelk metāla skaidiņas, tā bruņnesi pievelk sulīga, pūstoša maita. Argentīnā attālumi un lopu ganāmpulki ir milzīgi, tāpēc bieži gadās, ka nobeidzas kāda veca vai slima govs, un tās ķermenis paliek guļam garajā zālē nepamanīts, iekams saules karstumā aromāts izplatās plašā apkārtnē un ap ķermeni kā bišu spiets sāk zumēt mušas. Kad maitas smaka sasniedz izsalkuša bruņneša degunu, viņš to uztver kā ielūgumu uz dzīrēm. Pametis alu, bruņnesis steidzas uz priekšu, līdz sasniedz lieliskās maltītes vietu - zālē guļošo lielo, tārpu izcaurumoto gaļas kalnu. Pamatīgi pieēdies puvušo gaļu un tārpus, bruņnesis nespēj pamest vietu, kur vēl atlicis tik daudz ēdamā, tāpēc izrok alu turpat zem lopa. Tur viņš ap­cerīgi snauž, sagremodams pirmo maltīti, līdz atkal sajūt izsal­kumu. Tad bruņnesim atliek tikai izspraukties līdz alas mutei, izbāzt ārā galvu un viņš jau atrodas, tā sakot, pašā galda vidū. Bruņnesis reti pamet maitu, pirms nav no balojošajiem kau­liem noskrubinājis pēdējo gaļas kripatu. Tad, dziļi, apmieri­nāti nopūties kā daždien labi paēdis dzīvnieks, bruņnesis at­griežas mājās un cerīgi gaida uz nākamo kritušo govi vai aitu. Par spīti neizsmalcinātajai gaumei, pats bruņnesis tiek uz­skatīts par gardu ēdamo, kas garšo kā kaut kas vidējs starp piena teļa vai sivēna gaļu. Estansijas peoni bieži ķēra bruņne­šus un turēja mucās ar dūņām, kamēr dzīvnieki kļuva gana trekni cepšanai. Varētu izklausīties pretīgi, ka cilvēki ēd dzīv­nieku, kas pārtiek no maitas, tomēr arī cūkām piemīt diezgan atbaidoši ēšanas paradumi, savukārt plekstes ēdienkarte uz- dzītu sliktu dūšu pat vampīriem.

Piecdesmito gadu beigās Džerijs atradās uz sava mūža sapņa - sava personīgā zoodārza dibināšanas sliekšņa. Tam vajadzēja atšķirties no jebkura zoodārza visā vēsturē, jo tā galvenais mēr­ķis būtu glābt iznīcības apdraudētos dzīvniekus. Tomēr vēl daudz kam bija jānotiek, pirms zoodārzs sāka darboties pilnā sparā. Džerijs vispirms savāca dzīvniekus un tad meklēja vietu, tolaik atzīmēdams, ka ".reti esmu vai vispār nekad neesmu sa­sniedzis kāroto, virzoties pa loģisko ceļu… pats nespēju noticēt savai pārdrošībai…". Bet savu mērķi viņš nudien sasniedza, ar neprātīgu jautrību visā darbības gaitā šimpanzes Čalmonde- lija Sentdžona (nejauciet to ar Čalmondeliju, ko viņš pazina 1946. gadā) atbalstīts un kūdīts.

Džerijs visai neganti izturas pret zoodārzu arhitektiem, "visbīstamākajiem dzīvniekiem, ko zoodārzā palaiž savvaļā", bet tikpat skarbi viņš vēršas arī pret zoodārzu apmeklētājiem, kuri skali, taču ar nevajadzīgu sentimentu nosoda dzīvnieku ieslodzījumu kā pretstatu brīvībai. Gandrīz trīsdesmit gadu pirms šobrīd populārajiem uzbrukumiem zoodārziem viņš iz­strādāja vadlīnijas, kā pareizi rūpēties par savvaļas dzīvniekiem gūstā, un nosodīja tos zoodārzus, kas šīm vadlīnijām nesekoja.

Nodaļas pēdējā epizodē Džerijs burvīgi pauž savu seno pār­liecību, ka šīs pasaules "atbaidošie rāpuļi" ir tikpat nozīmīgi kā lielie, pievilcīgie dzīvnieki un ka viņa zoodārzs ir gatavs pa­rūpēties par tādiem radījumiem, par kuriem citi zoodārzi lab­prātāk aizmirstu. Konkrēti - viņš cenšas attaisnot čūskas, ku­ras tik nepelnīti nievātas.

Vai nu šādā vai citādā veidā es vienmēr esmu bijis saistīts ar zoodārziem. Zoomānijas sērga mani ķēra jau agrīnā divu gadu vecumā, kad mana ģimene dzīvoja kaut kur Indijas vidienē, un pilsētiņa lepojās ar kaut ko līdzīgu zoodārzam. Kad mana daudzcietusī auklīte divreiz dienā vaicājusi, kurp es vēlētos do­ties pastaigā, es esot vilcis viņu gar smirdīgu krātiņu rindām, kuros mitinājušies utu apsēsti dzīvnieki, ja vien viņa mēģinā­jusi ieviest izmaiņas šajā rituālā, es esot ķērcis tā, ka mana nik­numa izpausmes bijušas dzirdamas līdz pat Bombejai dienvi­dos un Nepālas robežai ziemeļos. Nepavisam nebiju pārsteigts, uzzinot no savas mātes, ka pirmais vārds, ko es šādos apstākļos esot iemanījies skaidri izrunāt, bijis "zoo".

Kopš tā laika esmu izteicis šo vārdu visās iespējamās izteik­smēs - no sajūsmas līdz izmisumam.

Gluži dabiski, ka bērnības pieredze radīja manī dedzīgu vē­lēšanos pašam kļūt par zoodārza īpašnieku. Tā nu no divu līdz sešu gadu vecumam es ar neatslābstošu centību gatavojos šim brīdim un vācu kopā itin visu - no grunduļiem līdz mitrenēm, ļaudams aizvien augošajai kolekcijai apdzīvot savu istabu un sevi pašu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Grieķiju, kur es baudīju ievērojamu brīvību un varēju pilnībā nodoties savai kaislībai - savvaļas dzīvnieku vākšanai un pētīšanai. Man nepaslīdēja garām nekas - ne skorpions, ne ūpis. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu, ka sava paša zoodārza vadīšanai man nepieciešamas iemaņas lielāku dzīvnieku - piemēram, lauvu, bizonu un ži- rafju turēšanā, un tādus, par spīti savam entuziasmam, es ne­spēju ar panākumiem izmitināt ne piemājas dārziņā, ne savā guļamistabā, nedz arī sev azotē. Toreiz es pieteicos darbā Vip- sneidas zoodārzā - Londonas Zooloģijas biedrības īpašumā Bedfordšīrā, un laimīgā kārtā tiku pieņemts. Es tur biju jau­nākais zvēru kopējs; zem lepnā amata nosaukuma slēpās palīgstrādnieks, ko nosūtīja uz jebkuru nodalījumu, kur bija vajadzīga palīdzīga roka netīru darbu veikšanai. Tas jebkurā veidā bija lielisks treniņš, jo nepārprotami lika man saprast, ka darbs ar dzīvniekiem lielākoties ir grūts, netīrs un nepavisam nav valdzinošs, toties tas deva man iespēju sastapties ar visda- žādākiem brīnišķīgiem dzīvniekiem - no emu līdz ziloņiem. Aizgājis no Vipsneidas, es desmit gados sarīkoju desmit ievēro­jamas ekspedīcijas uz dažādām pasaules daļām, vākdams dzīv­niekus zoodārziem.

Tieši Vipsneidā un pirmo četru ekspedīciju laikā manī mo­dās bažas par zoodārziem. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka zoodārzi ir ļoti nozīmīgas organizācijas. Šaubas raisījās par vispārējo ievirzi un vairāku zoodārzu vadības stilu. Pirms ierašanās Vipsneidā es, kā jau zoomaniaks, uzskatīju, ka jebkāda, pat vismaigākā zoodārzu kritika ķers mani pašu kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr, iepazinis Vipsneidu un dzīvnieku vākšanas gaitā arī lielu skaitu citu zoodārzu, es jutu augam un briestam nemieru. Ieguvis pie­redzi, es sapratu, ka jebkurā zoodārzā ir daudz kas kritizējams, turklāt noteikti kritizējams, ja vēlos, lai tik nozīmīgas organi­zācijas kā zoodārzi izkļūtu no sastinguma, kādā lielākā to daļa šķita ieslīgusi vai arī atradusies jau kopš dibināšanas. Tomēr ir viegli kritizēt virves dejotāju, ja pats nekad neesi mēģinājis no­iet pa virvi, tāpēc es aizvien vairāk tiecos nodibināt pats savu zoodārzu.

Kad ļaudis atklāja, ko esmu nolēmis darīt, viņu reakcija ļāva secināt, cik zemu cilvēki vērtē zoodārzus. Ja būtu darījis zi­nāmu, ka grasos atvērt plastmasas pudeļu ražotni, dibināt pop­grupu, striptīza klubu vai kaut ko cilvēcei tikpat nepārprotami noderīgu, es, protams, būtu saņēmis pilnīgu atzinību. Bet zoo­dārzu? Vietu, kurp vecāki negribīgi aizved bērnu, lai tas pajātu uz ziloņa un dabūtu vēdergraizes no saldējuma? Vietu, kur dzīvnieki tiek turēti ieslodzījumā? Tas taču nevar būt nopietni domāts? Kāpēc tieši zoodārzu?