Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2005, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Džeralda Darela labākais mantojums: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Džeralda Darela labākais mantojums»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Džeralda Darela
Labākais mantojums
Sastādījusi Lī Darela
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
THE BEST OF GERALD DURRELL Chosen by Lee Durrell
Mākslinieks ARMANDS DIŠERS
© Nordik, 2005 © Lee Durrell, 1996
Veltījums visiem, kurus Džerija grāmatas iedvesmojušas darīt kaut ko savvaļas dzīvnieku, augu un viņa "burvju valstības" labā - un visiem tiem, kurus tās vēl iedvesmos.

Džeralda Darela labākais mantojums — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Džeralda Darela labākais mantojums», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Gar vienu ielejas malu indiāņi, kādreizējie būdas īpašnieki, bija iestādījuši dažus mango un guavas kokus, un manas uztu­rēšanās laikā augļi nogatavojās un pievilināja daudz radījumu. Parasti visiem priekšgalā rosījās koku dzeloņcūkas. Tās čāpoja ārā no krūmāja, atgādinādamas korpulentus, viegli iesviķoju- šus večukus; viņu lielie, apaļie deguni raustījās šurpu turpu, un mazās, diezgan skumjās acis, kas allaž izskatījās asaru pilnas, cerīgi pētīja apkārtni. Dzeloņcūkas ļoti izveicīgi uzrāpās mango kokos, garās tvērējastes apvijušas ap zariem, lai nenokristu, melnbaltās adatas grabēja starp lapām. Tad viņas atrada uz zara ērtu vietiņu, pāris reižu apvija asti ap zaru, stingri iekrampējās, attupās uz pakaļkājām un noplūca augli. Turēdamas to priekš- ķepās, viņas grozīja augli riņķī, ar lielajiem zaķa zobiem ap­strādādamas mīkstumu. Tikušas galā ar mango, dzeloņcūkas reizēm uzsāka savādu spēli ar lielo kauliņu. Tupēdamas uz zara, viņas nedroši un diezgan bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, mētāda­mas kauliņu no ķepas ķepā, it kā nevarētu saprast, ko ar to iesākt, šad tad izlikdamās, ka kauliņš izkrīt no ķepas, un tad pēdējā brīdi to atkal saķerdamas. Pēc kādām piecām minūtēm dzeloņcūkas nometa kauliņu zemē un šļūca pa zaru uz priekšu jauna augļa meklējumos.

Reizēm, kad viena dzeloņcūka uz zara satikās aci pret aci ar otru, abas ar astēm iekrampējās zarā, attupās uz pakaļkājām un nodevās ārkārtīgi smieklīgam boksa mačam: viņas atgaiņājās un pļaukājās ar priekšķepām, izvairījās un uzbruka, dāļādamas āķus, aperkotus un sitienus, bet ne reizi viena otrai nepieskardamās.

Visas šīs izrādes laikā (tā vilkās apmēram stundas ceturksni) no pretinieču sejām ne uz bridi nepazuda neizpratne un labsirdīga interese. Tad, it kā paklausīdamas neredzamam mā­jienam, abas nolaidās četrrāpus un devās prom katra uz savu pusi. Es nekad neizpratu šo boksa maču jēgu un arī nespēju atklāt, kurš uzvarējis, bet tie mani bezgala uzjautrināja.

Vēl viens pievilcīgs radījums, kas mēdza apciemot augļu ko­kus, bija durukulijs. Šie īpatnējie pērtiķīši ar garām astēm, trausliem vāveru ķermeņiem un milzīgām ūpju acīm ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē. Viņi ieradās mazās grupās pa septiņiem vai astoņiem, un, kaut arī, ielēkdami kokos, nesacēla nekādu troksni, viņu klātbūtni drīz vien varēja noteikt pēc sarežģītās sarunas, ko viņi mielodamies uzturēja. Durukuliji raidīja vis­plašāko skaņu gammu, kādu jebkad esmu dzirdējis no pērti­ķiem vai jebkuriem citiem šāda lieluma dzīvniekiem. Viņi sāka ar skaļu, ņurrājošu rējienu - spēcīgi vibrējošu kliedzienu, ko tie lietoja kā brīdinājumu; izgrūžot šīs skaņas, pērtiķīšu rīkles piepūlē uztūka maza ābolīša lielumā. Savukārt sarunādamies viņi izmantoja trīsulīgus pīkstienus, ņurdienus, ņaudienus, kas neatšķīrās no kaķa ņaudēšanas, un veselu virkni plūstošu, bur­buļojošu skaņu, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko es jebkad biju dzirdējis. Reizēm kāds no viņiem jūtu pārpilnībā apvija roku otram ap pleciem, un tad abi sēdēja apkampušies, vervelēja un dedzīgi vērās viens otram sejā. Durukuliji bija vienīgie man zināmie pērtiķi, kas pēc visniecīgākā ierosinājuma, apskāvušies un astes savijuši, apveltīja cits citu ar visdedzīgākajiem, gluži cilvēcīgiem skūpstiem uz lūpām.

Protams, šie dzīvnieki parādījās tikai paretam; taču bija divi radījumi, kas pastāvīgi uzturējās applūdušās ielejas ūdeņos. Viens no tiem bija jauns, apmēram četras pēdas garš kaimans - Dienvidamerikas aligators. Viņš bija ļoti glīts dzīvnieks ar melnbaltu ādu, tik punainu un rievainu kā valrieksta čaumala, drakona posmaino asti un lielām, zeltaini zaļām acīm ar dzin­tara krāsas lāsumiņiem. Viņš bija vienīgais kaimans, kas dzī­voja šajā mazajā ūdens klajumiņā. Es tā arī nekad nesapratu, kāpēc citi viņam nepievienojās, jo krīki un upītes kādas simt pēdas tālāk mudžēt mudžēja no tiem. Tomēr šis mazais kaimans lepnā vientulībā dzīvoja ūdeņos līdzās manai būdai un vadīja savas dienas, peldēdams apkārt visai privātīpašnieciskā manierē. Otrs radījums, kas vienmēr bija redzams, bija jakana - droši vien visdīvainākais Dienvidamerikas putns. Pēc lieluma un izskata tas daudz neatšķiras no angļu irbes, bet glītais augums balansē uz garām, slaidām kājām, kas beidzas ar bunti neda­biski garu pirkstu. Pareizi pārnesot svaru, ar garo pirkstu palī­dzību jakana iemanās brist pa ūdens virsmu, izmantojot takām ūdensrožu lapas un citus ūdens augus. Šo spēju dēļ jakanas dēvē arī par rožu rikšotājām.

Jakanai kaimans nepatika, toties kaimanam bija radusies pārliecība, ka Dabas māte jakanu novietojusi ūdens baseinā, lai nedaudz papildinātu viņa ēdienkarti. Tomēr viņš bija jauns un nepieredzējis reptilis, tā ka viņa centieni pielavīties putnam un to nomedīt bija nepārprotami smieklīgi. Jakana iztipināja no krūmāja, kurā mēdza pavadīt labu daļu sava laika, un devās pāri ūdeņiem, mierīgi soļodama no vienas ūdensrozes lapas uz citu, garos pirkstus izstiepusi uz visām pusēm kā zirnekļa taus­tekļus, un lapas tikai pavisam viegli iegrima zem viņas svara. Pamanījis jakanas tuvošanos, kaimans nekavējoties ienira, līdz virs ūdens rēgojās tikai acis. Peldot tuvāk un tuvāk putnam, ūdens virsmu nepāršķēla nekāda ņirboņa, taču kaimana galva rēgojās cauri ūdenim. Jakana, kas čakli līkņāja starp ūdensau­giem, meklēdama kāpurus, gliemežus un sīkas zivtiņas, reti kad pamanīja kaimana tuvošanos un droši vien būtu viegli kritusi tam par upuri, ja vien to nepaglābtu kāds apstāklis. Tik­līdz kaimans bija nonācis desmit vai divpadsmit pēdu attā­lumā no medījuma, viņš tā satraucās, ka nevis ienira dziļāk un pietuvojās jakanai no apakšas, bet gan pēkšņi sāka mežonīgi kulstīt asti un traucās uz priekšu kā motorlaiva, saceldams tā­dus šļakstus, ko pamanītu pat visaprobežotākais putns; tad ja- kana ar spalgiem trauksmes kliedzieniem pacēlās gaisā, mežo­nīgi vicinādama savus pureņu dzeltenos spārnus.

Kādu laiku man neienāca prātā brīnīties, kāpēc jakana lielāko daļu dienas pavada niedrājā vienā ezera malā. Tomēr, izpētījis niedru laukumu, es atklāju iemeslu - atradu purvai­najā zemē no ūdenszālēm glīti veidotu sedziņu, uz kuras gulēja četras apaļas krēmkrāsas olas, bagātīgi klātas ar šokolādes brū­niem un sudrabainiem plankumiņiem. Putns droši vien bija tās perējis jau labi ilgi, jo dažas dienas vēlāk es atradu ligzdu tukšu un vēl pēc pāris stundām redzēju jakanu vadām savus mazuļus pirmajā pastaigā.

Jakana iznāca no niedrāja, izrikšoja uz ūdensrožu lapām, tad apstājās un paskatījās atpakaļ. Pēc tam no niedrāja iznira viņas četri putnēni, kas savās zeltaini melnajās pūkās atgādi­nāja milzīgas kamenes ar garām kājām un tieviem pirkstiem, trausliem kā zirnekļu tīkli. Mazuļi rindā sekoja mātei, allaž palikdami vienu lapu iepakaļ, un pacietīgi gaidīja, kamēr māte visu pārbaudīja, pirms devās uz priekšu. Viņi visi varēja sapul­cēties uz vienas no lielajām šķlvjveida lapām un bija tik mazi un viegli, ka lapa zem kopējā svara iegrima pavisam nedaudz. Tiklīdz kaimans ieraudzīja putnēnus, viņš, protams, divkār­šoja savus pūliņus, bet jakana bija ļoti vērīga māte. Viņa turēja savu perējumu tuvu krastam, un, ja kaimans izrādīja tuvoša­nās pazīmes, mazuļi nekavējoties ienira no lapām ūdenī un brīnumainā kārtā jau pēc mirkļa atradās uz sauszemes.

Kaimans lika lietā visas sev zināmās metodes - piepeldēja, cik tuvu vien iespējams, nenododot sevi, vai ari ienira zem ūdens­augu segas un tad pacēlās virspusē tā, ka ūdensaugi gandrīz pil­nīgi nosedza tā purnu un acis. Tur viņš pacietīgi gulēja, dažreiz pat pavisam tuvu krastam, droši vien cerēdams noķert jakanas, pirms tās aizklīst pārāk tālu. Veselu nedēļu viņš izmēģināja katru no šīm metodēm un tikai vienu reizi nonāca daudzmaz tuvu sekmīgam rezultātam. Tajā dienā kaimans bija pavadījis karstās pusdienlaika stundas, pilnīgi atklāti gulēdams ezera vidū un lēni riņķodams apkārt, lai varētu paturēt acīs visu, kas notiek krastā. Vēlu pēcpusdienā viņš piepeldēja pie ūdensaugu malas un pamanījās noķert mazu vardīti, kas bija sauļojusies ūdensrozes zieda vidū. Šī panākuma spārnots, kaimans piepel­dēja pie ūdensaugu plosta, kas bija nosēts ar sīkiem ziediņiem, un panira zem tā. Tikai pēc pusstundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem citās mazā ezera malās es nopratu, ka viņš paslē­pies zem ūdenszālēm. Koncentrēju uz tām savu tālskati, un, kaut arī viss puduris nebija lielāks par durvīm, man vajadzēja vērot gandrīz desmit minūtes, lai kaimanu pamanītu. Viņš bija gandrīz pašā centrā, un, iznirstot virspusē, starp viņa acīm bija nogūlusies ūdenszāļu virtene ar mazu rozā ziedu pušķīti virsū. Viņš izskatījās mazliet šķelmīgs, it kā būtu uzlicis galvā mazu, koķetu cepurīti; tomēr par slēptuvi tā kalpoja lieliski. Pagāja vēl pusstunda, līdz parādījās jakana, un tad sākās drāma.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Džeralda Darela labākais mantojums» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Džeralds Darels - Jaunais Noass
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Tiešā trāpījumā
Džeralds Darels
Džeralds Darels - Šķirsta jubileja
Džeralds Darels
libcat.ru: книга без обложки
Džeralds Darels
DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS
DŽERALDS DARELS
DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums»

Обсуждение, отзывы о книге «Džeralda Darela labākais mantojums» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x