Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Tajā mirklī būdā ienāca Piuss, nesdams tējas paplāti; skats, kā es sēžu pie galda kopā ar šimpanzi, sasmēķēju un acīmre­dzot pārspriežu jaunākās tenkas, puisi dziļi satrieca.

- Ēēē… āāā! - viņš noelsās un atkāpās.

- Arrr… hūūū! - Čamlijs atsaucās un, ieraudzījis tēju, me­žonīgi savicināja roku.

- Kas tas, masa? - Piuss vaicāja, atkāpies līdz pašai ieejai.

- Tas ir Čamlijs, - es paskaidroju, - viņš tev pāri nedarīs. Noliec tēju uz galda.

Piuss tā arī izdarīja un tad no jauna atkāpās pie durvīm. Es ielēju tēju un pienu Čamlija krūzē un piebēru trīs karotītes cukura; Čamlijs mirdzošām acīm vēroja manu rīkošanos un pie sevis klusi ūjināja. Pasniedzu pērtiķim krūzi, ko viņš uzma­nīgi paņēma abās rokās. Uz mirkli viņš apmulsa, jo aptvēra, ka nespēj turēt vienlaikus krūzi un cigareti, un mēģināja tikt no tās vaļā; visbeidzot viņš problēmu atrisināja, nolikdams smēķi uz galda. Tad viņš, izstiepis lūpu, uzmanīgi pārbaudīja tējas karstumu. Dzēriens tiešām izrādījās pārāk karsts, tāpēc Čam- lijs, sēdēdams krēslā, ņēmās pūst, kamēr tēja padzisa, un tad izdzēra. Kad šķidrums bija izdzerts, krūzes dibenā vēl bija atli­cis izkusušais cukurs, un Čamlijs acīmredzami nevēlējās atstāt labu mantu; viņš uzstutēja krūzi uz deguna un palika tādā stā­vokli, kamēr pēdējās cukura paliekas ieritēja mutē. Tad viņš pastiepa krūzi, gaidīdams vēl vienu porciju.

Čamlija krātiņš tika novietots ērtā vietā apmēram piecdes­mit jardu attālumā no būdas līdzās lielam, zarainam celmam, pie kura piestiprināju ķēdi. No šejienes pērtiķis varēja lieliski pārredzēt visu, kas notika būdā un tās apkārtnē; viņš mēdza vē­rot mūs strādājam un izteikt piezīmes, es savukārt uz tām atbil­dēju. Pirmajā dienā viņš izraisīja pamatīgu traci, jo drīz pēc tam, kad biju viņu piesējis un aizgājis darbos, es sadzirdēju pērtiķu nometnē sākamies skaļu histēriju. Viņi visi bija piesieti virvēs zem palmu lapu nojumes turpat pretī būdai. Kad biju pametis Čamliju, viņš garlaikodamies bija tuvumā pamanījis vairākus prāvus akmeņus. Savācis šo munīciju, viņš bija sācis trenēties dažādos boulinga paņēmienos. Mani par to vispirms infor­mēja drilu un genonu spalgie brēcieni, un, izsteidzies no bū­das, es ieraudzīju akmeni kāpostgalvas lielumā ielidojam trauslo radījumu vidū, par laimi, nevienu neskarot. Ja šāds akmens trāpītu pērtiķim, tas vairs nebūtu dzīvotājs. Pagrābis stibu, es metos pie Čamlija, kliegdams un vicinādams savu ieroci, cenz­damies izskatīties draudīgs; tajā pašā laikā es prātoju, kā varētu beigties tāda dzīvnieka pārmācīšana, kas ir gandrīz vienā au­gumā ar mani un savas divas reizes par mani spēcīgāks, turklāt es biju bruņojies vienīgi ar smieklīgi tievu stibu. Man par pār­steigumu, Čamlijs, ieraudzījis mani tuvojamies, acumirklī sabruka zemē, aizklāja rokām seju un ņēmās pilnā balsī spiegt. Es viņam divas reizes uzšāvu ar stibu pa muguru un panācu tādu pašu efektu, it kā būtu mēģinājis ar zobu bakstāmo sagraut

Sv. Pāvila katedrāli - mugura bija branga, plata, tās muskuļi cieti kā dzelzs.

- Tu esi ļoti nejauks dzīvnieks, - es bargi teicu, un Čamlijs, sapratis, ka sodīšana beigusies, apsēdās un ņēmās tīrīt sauso lapu drusciņas no kažoka.

- Ūūīu… - viņš teica, uzmezdams man kautrīgu skatienu.

- Ja tu vēl kādreiz tāpat izrīkosies, man nāksies tevi pamatīgi nopērt, - es turpināju un pie sevis spriedu, ka šādu radījumu spētu iespaidot vienīgi vesels koka stumbrs.

- Arrr…. ūūū… - Čamlijs teica. Viņš piešļūca tuvāk, attupās un uzrullēja man bikšu staru, tad ņēmās meklēt uz mana stilba traipiņus, dubļu piciņas un tamlīdzīgus krikumus. Kamēr Čam­lijs nodevās šai nodarbei, es pasaucu kalpotājus un vēlēju novākt visus akmeņus tuvākajā apkārtnē. Vēlreiz nostrostējis šim­panzi, es devos prom, taču drīz vien ievēroju, ka viņš rok bedri, acīmredzot cerēdams atrast vēl kādu akmeni.

Kad tovakar aiznesu Čamlijam ēdamo un tēju, viņš mani sveica ar skaļu, priecīgu ūjināšanu un ņēmās lēkāt uz augšu un leju, bungodams pa zemi ar pirkstu kauliņiem. Tomēr, pirms ķerties pie maltītes, viņš satvēra manu roku un pievilka sev pie mutes. Ar zināmu satraukumu es vēroju, kā viņš iebāž sev starp varenajiem zobiem manu pirkstu un vieglītēm iekož. Vēlāk es sapratu, ka šimpanžu vidū šādi viegli kodieni ir sasveicināšanās un uzticēšanās žests, jo pirksta pakļaušana potenciālām bries­mām nenoliedzami liecina par ticību otra draudzīgajām jūtām. Tādējādi Čamlijs mani pagodināja, izturēdamies pret mani kā pret otru šimpanzi. Pēc tam viņš ķērās pie ēšanas, un drīz vien šķīvis bija tīrs. Kad Čamlijs bija paēdis, es apsēdos viņam līdzās zemē, un viņš ķērās pie manu kabatu satura inspicēšanas, rū­pīgi izpētīdams katru tajās atrasto priekšmetu.

Kad es nolēmu, ka pienācis laiks doties pie miera, Čamlijs neparko negribēja šķirties no atrastā mutauta. Viņš to paslēpa aiz muguras un, kad centos mantu atgūt, lika no vienas rokas otrā, līdz beidzot izdomāja, ka labākais veids būs iestūķēt to mutē. Es sapratu, ka nevaru atstāt mutautu viņa rīcībā, citādi nebēdnieks nospriedīs, ka arī turpmāk drīkstēs paturēt iepati­kušos lietiņu; tā nu es pusstundu ņēmos lūgties un pieglaimo­ties, līdz beidzot Čamlijs gaužām negribīgi izspļāva galīgi samir- kušo un saņurcīto mutautu. Turpmāk man vairs šādas grūtības neradās: ja Čamlijs spēlējās ar kādu mantu, ko es vēlējos atgūt, man vajadzēja tikai pastiept roku un palūgt, un viņš bez tielēša- nās pieprasīto atdeva.

Man dzīvē bija laimējies satikt daudz pievilcīgu, burvīgu dzīvnieku - no peles līdz pat zilonim, taču vēl nekad nebiju re­dzējis tik spēcīgu un gudru personību, kāds bija Čamlijs. Pēc tuvākas iepazīšanās neviļus pārstāju viņu uztvert kā dzīvnieku, drīzāk kā brīnumdari - blēdīgu večuku, kurš pašam vien zi­nāmu iemeslu dēļ iemiesojies šimpanzes ādā. Viņam piemita nevainojamas manieres: viņš nekad neklupa virsū ēdienam un nesāka kāri rīt kā citi pērtiķi, pirms nebija apsveicinājies un pateicies devējam par maltīti ar ārkārtīgi izteiksmīgu ūjinā- šanu. Pēc šīs ceremonijas viņš ēda lēni un izsmalcināti, ar pirk­stiem atstumdams nevēlamos kumosus šķīvja malā. Vienīgās nepieklājības pazīmes parādījās maltītes beigās, jo tad viņš sa­grāba iztukšotos traukus un aizsvieda labi tālu prom.

Čamlijam, protams, piemita daudzi paradumi, kas viņu da­rīja līdzīgu cilvēkam, un viens no tiem bija smēķēšana. Viņš prata aizsmēķēt vienlīdz izveicīgi gan ar sērkociņiem, gan šķil­tavām un pēc tam mēdza atgulties uz muguras zemē, palicis vienu roku zem galvas, saliecis un sakrustojis kājas, un pūst gaisā varenus dūmu mākoņus, reizumis īsti profesionālā ma­nierē pārbaudīdams, vai smēķa galā nav sakrājusies pārāk gara pelnu drīksna. Ja tā bija, viņš pelnus rūpīgi notrauca ar nagu. Ja Čamlijam pasniedza limonādes pudeli un glāzi, viņš sev ie­lēja dzērienu tik uzmanīgi un koncentrēti, kā pasaulslavens bārmenis iejauc kokteili. Viņš bija vienīgais man zināmais dzīv­nieks, kuram patika dalīties: bieži vien, ja pasniedzu viņam ba­nānu ķekaru vai vairākus mango augļus, Čamlijs vienu no tiem izvēlējās un, savilcis seju vaicājošā izteiksmē, sniedza man, un pēcāk apmierināti noņurdējās, ja es dāvanu pieņēmu un apsē­dos viņam blakus zemē to notiesāt.

Čamlijs izjuta nepatiku pret trim lietām - krāsainajiem cil­vēkiem, milzu tūkstoškājiem un čūskām. Vietējos iedzīvotājus viņš pacieta, taču vienmēr pamatīgi uzjautrinājās, pievilinā­dams tos tuvu klāt un tad ar mežonīgu brēcienu lēkdams virsū. Nedomāju, ka viņš vēlējās kādam nodarīt pāri - viņam vien­kārši patika noskatīties, kā ļautiņi, bailēs spiegdami, laižas la­pās. Taču vietējie nekad nepalaida garām izdevību Čamliju pa­ķircināt; Čamlijs tādos gadījumos aizvien vairāk uzbudinājās, spalva sacēlās stāvus, viņš mētājās no vienas puses uz otru, vi­cināja varenās rokas un spīdināja pamatīgos zobus. Lai dievs stāv klāt katram, kas tādā brīdī pienāktu šimpanzēm par tuvu!