Diemžēl šie pārmetumi lielā mērā gan bijuši, gan joprojām ir pamatoti. Mani skaidrojumi, ka šobrīd parastu zoodārzu vietā jāstājas specializētiem centriem, kuros nodarbojas ar rūpīgi izstrādātām pavairošanas programmām, nerada dzirdīgas ausis. Šādos apstākļos jauna zoodārza organizēšana prasīja pamatīgu apņēmību, pat ja tam bija paredzēts nodarboties ar kaut ko pilnigi atšķirīgu no tradicionālā. Es tomēr uzskatīju, ka nav jēgas tērēt laiku, gaidot atbalstu no pārējiem dabas aizsargātājiem. Vienīgais, ko varēju darīt, bija pašam ķerties pie specializēta zoodārza veidošanas un vērot, kas no tā sanāks.
NO GRĀMATAS "ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ"
Jā, ved dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vai nav vienalga. Māte ļoti vēlas redzēt šimpanzes, tāpēc ceru, ka tu dažus atvedīsi. Tiksimies drīz. Ar mīļiem svei- cieniem no mums visiem,
Margo
Lielākā daļa šīs Bornmutas piepilsētas iemītnieku varēja ar lepnumu skatīties uz saviem dārziņiem, jo ikviens no tiem līdzinājās pārējiem. Protams, tajos valdīja zināmas sīkas atšķirības: dažiem atraitnītes patika labāk nekā puķuzirnīši, citi deva priekšroku hiacintēm, nevis lupīnai, taču pašos pamatos visi bija vienādi. Taču ikviens, kam gadījās ielūkoties manas māsas dārziņā, būtu spiests atzīt, ka tas izskatās, maigi izsakoties, neparasti. Vienā stūrī bija uzslieta milzīga telts, no kuras skanēja dīvains spiedzienu, svilpienu, ņurdienu un rūcienu koris. Turpat līdzās atradās vesela rinda būru, no kuriem niknām acīm lūkojās ērgļi, maitu lijas, pūces un vanagi. Līdzās būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Kādreizējā mauriņa paliekās piesieti kūleņoja un spēlējās četrpadsmit pērtiķi, savukārt garāžā kurkstēja vardes, aizsmakušās balsīs klaigāja turako un vāveres skaļi kraukšķināja riekstu čaumalas. Jebkurā dienas laikā apstulbušie, pārbiedētie kaimiņi, slēpdamies aiz mežģīņu aizkariem, drebēdami vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurpu turpu pa izpostīto dārzu, nēsādami mazus trauciņus ar maizi un pienu, šķīvjus ar kapātiem augļiem vai, vēl trakāk, lielus asiņainas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņuprāt, mēs bijām ar ļaunu nodomu izmantojuši viņu uzticēšanos. Ja nāktos paciest tikai gaiļa klaigāšanu, suņa riešanu vai kaķēnu metienu savā skaistākajā pu- ķudobē, kaimiņi vēl kaut kā būtu spējuši samierināties ar situāciju. Taču tik apjomīga zoodārza pēkšņa parādīšanās pašā pagalma vidū bija tik negaidīta, ka galīgi izsita viņus no līdzsvara, tā ka pagāja labs laiciņš, iekams viņi apkopoja spēkus un sāka žēloties.
Es tostarp sāku meklēt vietu zoodārzam, kur izmitināt savus dzīvniekus. Manuprāt, visvienkāršākais būtu doties pie vietējās pašvaldības un darīt zināmu, ka esmu savācis kolekciju jaukam, nelielam zoodārzam, tādēļ vēlos īrēt vai pirkt tās izvietošanai piemērotu vietu. Tā kā dzīvnieki jau bija savākti, es savā vientiesībā spriedu, ka ikviens būs priecīgs man palīdzēt. Pašvaldībai tas neko nemaksātu, gluži otrādi - tā iegūtu pilsētiņai vēl vienu izpriecu vietu. Taču pilsētas galvām bija citas domas prātā. Bornmuta bija izcili konservatīva vieta. Pilsētā zoodārza nekad nebija bijis, tāpēc viņi neredzēja iemeslu, kādēļ vajadzētu kādu ieviest. Šādi vietējās pašvaldības izprot progresu. Viņi teica, ka, pirmkārt, dzīvnieki esot bīstami, otrkārt, tie smirdot, un treškārt, pilsētas varasvīri piebilda, drudžaini meklējot vēl kādu aizbildinājumu, brīvas vietas izīrēšanai vispār neesot.
Mani tas sāka kaitināt. Nekad neesmu spējis ar labiem panākumiem stāties pretī valdošās elites izcili neloģiskajiem argumentiem. Taču šoreiz, saskāries ar pilnīgu nevēlēšanos sadarboties, es sāku uztraukties. Dzīvnieki mitinājās piemājas dārziņā, ēda kā traki, un man nācās katru nedēļu maksāt bargu naudu par gaļu un augļiem. Turklāt kaimiņi, kas nu bija galīgi apskaitušies par mūsu ekscentrisko izturēšanos, ņēmās bombardēt vietējās veselības aizsardzības organizācijas ar sūdzībām, tādēļ nabaga inspektoram gribot negribot nācās apmēram divas reizes nedēļā ierasties pie mums. Tas, ka viņš nespēja atrast ne mazāko pamatu kaimiņu neprātīgajām žēlabām, neko nelīdzēja: ja jau sūdzība saņemta, viņa pienākums bija ierasties un pārbaudīt situāciju. Mēs nabaga cilvēku vienmēr pacienājām ar tasi tējas, un viņam daži dzīvnieki gauži iepatikās; viņš pat ņēma līdzi savu mazo meitiņu, lai arī tā varētu zvēriņus apskatīt. Taču es stipri raizējos par strauji tuvojošos ziemu, jo to dzīvnieki neapkurinātajā teltī nekādā ziņā nespētu pārciest. Džekijai radās teicama doma.
- Varbūt piedāvāsim dzīvniekus kādam no pilsētas lielvei- kaliem kā Ziemassvētku izpriecu pircējiem? - viņa ierosināja.
Es apzvanīju visus lielākos pilsētas veikalus. Visi izturējās ārkārtīgi laipni, taču palīdzību nepiedāvāja - viņiem gluži vienkārši nebija piemērotu telpu šādai izrādei, lai cik interesanta tā būtu. Tad es piezvanīju pēdējam veikalam savā sarakstā - milzīgam tirdzniecības centram, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Man par lielu prieku, veikala vadība izrādīja dzīvu interesi un uzaicināja mani ierasties, lai apspriestu darījumu. Tā radās "Darela zvērnīca".
Pagrabstāvā tika izbrīvēta liela telpa, uzbūvēti plaši krātiņi, sienas gaumīgi izrotātas ar krāšņām tropisko mežu ainavām, un dzīvnieki no aukstuma un mitruma ārpasaulē tika pārvesti greznā, spoži apgaismotā un labi apsildītā mājoklī. Kases ieņēmumi tik tikko nosedza rēķinus par barību, bet dzīvnieki nu baudīja siltumu un ērtības un bija labi paēduši, vienlaikus ne- noplicinot manus līdzekļus. Ticis vaļā no šīm grūtībām, es varēju visus spēkus veltīt zoodārza vietas meklēšanai.
Būtu apnicīgi šeit aprakstīt visas vilšanās, kādas piedzīvoju meklējumu laikā, vai arī uzskaitīt visus tos mērus, pilsētu pilnvarotos, parku pārvaldniekus un sanitāros inspektorus, ar kuriem tikos un kurus centos pārliecināt. Pietiks, ja pieminēšu, ka reizēm man galva plīsa pušu no pūliņiem ieskaidrot pēc izskata gluži saprātīgiem cilvēkiem, ka zoodārzs pilsētā būs pati labākā atrakcija. Spriežot pēc viņu reakcijas, varētu iedomāties, ka grasos uz mola novietot atombumbu.
Tostarp dzīvnieki, nenojauzdami sev draudošās briesmas, darīja visu iespējamo, lai mūsu dzīve nekļūtu pārāk vienmuļa. Piemēram, kādu dienu babuīnu mātīte Džordžīna nosprieda, ka Bornmutā jābūt vēl kaut kam interesantākam par Dž. Dž. Al- lena veikala iekštelpām. Par laimi, tā bija svētdiena, kad veikalā neviena nebija - baidos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.
Es tobrīd dzēru tēju, tieši grasīdamies doties uz veikalu, lai pabarotu dzīvniekus un iztīrītu būrus, kad iezvanījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klausuli.
- Vai Darela kungs? - apvaicājās dobja, sērīga balss.
- Jā, klausos.
- Te no policijas, ser. Viens no jūsu pērtiķiem ir izbēdzis, un es nodomāju, ka jūs to vēlēsieties zināt.
- Dievs augstais, kurš no viņiem? - es iesaucos.
- Nudien nezinu, ser. Liels un brūns. Izskatās gaužām negants, ser, tāpēc es nolēmu jums paziņot.
- Jā, liels paldies. Kur tas atrodas?
- Šobrīd vienā no lielajiem skatlogiem. Taču nedomāju, ka viņš grasās tur ilgi uzturēties. Vai viņš kož, ser?
- Ļoti iespējams. Neejiet tam tuvumā. Es tūlīt ieradīšos, - es teicu un nosviedu klausuli.
Читать дальше