Cilvēku attieksme pret Čalmondeliju man likās ļoti interesanta. Piemēram, bērni viņu uzskatīja vienkārši par dzīvnieku, kam piemīt dīvaina līdzība ar cilvēku un kas spēj tos sasmīdināt. Baidos, ka pieaugušie gan nebija tik saprātīgi. Vairākas reizes pēc izskata gluži inteliģenti cilvēki man vaicāja, vai Čal- mondelijs prot runāt. Es vienmēr atbildēju, ka šimpanzēm, protams, ir pašiem sava ierobežota valoda. Taču iztaujātājiem prātā bija pavisam kas cits - viņi vēlējās zināt, vai Calmondelijs spēj runāt kā cilvēks, vai ar viņu var apspriest politisko situāciju, auksto karu vai tamlīdzīgus interesantus tematus.
Taču visneparastāko jautājumu man uzdeva kāda pusmūža sieviete vietējā golfa laukumā. Es mēdzu jaukās dienās aizvest Čalmondeliju uz turieni un ļāvu viņam pakāpelēt priedēs, kamēr pats sēdēju un lasīju vai rakstīju. Todien Čalmondelijs kādu pusstundu bija lēkājis pa zariem man virs galvas, tad, garlaicības mākts, ierāpies man klēpī un nu centās iekārdināt mani kutināšanas rotaļai. Tajā brīdī no golfa laukuma krūmiem parādījās šī dīvainā sieviete; ieraudzījusi Čalmondeliju un mani, viņa spēji apstājās un vērās uz mums. Sieviete neizrādīja pārsteigumu, kāds parasti atspoguļojās cilvēku sejās, redzot golfa laukumā šimpanzi koši rakstainā džemperī. Viņa pienāca tuvāk un cieši vērās uz pērtiķi man klēpī. Tad viņa pagriezās pret mani un ieurbās manī ar skatienu.
- Vai viņiem ir dvēsele? - viņa apvaicājās.
- Nezinu, kundze, - es atbildēju. - Neesmu drošs, vai man pašam tāda ir, tāpēc nudien nespēju ar pārliecību to apgalvot par šimpanzi.
- Hmm, - viņa noteica un devās tālāk. Čalmondelijs nudien spēja īpatnēji ietekmēt cilvēkus.
Čalmondelija uzturēšanās mājās, protams, bija aizraujošs piedzīvojums. Savas personības un apķērīguma dēļ viņš bija viens no interesantākajiem dzīvniekiem, kādi man jebkad piederējuši. Visvairāk mani iespaidoja Čalmondelija atmiņa, kas, pēc manām domām, bija gluži vai fenomenāla.
Man tobrīd piederēja Lambretta motocikls ar blakusvāģi, un es nodomāju - ja Čalmondelijs tajā sēdētu mierīgi un nemēģinātu lēkt ārā, es varētu viņu aizvest ekskursijās uz laukiem. Pirmajā reizē es vienkārši apbraucu apkārt golfa laukumam, lai redzētu, kā šimpanze izturēsies. Čalmondelijs sēdēja blakusvāģi ārkārtīgi iznesīgi un majestātiski vēroja garāmslīdošo ainavu. Ja neņem vērā liekšanos ārā no blakusvāģa un centienus sagrābt apdzītos velosipēdistus, viņa uzvedība bija nevainojama. Pēc tam es ar motociklu aizbraucu līdz vietējai garāžai uzpildīties. Čalmondeliju apbūra garāža, savukārt viņš pats apbūra garāžas īpašnieku. Čalmondelijs uzliecās no blakusvāģa un uzmanīgi vēroja, kā tiek noskrūvēts benzīna tvertnes vāciņš; kad parādījās šļūtene un sāka guldzēt benzīns, viņš pārsteigts ņēmās klusi ūjināt.
Lambretta motocikli spēj nobraukt neticami garus attālumus, patērējot ļoti maz benzīna, un, tā kā es braucamo bieži nelietoju, pagāja kādas divas nedēļas, līdz atkal vajadzēja uzpildīt benzīnu. Mēs tobrīd atgriezāmies no viesošanās vietējās dzirnavās, kur tikām apciemojuši Čalmondelija draugu melderi. Šis jaukais cilvēks, liels Čalmondelija cienītājs, allaž pacienāja mūs ar svaigu tēju; mēs mēdzām sēdēt rindā virs aizsprosta, vērot garām peldošās ūdensvistiņas, malkot tēju un nodoties pārdomām. Pa ceļam no tējas dzeršanas es ievēroju, ka benzīns motociklā gandrīz beidzies, tāpēc nogriezos uz garāžas pusi.
Pļāpādams ar garāžas īpašnieku, es pamanīju, ka viņš pārsteigts blenž man pāri plecam. Es aši pagriezos, lai redzētu, kādas blēņas pērtiķis dara. Ieraudzīju, ka Čalmondelijs no bla- kusvāģa pārrāpies uz sēdekli un aizrautīgi cenšas noskrūvēt benzīna tvertnes vāciņu. Tas nudien bija ievērojams atmiņas spēju paraugdemonstrējums. Pirmkārt, viņš tikai vienu reizi bija redzējis, kā tiek uzpildīts benzīns, turklāt tas bija noticis pirms divām nedēļām. Otrkārt, viņš no daudzveidīgajām Lam- bretta detaļām bija pratis atrast vajadzīgo. Mani tas pārsteidza gandrīz tikpat ļoti kā garāžas īpašnieku.
Taču gadījums, kad Čalmondelijs mani visvairāk pārsteidza ne tikai ar atmiņu, bet arī ar novērošanas spējām, bija saistībā ar mūsu viesošanos Londonā - vispirms, lai uzstātos televīzijā, pēc tam, lai nolasītu lekciju. Māsa aizveda mūs uz Londonu; Čalmondelijs brauciena laikā sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garāmslīdošo ainavu. Kad bijām nobraukuši apmēram pusi ceļa, es ierosināju apstāties un iedzert. Ceļojot kopā ar Čalmondeliju, jābūt īpaši piesardzīgiem krodziņu izvēlē, jo ne katrs krodzinieks ar prieku uzņems savā iestādē šimpanzi. Beigu beigās mēs atradām mājīga izskata bāru un piestājām. Mums par atvieglojumu un Čalmondelijam par prieku, bāra īpašniece bija liela dzīvnieku mīļotāja, un viņa un Čalmondelijs tūlīt pat viens otram iepatikās. Viņam ļāva starp galdiņiem paspēlēt "sunīšus", līdz ūkai pielēja ar apelsīnu sulu un sabaroja ar kartupeļu čipsiem, pat atļāva uzrāpties uz bāra letes un nodejot kara deju kāju piesitienu un kareivīgu saucienu pavadībā. Abi tik cieši sadraudzējās, ka Čalmondelijs nepavisam negribēja doties prom. Ja Čalmondelijs būtu Karaliskā Automoto kluba inspektors, viņš šim krodziņam piešķirtu divpadsmit zvaigznītes.
Trīs mēnešus vēlāk es paņēmu Čalmondeliju līdzi, dodamies lasīt lekciju. Es jau biju aizmirsis par krodziņu, kur viņš bija tik jauki izklaidējies, jo tostarp bijām viesojušies daudzās citās iestādēs, kur Čalmondelijs ari tika laipni uzņemts. Brauciena laikā Čalmondelijs, kā parasti, sēdēja man klēpī un pēkšņi sāka nemierīgi dīdīties. Sākumā es nodomāju, ka viņš pamanījis govju ganāmpulku vai zirgu, jo šie dzīvnieki izraisīja viņā dzīvu interesi, taču nevienu tuvumā neredzēja. Čalmondelijs lēkāja arvien enerģiskāk, līdz sāka ūjināt. Es joprojām nesapratu, par ko viņš tā satraucas. Visbeidzot ūjināšana pārauga spalgos crescendo saucienos; auto iegriezās ceļa līkumā, un apmēram simt jardus tālāk parādījās viņa iemīļotais krodziņš. Tātad viņš bija pazinis lauku apvidu un atmiņā saistījis to ar krodziņā jauki pavadīto laiku - tādas prāta spējas vēl neviens dzīvnieks nebija uzrādījis. Gan mana māsa, gan es pats bijām tik pārsteigti, ka labprāt apstājāmies, lai iedzertu un ļautu Čal- mondelijam atjaunot pazīšanos ar draudzīgo krodzinieci, kas patiesi priecājās par šo tikšanos.
Tostarp es turpināju cīņu par zoodārza atrašanās vietu, taču cerības šķita ar katru dienu sarūkam. No Dž. Dž. Allena veikala kolekciju, protams, nācās aizvākt, taču vēlāk mums palīgā nāca Peintonas zoodārzs. Mums ārkārtīgi laipni tika atļauts izvietot savu kolekciju zoodārza teritorijā, kamēr atradīsim paši savu vietu. Taču, kā jau minēju, šāda iespēja likās aizvien bezcerīgāka. Atkārtojās tas pats vecais stāsts. Brīdī, kad projekts tikko uzsākts un palīdzība ir visvairāk nepieciešama, neviens neizrāda iniciatīvu. Vienīgā iespēja ir visu paveikt saviem spēkiem. Un vēlāk, kad pasākums guvis panākumus, tie paši cilvēki, kas iepriekš nav gribējuši par projektu ne dzirdēt, pēkšņi kļūst par labākajiem draugiem un piedāvā visu iespējamo palīdzību.
- Kaut kur taču jābūt saprātīgai pašvaldībai, - Džekija kādu vakaru teica, kad bijām nolīkuši pār Britānijas salu karti.
- Šaubos, - es drūmi atteicu, - un arī šaubos, vai man pietiks spēka vēl vienam cīniņam ar mēriem un ierēdņiem. Nē, mums vienkārši pašiem jāatrod vieta un viss jāpaveic saviem spēkiem.
Читать дальше