Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Taču to pašu vāveri var ievietot tajā pašā kastē, vienīgi jāie­rīko kastes galā guļamtelpa ar tieši tik lielu ieejas caurumu, lai dzīvnieks varētu iespraukties. Aina tūlīt pat kļūst citāda. Nu vāverei ir droša vietiņa, kur paslēpties iebrukuma gadījumā. No savas guļamtelpas drošā attāluma tā var vērot, kā tiek tīrīts būris, kā tajā tiek ievietoti svaigi augļi un ūdens, turklāt vāvere var justies, ja ne gluži aukstasinīgi, tad vismaz manāmi mierī­gāk. Protams, jācenšas pēc iespējas retāk apdraudēt guļamtel­pas svētumu, lai tādējādi iekarotu dzīvnieka uzticību. Palai­kam to vienkāršāk pateikt nekā izdarīt, jo daži dzīvnieki, gluži kā cilvēki, ir neglābjami krājēji un rūpīgi savāc guļamtelpā visu ēdamo, ko vēders tobrīd neņem pretī, bet kas pilnīgi noteikti kādu dienu noderēs. Kad pūstošo uzkrājumu smaka kļūst pā­rāk uzmācīga, nākas ielauzties guļamtelpā un to iztīrīt, taču, jo ilgāk šo uzbrukumu var atlikt, jo labāk.

Kad dzīvnieks ir iedzīvojies, viņš sāks pat gaidīt cilvēka pe­riodisko ielaušanos savā guļamistabā, jo tā nozīmēs svaigas banānkoka lapas vai zāli - vienlaikus ar sīkiem kukainīšiem un sēklām, ar ko pamieloties, ārpasaules smaržas, ar ko pakutināt nāsis, un, protams, jaunas migas iekārtošanas drudžaino sa­traukumu.

Esmu atklājis, ka guļamtelpas ierīkošanai ir lieliski panā­kumi, kad darīšana ar pilnīgi visiem mazajiem zīdītājiem. Man piederēja vāvere, kas trīs dienu laikā iekārtojās tik lieliski, ka brīdī, kad biju spiests iztīrīt viņas guļamtelpu, ielīda tajā un ņēmās plosīt banānkoka lapas un post migu, iekams biju visas lapas sabāzis iekšā. Kāds izcili kauslīgs un kareivīgi noskaņots pundurmangusts jau pēc pāris stundām jutās pārliecināts, ka neaizskarama ir ne tikai guļamtelpa, bet arī pārējā krātiņa daļa. Viņš bez kavēšanās pieņēma būri par savu teritoriju un aizstā­vēja to nikni kā ievainots tīģeris. Nācās ilgi un pamatīgi pie­runāt mangustu, iekams tas piekrita uzturēties vienā būra stūrī, kamēr es bez artēriju uzplēšanas riska spēju ievietot otrā stūrī barību un ūdeni.

Ceļojuma būra vidējo lielumu nosaka aprēķins, ka dzīv­nieku drošāk ir transportēt mazā, nevis lielā krātiņā, jo gadī­jumā, ja būrus pārvieto nekvalificēti strādnieki (diemžēl tā no­tiek pārlieku bieži), kas tos nemākulīgas apiešanās dēļ nomet zemē, dzīvniekam mazā krātiņā ir lielākas izredzes netikt sa­vainotam. Parasti izrādās, ka dzīvnieks, kas vairākus mēnešus uzturējies vienā, kaut mazā krātiņā, pie tā ir tik ļoti pieradis, ka ceļojuma beigās bieži atsakās pārcelties uz krietni prāvāku mājvietu. Ceļojuma krātiņš kļuvis viņam par drošu teritoriju ar pazīstamām robežām un drošības sajūtu, kā arī par vietu, kur atrodama pārtika un ūdens.

Kaut gan jaunais krātiņš ir piecdesmit reižu lielāks, tas, vis­maz no pirmā acu uzmetiena, nenodrošina šos labumus. Tas dod vienīgi to, par ko tik ļoti satraucas cilvēki, - lielāku brīvību. Taču lielāka brīvība nepavisam nav tas, ko vēlas dzīvnieks, - viņš ilgojas pēc drošības, kādu radis mazajā ceļojuma būrītī. Daudzos gadījumos nākas mazo ceļojuma būri ievietot lielajā krātiņā un atstāt tur pat nedēļām ilgi, iekams konservatīvais, piesardzīgais iemītnieks uzdrošinās pievienot jauno mājokli savai teritorijai. Pat tad, kad dzīvnieks pieņēmis lielāko būri, tas satraukuma brīžos šaujas uz mazo mitekli, jo tikai tur jūtas kā mājās.

Reiz, vācot dzīvniekus Rietumāfrikā, mēs ieguvām dažus Demidova bušbēbijus. Mednieks viņus atveda pēdējā brīdi, kad mums jau bija jāsteidzas uz kuģi, un vienīgais mājoklis, kādu varēju viņiem piešķirt, bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas plats senlaicīgs, pīts zvejas murds. Par laimi, Demi­dova bušbēbiji ir mazākie savas sugas pārstāvji (katrs no tiem ir stingrā diētā turēta zelta kāmja lielumā), tāpēc visi trīs bez pūlēm iekārtojās šaurajā, ar banānkoka lapām piepildītajā murdā. Demidovi ir visglītākie no bušbēbijiem - burvīgi mazi radījumi ar lielām, tumšām acīm, smalkām ausīm, mīkstu zaļ- ganpelēku kažoku un vēja nestu dzelkšņu pūku ašajām, vieg­lajām kustībām.

Kad pēc trim dienām sasniedzām piekrasti, es saviem buš­bēbijiem uzbūvēju pieklājīgu būri un pārvietoju viņus jaunajā mājoklī. Kā par laimi, es neaizsviedu veco murdu, jo, tikko ievietoti jaunajā būrī, bušbēbiji sāka nīkuļot. Tie atteicās ēst un, nelaimīgi saspiedušies kopā guļamtelpā, blenza manī ar lielām, asaru pilnām acīm kā trīs trimdā izdzītas laumiņas.

Izmisumā es viņus pārliku atpakaļ murdā, kur visi acumirklī atspirga un sāka ēst un uzvesties kā parasti. Pa ceļam uz An­gliju murds, kas nebija būvēts tik intensīvai lietošanai, sāka jukt laukā, un mums nācās to šur tur aizlāpīt, lai tas pavisam neizjuktu. Pēc ierašanās Demidovi visi kopā atteicās pieņemt jauno zoodārza būri, kas bija reizes piecdesmit lielāks par murdu, un spītīgi palika savā klūdziņu mājoklī. Mums nācās iekārt murdu jaunajā krātiņā, kur Demidovi nodzīvoja veselu gadu, pirms uzdrošinājās pārcelties uz prāvāku mājokli. Pat pēc tam viņi lielāko daļu laika pavadīja murda atliekās un ne­parko nepiekrita pārcelties uz lielāku, ērtāku un higiēniskāku grozu. Visbeidzot pēc diviem gadiem murds, kuru bušbēbiji trīs dienu laikā bija pieņēmušo par savām mājām, pilnīgi iz­juka, tomēr pa šo laiku mazie spītnieki bija pieraduši pie jaunā mājokļa.

Zinu, ka šāda atzīšanās izklausās skaudra un pārmēru eks­centriska, bet tik un tā atzīstos, ka mīlu rāpuļus. Protams, tie nav īpaši saprātīgi. No tiem nesagaidīt tādu pašu reakciju kā no zīdītājiem vai pat putniem, bet man tie tik un tā patīk. Rā­puļi ir īpatnēji, krāsaini un lielākoties graciozi - ko vēl vairāk var vēlēties?

Lielākā daļa cilvēku piekritīs (it kā runa būtu par kaut ko pilnīgi savdabīgu), ka viņiem piemīt "instinktīvs" riebums pret čūskām, turklāt, acis pārbolījuši un saviebušies, viņi uz­skaitīs daudzus šo baiļu iemeslus - gan augstprātīgus ("tās ir instinktīvas"), gan smieklīgus ("tie radījumi ir tik glumi" un tamlīdzīgi). Mani šādas atzīšanās čūskofobijā tik ļoti garlaiko, ka ik reizi, kad saruna iegriežas par rāpuļiem, mani pārņem tieksme bēgt un paslēpties. Pietiek pavaicāt vidusmēra cilvē­kam tā domas par čūskām, un viņš desmit minūšu laikā saru­nās vairāk muļķību nekā vesels bars politiķu.

Pirmām kārtām jāteic, ka nevienam cilvēkam nav "dabisku" baiļu no čūskām. Tad jau tikpat droši varētu apgalvot, ka cil­vēkam piemīt "dabiskas" bailes pakļūt zem autobusa. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka bailes no čūskām viņiem jau ieliktas šūpulī. Šo pieņēmumu var vienkārši apgāzt, iedo­dot nekaitīgu čūsku mazam bērnam, kura galva vēl nav pie­bāzta ar muļķībām par šiem radījumiem - bērns bez kādām bailēm turēs čūsku rokās un ar to rotaļāsies. Atceros, reiz es par to ieminējos kādai sievietei, kas bez mitas klāstīja par savām bailēm no čūskām. Dāma pagalam apskaitās.

- Neviens nekad nav mani mācījis baidīties no čūskām, bet es tā vienmēr esmu jutusies, - viņa augstprātīgi paziņoja un tad ar pārākuma apziņu piebilda, - un tāpat bija ar manu māti. - Ko gan atbildēt, saskaroties ar šādu loģiku?

Šķiet, ka cilvēku bailes no čūskām balstās uz veselu rindu ap­lamu pieņēmumu. Visparastākais no tiem ir pārliecība, ka visas čūskas ir indīgas. Patiesībā nekaitīgo čūsku pasaulē ir desmit reižu vairāk nekā indīgo. Vēl viens populārs pieņēmums ir uzskats, ka čūskas esot glumas, kaut patiesībā tās ir sausas un vēsas; nav būtiskas atšķirības, vai pieskarties dzīvai čūskai vai čūskādas kurpēm un krokodilādas somiņai. Cilvēki apgalvo, ka nespēj pieskarties čūskai tās mikluma dēļ, tajā pašā laikā neizjūt nekādu pretīgumu, ņemot rokā slapju ziepju gabalu.