Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Kad todien vēlāk pacēlu maisaudumu, ieraudzīju abus guļam cieši līdzās, un Žofruā, mani ieraudzījis, nevis pa paradumam šņāca, bet vienīgi brīdinoši uzrāva lūpu. Es uzmanīgi ievietoju būrī lielu bļodu ar pienu un šķīvi ar smalki sakapātu gaļu un jēlu olu, un vēlējos, lai Žofruā to ēstu. Šis bija nozīmīgs pār­baudījums, jo es cerēju, ka svītrainais metīsies virsū gardajai maltītei un ar savu piemēru pamudinās savvaļas kaķēnu ēst. Tā arī notika - pukšķinādams kā vecmodīgs piekabināmais motors, svītrainais klupa virsū piena bļodai, ilgi laka, tad pār­cēlās pie gaļas un olu šķīvja. Es biju nostājies tādā vietā, no ku­rienes varēju visu pārredzēt, pats palikdams neredzams, un uzmanīgi vēroju Žofruā. Sākumā viņš neizrādīja nekādu in­teresi un turpināja gulēt, pievēris acis. Taču mājas kaķēna visai skaļā un negausīgā mielošanās ar gaļu un olām visbeidzot pie­saistīja mežonēna uzmanību. Viņš piesardzīgi piecēlās un piegāja pie šķīvja (es pat aizturēju elpu). Žofruā viegli apostīja šķīvja malu; svītrainais pa to laiku, piekampis pilnu muti gaļas, pacēla purniņu, kas bija viscaur nojaukts ar olu, un mazliet ap­slāpēti uzmundrinādams ieņaudējās. Žofruā kādu mirkli pārdo­māja, un tad, man par lielu iepriecinājumu, attupās pie šķīvja un sāka ēst. Kaut arī viņš noteikti bija ārkārtīgi izbadējies, sav­vaļas kaķēns ēda ļoti glīti, mazliet palaizīja jēlo olu, tad satvēra kumosiņu gaļas un pamatīgi sakošļāja, iekams norija. Es turpi­nāju vērot, kamēr viņi kopīgi iztukšoja abus traukus, tad ieliku būrī jaunas piena, olu un gaļas porcijas un apmierināts devos pie miera. Nākamajā rītā abi trauki bija tīri izlaizīti, Žofruā un svītrainais, kopā savijušies, gulēja ciešā miegā, un vēderi tiem bija izspīlēti kā mazi, spalvaini baloniņi. Viņi nepamodās līdz pat pusdienlaikam un izskatījās pamatīgi pārēdušies. Tomēr kaķēni izrādīja dzīvu interesi, kad redzēja mani tuvojamies ar ēdiena traukiem rokā, un es sapratu, ka cīņā ar Žofruā esmu uzvarējis.

Nākamajā rītā pavisam agri, kamēr vēl bija tumšs, mani pa­modināja Uiči (rančo īpašnieka Patagonijā) rosīšanās pa vir­tuvi, klusā svilpošana un kafijas trauku šķindināšana - tādā veidā viņš delikāti centās uzmodināt mūs no snaudas. Vispirms es vēlējos vēl dziļāk ierakties zem mīksto, silto, gaišbrūno gva- nako ādu kaudzes lielajā, divguļamajā gultā, kur mēs ar Džekiju bijām iekārtojušies. Taču, brīdi apcerīgi pārdomājis, nolēmu - ja jau Uiči ir augšā, tad man pieklājas darīt tāpat, turklāt vēlējos piecelties pirmais un uzraut kājās pārējos. Tāpēc dziļi ievilku elpu, atmetu segas un veikli izlēcu no gultas. Reti kad dzīvē man nācies kādu savu darbību tik dziļi nožēlot - sajūta bija tāda, kā iznākot no katlu mājas un ielecot kalnu strautā. Zobus klabinā­dams, savilku mugurā visas drēbes, kādas vien izdevās atrast, un aizsteberēju uz virtuvi. Uiči man uzsmaidīja un pamāja ar galvu, tad ārkārtīgi iejūtīgi ielēja lielā tasē kārtīgu mēriņu bren­dija, piepildīja tasi līdz malām ar verdošu kafiju un pasniedza man. Drīz vien es pamatīgi sasilu, novilku vienu no trim svīte­riem un nešpetnā priekā izpurināju no migām pārējos.

Visbeidzot, sadzērušies kafiju un brendiju, mēs blāvajā, narcišu dzeltenajā rītausmā devāmies ceļā uz to vietu, kur ce­rējām atrast pingvīnus. Ceļā lendroveram pa priekšu skraide­lēja muļķīga izskata aitu bariņi, tā ka vilnas skupsnas līgojās vien, un reiz mēs pabraucām garām garam, seklam dīķim, kas bija izveidojies starp nelieliem uzkalniem, un redzējām tā krastā barojamies sešus ciklamenu sārtus flamingus. Mēs braucām kādu stundas ceturksni, tad Uiči nogrieza lendroveru no gal­venā ceļa un vadīja to pāri laukiem augšā uzkalnā. Kad bijām nonākuši uzkalna galotnē, viņš pagriezās un man uzsmaidīja.

- Ahora, - viņš teica, - ahora los pinguinos. [16]

Tad mēs sasniedzām virsotni, un aiz tās parādījās pingvīnu kolonija.

Priekšā izbeidzās zemie, brūnie krūmi, un to vietā parādījās plašs, saules karstumā saplaisājis smilšu klajums. No jūras to atdalīja puslokā izliekušās ļoti stāvas, ap divsimt pēdu augstas baltu smilšu kāpas. Tuksnesīgajā apkārtnē, ko no jūras vējiem pasargāja smilšu kāpu loki, pingvīni bija ierīkojuši savu pilsētu. Cik tālu vien sniedzās skatiens, smiltīs vīdēja ligzdalas, dažas tikai pavirši izkārpītas, citas pat vairākas pēdas dziļas. Šie krāteri piešķīra vietai tādu kā mēness ainavas izskatu, kādu izdodas re­dzēt ar spēcīgu teleskopu. Starp krāteriem kūņojās lielākā pingvīnu kolonija, kādu jebkad biju redzējis, - gluži kā vesela jūra mazītiņu viesmīļu, pingvīni svinīgi šļūkāja pa smiltīm šurpu turpu, it kā sagumuši no nemitīgas pārlieku smagu pa­plāšu nēsāšanas. Viņu skaits bija neizmērojams, tālumā pie horizonta melnbaltie ķermenīši saplūda kā karstuma miglā. Skats bija elpu aizraujošs. Mēs lēni izbraucām cauri krūmiem, līdz nonācām pie šīs gigantiskās ligzdalu meduskāres malas, tad apturējām mašīnu un izkāpām.

Mēs stāvējām un vērojām pingvīnus, un putni tikpat god­bijīgi un ieinteresēti stāvēja un vēroja mūs. Kamēr vien nekus­tīgi atradāmies pie automašīnas, pingvīni no mums nebaidījās. Lielākā daļa putnu, protams, bija pieauguši, taču katrā ligzdalā varēja redzēt vienu vai divus jaunuļus, joprojām klātus ar ma­zuļu pūkām; mazuļi vēroja mūs lielām, valgām, tumšām acīm un atgādināja tuklas, kautrīgas debitantes pārlieku lielos sud­rablapsu kažokos. Pieaugušajiem pingvīniem, kas izskatījās glīti un kārtīgi savos melnbaltajos uzvalkos, bija sarkana pa- sekste ap knābja pamatni un ielu tirgotāju spožās, plēsonīgās acis. Kad tuvojāmies, tie kāpās atpakaļ pie lizgdalām, brīdinoši šūpodami galvas, līdz lāgiem atskatījās, pilnīgi pagriezuši galvu atpakaļ. Ja pienācām pārāk tuvu, pingvīni atmuguriski ierāpās ligzdalās un, joprojām enerģiski purinādami galvas, pamazām nozuda. Toties mazuļi ļāva sev pietuvoties līdz pat četru pēdu attālumam, tikai tad viņu nervi neizturēja, tie apsviedās un ienira ligzdalās, tā ka virspusē rēgojās tikai pūkainās pēcpuses un enerģiski trīcošās pēdas.

No sākuma plašās kolonijas klaigas un mūžīgā kustība izrai­sīja apmulsumu. Vēja nemitīgās šalkoņas fonā izdalījās jaunuļu pīkstieni un pieaugušo pingvīnu gari stieptā, ēzeļu brēcieniem līdzīgā taurēšana, kad tie, stīvi izslējušies un pleznas papletuši, stāvēja un līksmi gavilēja, saslējuši knābjus pret zilajām debe- slm. Sākumā nebija iespējams izšķirties, uz kuru pusi vispirms vērst skatienu, jo jaunuļu un pieaugušo pingvīnu nemitīgās kustības izskatījās juceklīgas un bezmērķīgas. Taču pēc pāris stundām mēs pieradām pie milzīgā putnu bara klātbūtnes un sākām izprast to dienas kārtību. Vispirms kļuva skaidrs, ka ko­lonijā lielākoties pārvietojas pieaugušie putni. Daudzi pingvīni stāvēja pie ligzdalām, acīmredzot apsargādami mazuļus, bet tikpat liela daļa nemitīgi pastaigājās šurpu turpu vai nu jūras virzienā, vai atpakaļ no tās. Attālās smilšu kāpas bija kā nosētas ar mazajiem, tūļīgajiem pingvīniem, kas vai nu trausās augšup, vai šļūca lejup. Nemitīgā kustība uz jūru un atpakaļ aizņēma lielu daļu pingvīnu dienas, turklāt tas bija varoņdarbs, kas pelna sīkāku aprakstu. Trīs nedēļas diendienā vērojot koloniju un dzī­vojot kopā ar pingvīniem, mēs atklājām, kā tas notiek.

Agri no rīta viens no ģimenes pieaugušajiem putniem (vai nu tēvs, vai māte) devās uz jūru, atstājot dzīvesbiedru sargāt mazu­ļus. Lai nokļūtu līdz jūrai, putniem nācās nosoļot apmēram pusotru jūdzi pa ārkārtīgi sarežģītu un nogurdinošu apvidu. Vispirms nācās izlavierēt cauri kolonijas ligzdalu sarežģītajam labirintam, līdz izdevās sasniegt, ja tā atļauts izteikties, pilsētas nomali, kur pingvīni vaigā saskārās ar saules karstumā saplai­sājušo, milzīgam bilžu rēbusam līdzīgo tuksnesi. Jau agri no rīta šis smiltājs sakarsa tik pamatīgi, ka svilināja pēdas, un to­mēr pingvīni pienākuma apziņā čakli čāpoja tam pāri, itin bieži kā transā attupdamies atpūsties. Šis ceļa gabals pingvī­niem aizņēma apmēram pusstundu. Nonākuši otrā malā, viņi saskārās ar citu šķērsli - smilšu kāpām, kas slējās pāri sīkajiem augumiņiem kā sniegbalti, divsimt pēdu augsti Himalaji ar stāvām smalku, birstošu smilšu nogāzēm. Pat mums nelikās viegli pārvarēt šīs kāpas, kur nu vēl tik neveikliem putniem kā pingvīni.