Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Izrādījās, ka nākamajā dienā filmēšanai piemērota saules gaisma bija tikai divas stundas, tādēļ atlikušo daļu laika mēs pavadījām, dīvainās embriju pozās rāpodami pa smilšu kāpām un meklēdami bultu uzgaļus un citas indiāņu sadzīves atliekas. Ļoti drīz es sapratu, ka tas nepavisam nav tik vienkārši, kā izklausās. Savas ilggadīgās pieredzes mācīts, Uiči prata nekļū­dīgi pamanīt priekšmetus no ievērojama attāluma.

- Esto, una [18], - viņš ik pa brīdim teica un smaidīdams ar kur­pes purngalu norādīja uz lielu oļu kaudzi. Es tādos gadījumos cieši nopētīju norādīto vietu, tomēr nespēju saskatīt neko citu, kā vien neapstrādātas akmens šķembas.

- Esto, - viņš tad vēlreiz atkārtoja un noliecies pacēla brī­nišķīgu lapas formas bultas uzgali, kas bija atradies tikai kādas piecas collas no manas rokas. Protams, tiklīdz atrašanās vieta bija norādīta, priekšmets bija tik nepārprotami saskatāms, ka nespēju noticēt, kā esmu to iepriekš palaidis garām. Laikam ri­tot, mēs pamazām iemanījāmies saskatīt labāk, un arī mūsu atradumu kaudzīte auga lielāka, tomēr, kamēr es čakli rāpoju pāri kāpām, Uiči joprojām uzjautrinājās, sekodams man, visā augumā izslējies, un paceldams manis tikko rūpīgi pārmeklē­tajā vietā trīs bultu uzgaļus, ko es tomēr biju pamanījies neie­raudzīt. Tas atkārtojās tik regulāri, ka es, sāpošās muguras un smilšu kņudoņas acīs nomocīts, sāku turēt Uiči aizdomās, ka patiesībā viņš uzgaļus slēpj saujā un tikai izliekas tos atrodam, lai mani muļķotu. Tomēr Uiči pats izkliedēja manas nelāgās aizdomas, piepeši noliekdamies un norādīdams uz šķembu laukumiņu, ko tobrīd pārmeklēju.

- Esto, - viņš noliekdamies teica un rādīja uz pavisam nie­cīgu dzeltenu plankumiņu, kas vīdēja starp akmens šķembām. Es neticīgi blenzu uz norādīto vietu, tad uzmanīgi saņēmu pirkstos un izcēlu no šķembām brīnišķīgu dzeltenu bultas uz­gali ar precīzi izveidotu atskabargainu maliņu. Starp akme­ņiem bija saskatāma tikai kāda ceturtdaļcolla uzgaļa, bet Uiči to tik un tā bija ieraudzījis.

Tomēr drīz vien man izdevās viņam atspēlēties. Rāpdamies pāri smilšu laukumam uz nākamo oļu kaudzi, es ar kāju aiz­ķēru kaut ko vizoši baltu. Noliecies es to pacēlu un pārsteigts konstatēju, ka tā ir skaista, aptuveni sešas collas gara harpūnas smaile, brīnišķīgi izgatavota no roņa kaula. Es pasaucu Uiči, un, kad parādīju savu atradumu, viņa acis iepletās. Viņš uzma­nīgi paņēma smaili rokā, noslaucīja no tās smiltis un, sajūsmi­nāti smaidīdams, vairākas reizes apgrozīja rokās. Viņš paskaid­roja, ka šādas harpūnu smailes esot visgrūtāk atrodamas; viņš pats esot atradis tikai vienu, un tā pati esot bijusi tik salauzīta, ka neesot bijis vērts uzglabāt. Kopš tās reizes viņš esot nesekmīgi pūlējies atrast nebojātu harpūnas smaili, ko pievienot savai ko­lekcijai.

Pamazām tuvojās vakars; izklīduši pa kāpām, mēs joprojām bijām iegrimuši darbā. Apgājis apkārt smilšu valnim, es starp augstajām kāpām atradu mazu ieleju, ko greznoja divi trīs vēja izpluinīti, kropli kociņi. Apstājos, lai aizkūpinātu cigareti un atpūtinātu sāpošo muguru. Tuvojās saulrieta laiks, debesis ie­krāsojās rožaini zaļas, un visapkārt valdīja miers un klusums, ko pārtrauca vienīgi jūras klusie čuksti. Es lēni soļoju uz priekšu pa mazo ieleju, kad pamanīju priekšā vieglu kustību. Pa kāpas muguru, vakara maltīti meklēdams, kā uzvelkamā rotaļlieta tecēja mazs, ļoti spalvains bruņnesis. Es vēroju dzīvnieciņu, ka­mēr tas nozuda kāpas otrā pusē, tad turpināju soļot. Zem viena no krūmiem pārsteigts ieraudzīju pingvīnu pāri, jo tik mīkstas smiltis viņi savām ligzdalām parasti neizvēlas. Tomēr šis pāris tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija izlēmis apmesties tieši šeit un izkārpījis smiltīs nelīdzenu ligzdalu, kurā tupēja viens pats pūkains pingvīnēns. Mazuļa vecāki, mani vērodami, ņē­mās klabināt knābjus un šūpot galvas sānis, noskaitušies par savas vientulības iztraucēšanu. Es abus kādu brīdi vēroju, un tad ieraudzīju viņu ligzdalas rakšanas laikā izkārpīto smilšu kaudzē vīdam kaut ko baltu un gludu. Neņemdams vērā gan­drīz histēriskos pingvīnu protestus, piegāju tuvāk un notrausu no priekšmeta smiltis. Manā priekšā gulēja lieliski saglabājies indiāņa galvaskauss - putni to acīmredzot bija izrakuši.

Apsēdos, uzlicis galvaskausu sev uz ceļgala, un, to aplūko­dams, aizsmēķēju vēl vienu cigareti. Prātoju, kāds bijis šis izzu- dušais indiānis. Iztēlojos, kā viņš, attupies krastā, rūpīgi un prasmīgi atskalda no akmens sīksīciņas plēksnītes, veidodams vienu no tiem skaistajiem bultu uzgaļiem, kuri tagad knikstēja un šķindēja manā kabatā. Iztēlojos viņa smalki veidoto, brūno seju un tumšās acis, pāri pleciem krītošos matus un cieši augumam apņemto kuplo, brūno gvanako ādas apmetni, iztē­lojos viņu stalti sēžam nevaldāma, neapkalta zirga mugurā. Vēros tukšajos acu dobumos un dedzīgi vēlējos, kaut varētu satikt cilvēku, kas spējis izgatavot kaut ko tik skaistu kā šie bultu uzgaļi. Brīdi apsvēru, varbūt paņemt galvaskausu līdzi uz Angliju un turēt goda vietā savā kabinetā kopā ar viņa māksli­nieciskajiem darinājumiem. Taču tad es pavēros apkārt un mainīju domas. Tobrīd debesis vizēja dziestošā zilumā, tajās peldēja rožaini un zaļi mākonīši. Vēja dzītas smiltis, klusi šalk­damas, kā smalkas urdziņas plūda lejup no kāpas muguras. Dīvainie, pat spokainie krūmi tīkami, melodiski čīkstēja. Man šķita, ka indiānim patiktu rast savas mūža mājas tur, kur miti­nās viņa paša kādreizējās zemes dzīvnieki - pingvīni un bruņ­neši. Tāpēc es izraku smiltīs bedri, ieliku tajā galvaskausu un atkal bedri saudzīgi aizbēru. Kad piecēlos kājās, strauji tum­stošā apkārtne likās grimstam grūtsirdībā un visapkārt spēcī­gāk nekā citkārt jautās izzudušo indiāņu gars. Es pat ticēju, ka, aši atskatījies, ieraudzīšu pret krāsaino debesu fonu zirgā sē­došu tēlu. Atvairījis šīs iedomas, soļoju atpakaļ uz lendroveru.

Kamēr kratīdamies un raustīdamies pustumsā braucām at­pakaļ uz estansiju, Uiči ļoti klusi teica Marijai:

- Ziniet, senjorita, man tā vieta vienmēr uzdzen skumjas. Viņu gari ir allaž turpat līdzās, un man viņu ir žēl, jo gari nejū­tas laimīgi.

Es jutos tieši tāpat.

Nākamajā dienā pirms došanās prom es atrasto harpūnas smaili uzdāvināju Uiči. Man bija bezgala žēl šķirties no vērtī­gās relikvijas, taču estansijas saimnieks bija mūsu labā darījis tik daudz, ka šī dāvana likās vien niecīga pateicības zīme par viņa laipnību. Uiči bija ārkārtīgi iepriecināts, un es zināju, ka tagad harpūnas smaile, godbijīgi ievīstīta zīdpapīrā, radusi vietu lādē zem viņa gultas, pavisam tuvu vietai, kur tai pienāk­tos atrasties, - apraktai augstajā, vizošajā kāpā, kur tai pāri šal­kotu smiltis, pingvīniem smagi soļojot savās gaitās.

1948. gadā Jaunzēlandē tika izdarīts atklājums, kas neticamā kārtā uzmodināja visus pasaules ornitologus no ierastās, komai līdzīgās snaudas, - ne vairāk, ne mazāk, tika atklāts (pareizāk sa­kot, no jauna atklāts) putns, kas reiz jau izzudis, - putns, kuru pēdējos piecdesmit gadus uzskatīja par izmirušu. Šī putna, ko pilnā vārdā sauc kalnugrieze jeb takahe (Notornis mantelli), dzīvesstāsts ir gandrīz vai visneparastākais visā ornitoloģijas pasaulē.

Pirmā kalnugrieze tika atklāta 1850. gadā un sajūsmināja pat tālaika nosvērtos dabaszinātniekus. Putnu pazina maori gan Ziemeļu, gan Dienvidu salās - tiesa, ziemeļos tikai no fosila­jām atliekām. Maori zināja stāstīt, ka Dienvidu salā takahe bi­jis visai parasts putns, sevišķi lielo šļūdoņu ezeru Teanau un Manapouri krastos. Patiesību sakot, putns bijis tik bieži sasto­pams, ka maori katru ziemu, kad dziļais sniegs augstu kalnos spiedis kalnugriezes meklēt barību zemākos apgabalos, esot rīkojuši medības, tomēr ap eiropiešu parādīšanos laiku bijuši atrodami vairs tikai pārakmeņojumi. Jau 1849. gadā daži roņu mednieki Rezolūcijas salā Daskija līcī noķēra pirmo dzīvo eksemplāru un izrīkojās tieši tā, kā tas cilvēkiem līdzīgos ap­stākļos raksturīgs, - apēda to. Divus gadus vēlāk tika atrasta un, domājams, tāpat apēsta vēl viena kalnugrieze, tomēr laimīgā kārtā abu putnu ādas ieguva kāds cilvēks, vārdā Mantels, un nosūtīja Londonas Dabaszinātņu muzejam. Kopš tā brīža par kalnugriezēm nekas nebija dzirdams veselus divdesmit asto­ņus gadus - tā nozuda tikpat mīklaini, kā uzradusies, līdz 1879. gadā vēl viens putns tika noķerts netālu no Teanau ezera, bet 1898. gadā tajā pašā apgabalā vēl kādu putnu no­koda suns. Pēc tam šķita, ka takahe patiesi izmirusi, sekodama cita slavena nelidojošā putna - dodo pēdās, jo pagāja piecdes­mit gadi, bet no kalnugriezes nebija ne ziņas, ne miņas.