Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Taču Jaunzēlandes zinātnieks doktors Džefrijs Orbels neti­cēja, ka kalnugriezi piemeklējis dodo liktenis, un 1948. gadā noorganizēja īpašu ekspedīciju. Viņš izraudzījās meklējumiem senu šļūdoņa izveidotu ieleju augstu kalnos Teanau ezera rietumu krastā. Ekspedīcija cieta neveiksmi - ja neņem vērā atsevišķus grūti identificējamus pēdu nospiedumus un nepa­rastas putnu balsis, nekādus kalnugriezes eksistences pierādī­jumus atrast neizdevās. Orbels tomēr nezaudēja dūšu, pēc sep­tiņiem mēnešiem vēlreiz devās uz ieleju un patiesi atrada mazu izvairīgo putnu koloniju. Par šādu atklājumu sapņo katrs dabaszinātnieks, taču tas pa spēkam tikai vienam no miljona, tāpēc varu iedomāties un arī apskaust doktora Orbela sajūsmu, pirmo reizi ieraugot īstu, dzīvu kalnugriezi. Bez šaubām, jau nākamajā dienā ziņa par takahes atrašanu bija lasāma visu pasaules ziņu pirmajās lappusēs, savukārt Jaunzēlandes valdība, baiļodamās par ziņkārīgo, ornitologu un citu ceļotāju pārmērīgo pieplūdumu mazajā ielejā, kas varētu apdraudēt kalnugriežu koloniju, iejaucās un nekavējoties izsludināja visu plašo apvidu par rezervātu, tādā kārtā nodrošinot, ka kalnugriežu ielejā neiekļūst neviens cilvēks bez pienācīgas zinātniskas vai dabaspētnieciskas akreditācijas, un pat šo speciālistu apmeklējumi bija atļauti vienīgi valdības un Dabas aizsardzības departamenta uzraudzībā. Rezultātā kalnugriezes (saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem, skaitā trīsdesmit vai piecdesmit) visbeidzot varēja apmēram septiņsimt kvadrātjūdžu lielajā teritorijā justies kā drošā patvērumā.

Drīz pēc mūsu ierašanās Velingtonā es satikos ar biologu Gordonu Viljamsu, kurš tolaik, kad kalnugriezes no jauna pa­rādījās atklātībā, strādāja Jaunzēlandes Brīvās dabas pārvaldē. No viņa es uzzināju kalnugriežu stāsta turpinājumu, kas, ja vien tas vispār iespējams, bija vēl aizraujošāks par sākumu.

Par spīti apvidus izsludināšanai par rezervātu un nepiede­rošu personu piekļuves aizliegšanai, kalnugriezes savā noma­ļajā ielejā nepavisam nevarēja justies drošībā. Pirmām kārtām, putnu bija pavisam maz, un jebkurš ieklīdis sermulis vai ze­biekste varētu tos iznīcināt; draudus izraisīja arī šajā apvidū iemitinātie brieži un oposumi, kas postīja kokus un tādējādi būtiski mainīja putnu pierasto vidi. Tātad kārtējo reizi kāda Jaunzēlandes vietējā putna eksistenci apdraudēja šeit ievestie dzīvnieki. Pilnīga plēsēju, briežu un oposumu iebrukumu no­vēršana ar patrulēšanas palīdzību nebija iespējama, tādēļ atlika tikai viens - nodrošināt kalnugriežu izdzīvošanu, nodibinot to pavairošanas kolonijas nebrīvē. Tomēr lēmumu pieņemt izrādījās vienkāršāk nekā īstenot. Pirmkārt, eksperimentam vajadzēja izraudzīties vietu, kas iespējami precīzi atgādinātu Kalnugriežu ieleju; otrkārt, par eksperimenta nepieciešamību vajadzēja pārliecināt sabiedrisko domu, jo bija daudz cilvēku, kas gan gribēja labu, taču neizprata visas jautājuma nianses un jaunatklātajiem putniem draudošās briesmas un iebilda pret to "ieslodzīšanu būros". Pirmo problēmu izdevās atrisināt, at­rodot piemērotu vietu Brūsa kalnā, apmēram astoņdesmit jūdžu no Velingtonas, un arī sabiedrību visbeidzot izdevās pār­liecināt par to, ka projekts izstrādāts putnu pašu labā. Tā sākās operācija "Kalnugrieze".

Tālāk, kā stāstīja Gordons Viljamss, sākās pats grūtākais. Tolaik vienīgā iespēja iekļūt ielejā bija uzkāpt stāvā, bieziem mežiem apaugušā klintī Teanau ezera krastā, līdz pāri ārkārtīgi grūti pārvaramai teritorijai izdevās divtūkstoš piecsimt pēdu augstumā sasniegt šauru aizu, pa kuru nokāpt ielejā. Jau agrā­kās ekspedīcijās atklājās, cik to grūti izdarīt, lai kaut vai tikai nofilmētu un savāktu paraugus; savukārt tikt līdz ielejai, sa­vākt dzīvos putnus un kopā ar tiem atkal nokāpt no kalna bija tāds uzdevums, kas radīja šaubas pat visrūdītākajos dzīvnieku kolekcionāros. Skaidrs, ka sagūstīšanas un pārvietošanas grūtī­bas neļaus nogādāt drošībā pieaugušos putnus, jo itin visu nepieciešamo nāktos pārnēsāt uz pašu vai nastu nesēju mugu­ras, un pieaugušie putni šādu ceļojumu varētu neizturēt; tātad vienīgā izeja bija iznest no ielejas mazuļus. ŠI lēmuma pieņem­šana radīja veselu virkni jaunu problēmu. Pirmkārt, putnē­niem vajadzēja nodrošināt audžumāti - par ideālu kandidāti šī uzdevuma veikšanai atzina pundurvistiņu, kas jau izsenis kļu­vusi par mājputnu. Tomēr pat visflegmātiskākā pundurvistiņa nebūs ar mieru tā pēkšņi pieņemt veselu baru kalnugriezēnu, ja viņai to vienkārši pagrūdis zem spārna un uzdos auklēt. Tādēļ tika nolemts, ka vislabākais risinājums būtu sagādāt takahes olas un uzticēt pundurvistiņai tās izperēt; tomēr kāds saprātīgi aizrādīja, ka pat visgodīgākā, mātes jūtu pārņemtākā pundur­vistiņa nespēs nekustīgi nosēdēt uz olām, pārciešot grūto ceļu uz Kalnugriežu ieleju un atpakaļ. Operācijas "Kalnugrieze" entuziastus pārņēma bezcerība un izmisums - tā vien šķita, ka aizgādāt putnus neskartus no ielejas ir pilnīgi neiespējami. Tad kāds (domāju, pats Viljamss, jo viņš bija ārkārtīgi dedzīgi no­devies projektam) ierosināja apmācīt pundurvistiņas nekustīgi sēdēt uz olām neatkarīgi no apstākļiem. Riskants ieteikums, tomēr izmēģināšanas vērts - un sākās rūpīga pundurvistiņu atlase. No kādām simt kandidātēm tika izraudzītas vistrulākās vai flegmātiskākās vistas un vārda tiešā nozīmē pakļautas pa­matīgai spārnoto izturības pārbaudei. Katru vistu kartona kastē notupināja uz parastām olām un, tikko perētājas bija ie­rīkojušās, pakļāva visiem iespējamiem triecieniem, ar kādiem varētu nākties saskarties ceļojumā uz ieleju un atpakaļ. Kastes grūstīja, meta zemē, vadāja gan automašīnās pa grambainu ceļu, gan vilcienos, motorlaivās un lidmašīnās. Pamazām garīgi nenoturīgākās pundurvistiņas padevās un pameta perēkļus; eksperimenta beigās savos posteņos palika tikai trīs. No šīm tika izraudzīta viena pavisam vienkārša iemesla dēļ - viņa iz­turēja programmā neiekļautu pārbaudījumu, kad uz mašīnas jumta novietoto perējamo kasti ar vistu un olām norāva zemē zemu noliecies koka zars. Kaste kūleņu kūleņiem vairākus jar­dus noripoja pa ceļu un beigu beigās apstājās, apvēlusies ot­rādi; tomēr, kasti atverot, izrādījās, ka vistiņa ar drūmas apņē­mības izteiksmi joprojām tup uz olām, no kurām neviena pati nebija saplīsusi - acīmredzot, perētājas ķermenis bija pasargā­jis tās no trieciena. Šī pašaizliedzīgā pundurvistiņa tad nu arī tika izraudzīta ārkārtīgi svarīgā uzdevuma veikšanai un kļuva par operācijas "Kalnugrieze" dalībnieci.

Ekspedīcijas dalībniekiem šis pārgājiens laikam gan bija ļoti grūts. Pirmkārt, nebija nekādas garantijas, ka pundurvistiņa, kas iepriekš uzvedusies kā paraugmāte, tāpat izturēsies augst­kalnu ielejā; visiem bija pilnīgi skaidrs - ja misija neizdosies, sentimentālā sabiedrība sacels tādu brēku, ka izredzes atkārtot mēģinājumu samazināsies līdz nullei. Tomēr, visiem par lielu prieku un atvieglojumu, pasākums norisinājās bez kādas aiz­ķeršanās. Tika sameklētas kalnugriezes olas, un pundurvistiņa uz tām tupēja nesatricināmi kā klints; drošības dēļ kādu dienu nogaidījuši, ekspedīcijas dalībnieki uzsāka bīstamo mājupceļu lejup pa slideno nogāzi uz Teanau ezeru. Piekrastē viņus gaidīja motorlaiva, kas vērtīgo kravu pēc iespējas ātri nogādāja līdz tu­vākajam lielceļam; tur pundurvistiņa kopā ar perēkli tika ielikta automašīnā un pilnā ātrumā aizvesta uz Piktonu, no kurienes savukārt ar lidmašīnu nogādāta Velingtonā; sekoja brauciens citā automašīnā, un visbeidzot uzticīgā perētāja ar olu kravu sveika un vesela nokļuva Brūsa kalna rezervātā. Kad nu vare­nais, uztraucošais ceļojums bija beidzies, komandai atlika tikai gaidīt, līdz olas būs izperētas, un vienlaicīgi raidīt pret debesīm lūgšanas, kaut jel cālēni patiesi izšķiltos. Beigu beigās paredzētajā laikā izšķīlās divi mazuļi, un gan komanda, gan pundurvistiņa sāka izturēties gaužām pašapmierināti. Tā vien likās, ka beidzot gūti panākumi. Taču tad uzradās jauna nelaime. Pundurvistiņa, bez šaubām, pret kalnugriezēniem izturējās kā pret pašas bērniem. Viņa tos veda laukā, sparīgi kašņājās trūdos un uzknābāja ikkatru atrasto kumosiņu, sirsnīgi cerēdama, ka kalnugriezēni sekos viņas piemēram tāpat, kā to būtu darījuši pundurcālēni. Tomēr šie mazuļi nebija pundurcālēni - viņi apjukuši sekoja mātei, izsalkumā čiepstēja, taču pundurvistiņu barošanās veidu neizprata. Bija pilnīgi skaidrs, ka kalnugrieze pati baro savus mazuļus, nevis vistas manierē ar savu piemēru rāda, kā barība atrodama. Barošana izrādījās sarežģīta vēl kāda iemesla dēļ - izrādījās, ka kalnugriezes mazuļi nestāv mātes priekšā ar atplestu knābi, kā to dara citi putni, bet gan knābā barību no mātes knābja sāniem. Visbeidzot tika izstrādāta vi­siem pieņemama metode - gaļas mušas un citi kalnugriežu mazuļiem domāti gardumi tika piedāvāti pusdienu galdā, uz­durti zīmuļa galā. Apvienojot šādu barošanas veidu ar pun­durvistiņas nodrošināto mātes mīlestību un ķermeņa siltumu naktīs, kalnugriezēni auga dūšīgi.