Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Kad kaķēns, pēc manām domām, bija nomierinājies un ga­tavs pieņemt manus draudzības apliecinājumus, es nocēlu kas­tei vāku un cerīgi ieskatījos tajā. Pietrūka tikai trīs milimetru, un es būtu zaudējis kreiso aci. Domīgi slaucīdams asinis no vaiga, es secināju, ka šis jaunieguvums negrasās padoties bez cī­ņas. Ievīstīju roku maisaudumā un noliku vienā kastes stūrī trauciņu ar jēlu olu un kapātu gaļu, otrā - bļodiņu ar pienu, un atstāju to visu kaķēna ziņā. Nākamajā rītā atklājās, ka viņš nevienam no cienastiem nav pat pieskāries. Es gan nojautu, ka process man sagādās lielākas sāpes nekā kaķēnam, tomēr pie­pildīju barojamo pudelīti ar siltu pienu, no jauna ievīstīju roku maisaudumā un piegāju pie kastes.

Laika gaitā man bijusi darīšana ar diezgan daudziem iebie­dētiem, aizkaitinātiem vai vienkārši dumjiem dzīvniekiem, kurus nācies barot ar pudelīti, tāpēc uzskatīju, ka pārzinu viņu trikus. Žofruā kaķēns man pierādīja, ka viņa acīs esmu šajā spēlē tikai iesācējs. Sīkajam augumam viņš bija neparasti lo­kans, veikls un spēcīgs, un pēc pusstundu ilgas cīkstēšanās es jutos tā, it kā būtu ar diviem laužņiem centies noķert dzīvsud­raba pilienu. Pagalam noguris, biju nojaucies ar pienu un asinīm, savukārt kaķēna zvērojošais skatiens pauda, ka viņš ne­pieciešamības gadījumā ir gatavs turpināt cīņu vēl trīs dienas. Pats uz savas ādas visai aizkaitināts biju pārbaudījis, ka mazu­lim ir lieliski attīstīti zobi, tātad nekāda iemesla, lai viņš nevarētu ēst un dzert paša spēkiem; tomēr es zināju, ka, šādas stūrgalvības pārņemts, mazulis ir spējīgs vārda tiešā nozīmē nobadoties līdz nāvei. Šķita, ka pudelīte ir vienīgais paņēmiens, kā kaķēnu pa­barot. Ielicis mazo atpakaļ kastē, es apmazgāju savas brūces un pašreiz lipināju dziļākajām virsū plāksteri, kad, bezrūpīgi dun­godams, ieradās Luna.

- Labrīt, Džerij, - viņš teica, tad spēji apstājās un platām acīm nopētīja asiņaino skatu; mazākās brūces joprojām raženi asiņoja.

- Kas tas? - viņš noprasīja.

- Kaķis… gato, - es aizkaitināts atteicu.

- Puma… jaguārs? - viņš cerīgi pārvaicāja.

- Nē, - es negribīgi atkārtoju, - chico gato montēs [14].

- To izdarīja chico gato montēs?- Luna neticīgi pārvaicāja.

- Jā. Sasodītais mazais muļķis negrib ēst. Es mēģināju barot no pudelītes, bet viņš uzvedas kā sasodīts tīģeris. Viņam vaja­dzīgs labs piemērs… - es teicu un aprāvos, jo prātā iešāvās ideja. - Iesim, Luna, apciemosim Ednu.

- Kāpēc Ednu? - Luna aizrautu elpu apvaicājās, kad soļo­jām uz Helmuta māju.

- Viņa var palīdzēt.

- Džerij, bet Helmutam nepatiks, ja gato montēs sakodīs Ednu, - Luna spāņu valodā aizrādīja.

- Viņu nesakodīs, - es paskaidroju. - Es tikai gribu no viņas

dabūt kakēnu.

»

Luna apjucis blenza uz mani ar savām tumšajām acīm, taču nespēja saprast, par ko es runāju, tāpēc vienkārši paraustīja ple­cus un sekoja man līdz pat Helmuta mājām. Es sasitu plaukstas un iegāju Helmuta un Ednas mājīgajā viesistabā; Edna bija ērti iekārtojusies pie lielas zeķu kaudzes, apcerīgi tās lāpīja un klau­sījās gramofonu.

- Sveiki, - viņa teica un veltīja mums savu plato, pievilcīgo smaidu. - Džins ir tur, lūdzu, apkalpojieties.

Edna vienmēr bija brīnišķīgi mierīga, nekas viņu nespēja pārlieku satraukt. Esmu pārliecināts - ja ciemiņš ienāktu viņas viesistabā kopā ar četrpadsmit marsiešiem, arī tad viņa tikai pasmaidītu un norādītu, kur atrodams džins.

- Paldies, dārgā, - es teicu, - taču dīvainā kārtā neesmu šurp atnācis džina dēļ.

- Tas nudien izklausās dīvaini, - Edna piekrita un draiski pasmaidīja. - Bet, ja nevēlaties džinu, tad ko gan?

- Kaķēnu.

- Kaķēnu?

>

- Jā… ziniet, mazu kaķīti.

- Džerijs šodien ir loco [15], - luna pārliecinātā tonī apgalvoja, ielēja divus krietnus mēriņus džina un vienu pasniedza man.

- Es nupat nopirku mazu gato montēs, - es paskaidroju Ednai. - Viņš ir nevaldāmi mežonīgs. Viņš negrib pats ēst, un šā­di es izskatos pēc tam, kad mēģināju to pabarot no pudelītes. - Es parādīju savas brūces. Ednas acis iepletās.

- Cik liels tas dzīvnieks ir? - viņa vaicāja.

- Apmēram tik liels kā divas nedēļas vecs mājas kaķēns.

Edna apņēmīgi salocīja zeķi, ko tikko bija lāpījusi.

- Vai esat dezinficējis savas brūces? - viņa apvaicājās, nepār­protami gatavodamās no sirds nodoties medicīniskām baudām.

- Aizmirstiet par tām brūcēm… es tās izmazgāju… bet no jums es vēlētos dabūt kaķēnu, gluži parastu kaķēnu. Vai jūs viņdien neteicāt, ka māja esot kaķu apsēsta?

- Jā, - Edna apstiprināja, - mums ir papilnam kaķēnu.

- Jauki. Vai varu vienu dabūt?

Edna brīdi apdomājās.

- Ja iedošu jums kaķēnu, vai ļausiet man dezinficēt brū­ces? - viņa viltīgi noprasīja. Es nopūtos.

- Lai notiek, izspiedēja, - es atteicu.

Edna nozuda virtuvē, no kurienes atskanēja daudzi spalgi izsaucieni un ķiķināšana. Tad viņa atgriezās, nesdama bļodu ar karstu ūdeni, un ņēmās apkopt manas brūces; tostarp istabā ienāca indiāņu meiteņu procesija - meičas uzjautrinājās uz ne­bēdu un nesa rokās dažāda lieluma un krāsas kaķēnus, no vēl pavisam akliem lidz pusaudžiem, kas izskatījās gandrīz tikpat mežonīgi kā mans Žofruā. Visbeidzot es izvēlējos resnu, mier­mīlīgu svītrainu kaķenlti apmēram vienā augumā un vecumā ar manu savvaļas kaķēnu un triumfēdams nesu atpakaļ uz garāžu. Tur es pavadīju veselu stundu, darinādams vienkāršu krātiņu; svītrainais kaķēns tostarp skaļi murrāja un trinās man gar kājām, tā ka es reizēm gandrīz paklupu. Kad būris bija ga­tavs, es ieliku tajā svītraino kaķenīti un atstāju uz kādu stundu iedzīvoties.

Lielākajai daļai savvaļas dzīvnieku piemīt ārkārtīgi izteikta teritorijas izjūta. Brīvā dabā katram no viņiem ir meža vai pļavas stūrītis, ko tie uzskata par savu īpašumu un aizstāv pret savas sugas pārstāvju (vai reizēm citu dzīvnieku) centieniem ielauzties. Ieliekot savvaļas dzīvnieku būrī, tas dzīvnieka ap­ziņā kļūst par viņa teritoriju. Tādējādi, ielaižot tajā pašā būrī vēl kādu dzīvnieku, pirmais visticamāk ņemsies šo teritoriju visiem spēkiem aizsargāt, tā ka var sākties pat cīņa uz dzīvību un nāvi. Tāpēc jāizmanto neliela viltība. Piemēram, kolekcijā ir liels, spēcīgs dzīvnieks, kas nepārprotami spējīgs sevi aizstā­vēt, un viņš jau vairākas nedēļas nodzīvojis savā būrī. Tad parādās vēl viens tās pašas sugas pārstāvis, kuru nolemts vietas taupīšanas nolūkos iemitināt tajā pašā būrī. Kad jaunpienācējs ieies būrī, esošais iemītnieks viņu var nogalināt. Tādēļ visgud­rākais ir darināt pavisam jaunu būri un iemitināt tur vājāko no abiem dzīvniekiem. Kad tas iedzīvojies, var ievietot pie viņa stiprāko. Protams, stiprākais joprojām būs varenāks, varbūt viņš pat centīsies vājāko iebaidīt, tomēr viņš sapratīs, ka ievie­tots kādam citam piederošā teritorijā, un būs spiests savaldīties.

Reizēm dzīvnieku kolekcionāram nākas ķerties pie šādu dzīves gudrību izmantošanas.

Šajā gadījumā es biju pārliecināts, ka mazais Žofruā pilnīgi noteikti varētu nogalināt mājas kaķēnu, ja ievietošu svītraino pie viņa, nevis otrādi. Tādēļ es nogaidīju, kamēr mājas kaķēns iedzīvosies, tad sagrābu Žofruā, kas šņāca un plosījās man ro­kās, iegrūdu būrī un gaidīju, kas notiks. Svītrainais izskatījās pagalam iepriecināts. Viņš pietecēja pie niknā mežonēna un, skaļi murrādams, ņēmās berzēties tam gar kaklu. Kā jau ce­rēju, Žofruā šāds sveiciens apstulbināja, tāpēc viņš tikai diez­gan pikti atgainījās un atkāpās būra stūrī. Svītrainais uzskatīja, ka licis pamatus draudzībai, un nu attupās un, skaļi murrā­dams, visai apmierinātu izskatu ķērās pie kažoka tīrīšanas. Es aizklāju būra priekšpusi ar maisauduma gabalu un atstāju abus savā ziņā, jo nu biju pārliecināts, ka Žofruā neko ļauno nenodarīs.