Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Atceros, reiz kopā ar kādu ļoti ievērojamu kontinenta zoo­dārza direktoru, kurš uzskatīja, ka jebkurā zoodārza būvē vis­svarīgākās ir dzīvnieka kā pasūtītāja vēlmes un vajadzības, ap­lūkoju tikko celtu ziloņu mītni. Mēs labu laiku nostāvējām klusēdami un blenzām uz fantastisko jauno būvi, līdz beidzot mans draugs čukstus pārtrauca klusumu.

- Kam tas domāts? - viņš apvaicājās.

- Ziloņiem, - es īsi atteicu.

- Ziloņiem? - viņš pārjautāja, pārbīlī plati ieplezdams acis. - Ziloņiem? Bet kādēļ tik dīvains, kam domātas visas tās smai­lītes uz jumta?

- Pēc arhitekta domām, šai ēkai jāatveido ziloņu bars pie peldvietas, - es teicu. Mans draugs kā ciešanās aizvēra acis un nomurmināja, šķiet, visiem arhitektiem domātu daudzpusīgu lāstu kādā mazpazīstamā serbu-horvātu dialektā. Vienīgais sa­protamais vārds tajā bijā "arhitekts", izteikts tik sirsnīgi, ka tā efektu varētu apskaust jebkura spļāvējkobra.

Mēs iegājām iekšā. Mans draugs blenza uz samērā niecīgo te­ritoriju, kāda bija atstāta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labi­rintu, kāds bija izveidots publikas vajadzībām, tad lēni pavērsa skatienu augšup, kur, ja vien šī būtu katedrāle, pašos augstumos pieklātos karāties zvaniem. Viņš nodrebēja un vēlreiz piesauca kādu serbu-horvātu dievību.

- Kāpēc griesti tik augsti? - viņš man vaicāja, turklāt šīs ar­hitektūras radītais šoks bija tik milzīgs, ka viņa jau tā trūcīgā angļu valoda saruka vēl vairāk. - Saki, kāpēc tik augsti griesti? Vai viņi iedomājušies, ka ziloņi reizēm pa nakti vēlēsies uzlidot laktā?

Ja pavēro zoodārzus visā pasaulē, tie izrādās gluži pārpildīti ar tamlīdzīgām arhitektoniskām katastrofām. Diemžēl tās jo­projām priekšlaikus rauj laukā no arhitektūras dzemdes. Pati pieeja zoodārzu būru, mājokļu un ēku būvēšanai jau gadiem ilgi bijusi nepareiza un lielākoties tāda arī saglabājusies. Dažos zoodārzos notikušas ievērojamas pārmaiņas, taču diemžēl tie joprojām ir mazākumā. Mūsdienās pirmais jautājums, uzsākot projektu, ir nevis - kas vajadzīgs dzīvniekiem, bet gan - ko vē­las apmeklētāji. Pareizi vadītā zoodārzā dzīvnieku vajadzībām jānodrošina sekojošais:

1) būris, kura platība ir piemērota dzīvniekam un kas no­drošina dzīvniekam vietu patvērumam, ja tas nobijies;

2) viens vai vairāki partneri atbilstoši dzīvnieka prasībām;

3) pienācīga barība, kas dzīvniekam liekas interesanta un ir tam piemērota;

4) pēc iespējas vairāk iespēju neieslīgt garlaicībā, t. i., daudz "mēbeļu" un, ja iespējams, viens vai vairāki kaimiņi, ar kuriem papļāpāt un aizraujoši pacīkstēties, tomēr nenodarot pāri.

Taču publikas antropomorfiskās attieksmes dēļ joprojām tiek būvētas atbaidošas dzīvnieku mītnes, tādi kā hindu mērkaķu tempļu moderni atveidojumi, kādi bija tik ļoti iecienīti pagā­jušā gadsimta zoodārzos un kādos tik daudzi nelaimīgi rēzus pērtiķi ņēma un nosala aiz tīrās nepateicības.

Apmeklētāju bažas par dzīvniekiem nebrīvē ir slavējamas, tomēr lielākoties vērstas nepareizā virzienā. Patiesību sakot, cilvēki ļoti reti uztraucas par tādiem jautājumiem, kas zoodār­zos patiesi ir uztraukuma vērti, toties krīt histērijā par sīku­miem, kas dzīvniekiem ir pavisam nenozīmīgi.

Ļaudis apgalvo, ka nav pareizi turēt dzīvniekus krātiņos, ka nav labi tos ieslodzīt, ka ir nežēlīgi atņemt tiem brīvību. Viņi gandrīz nekad nekritizē krātiņu - protesti vēršas pret pašu ieslo­dzījuma ideju. Samērā nesen atklāts, ka dažādu sugu dzīvnieki apdzīvo dažāda veida un izmēra teritoriju - no pāris kvad- rātpēdām līdz vairākām kvadrātjūdzēm, gluži tāpat, kā cilvēki apdzīvo piemājas dārziņu, muižu, grāfisti vai valsti, un mums par šo jautājumu vēl daudz kas jāiemācās. Tomēr šis fakts jā­patur prātā ik reizi, ķeroties pie krātiņa vai cita mājokļa pro­jektēšanas konkrētam dzīvniekam. Nav teikts, ka sagūstītam dzīvniekam tiek atņemta brīvība, jo dabiskos apstākļos dzīv­nieka apdzīvotā teritorija ir gluži tāds pats krātiņš, un vārdam "brīvība" dzīvnieka apziņā nav tāda pati nozīme, kāda ir de­dzīgi liberālam Homo sapiens, kurš var atļauties gremdēties abstraktās idejās. Patiesībā, sagūstot dzīvnieku, viņam tiek at­ņemts kaut kas daudz nozīmīgāks - teritorija, tāpēc cilvēkam ar vislielāko rūpību jācenšas nodrošināt viņam kaut ko līdz­vērtīgu, citādi dzīvnieks garlaikosies, nīkuļos vai nobeigsies.

Krātiņa pārvēršanā par teritoriju bieži vien nozīme ir kādam sīkumam, kas pilnīgi noteikti nav saistīts ar izmēru. Iespējams, loma būs krātiņa formai, tajā ievietoto zaru daudzumam vai trūkumam, dīka, smilšu laukuma vai balka nodrošināšanai.

Šāds sīkums, kas nezinošam apmeklētājam neko nenozīmē, varētu palīdzēt dzīvniekam pieņemt telpu par savu teritoriju, nevis vienkārši par vietu, kur vilkt dzīvību. Kā jau teicu, krā­tiņa izmēram nav izšķirošas nozīmes. Tieši šajā jautājumā zoo­dārzu kritizētāji kļūdās, jo lielākoties neapzinās, cik ierobežotā teritorijā mīt lielākā daļa dzīvnieku. Vairums savvaļas dzīv­nieku savu dzīvi vada tik monotoni un ierobežoti, ka Strītemas bankas klerka dienas gaitas, ar to salīdzinot, atgādinātu "Tūk­stoš un vienas nakts" pirmo piecu sējumu satura atstāstu. Cilvēki parasti neizprot, cik niecīgā apvidū daži dzīvnieki pa­vada visu savu mūžu. Tie lielākoties dzīvo, vairojas un mirst samērā mazā teritorijā, kuru pamet tikai tad, ja tiem kaut kā būtiska pietrūkst.

Kādreiz Rietumāfrikas lietus mežos, kur biju iekārtojis no­metni, tās teritorijas vienā malā auga trīs epifītiem un liānām biezi apauguši koki. Šie ap trīsdesmit pēdas augstie, cieši cits pie cita augošie koki bija visa pasaule vidēji lielu vāveru pārim. Šajā niecīgajā teritorijā atradās viss, kas grauzējiem vajadzīgs. Tur bija augļi, koku dzinumi un kukaiņi pārtikai, mazos iedo­bumos zaru žāklēs uzkrājās lietus un rasas ūdens dzeršanai. Turklāt abas vāveres bija pāris. Es nodzīvoju nometnē četrus mēnešus. Vāveres atradās manu acu priekšā no ausmas līdz rietam, un es ne reizi neredzēju, ka no tām kāda būtu pametusi kokus, ja vien nevajadzēja padzīt iebrucējus no sugasbrāļu vidus.

Mazajiem grauzējiem trīs svarīgākās lietas dzīvē bija tādas pa­šas, kādas laikam gan nepieciešamas visiem dzīvniekiem - vairo­šanās dziņa, pārtika un ūdens. Šīs vajadzības nosaka tieksmi pēc savas teritorijas, un dzīves telpa savā ziņā ir dabisks krātiņš. Es nepavisam necenšos apgalvot, ka ir nepareizi kritizēt dzīvnieku gūstīšanu - vienkārši vēlos uzsvērt, ka to nopeļ nepareizo ie­meslu dēļ. Vislielāko kaitējumu rada antropomorfiskā pieeja.

Dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas iemāca cilvēkam daudz jauna par teritoriju un par dzīvnieku bēgšanas distanci. Bēgša­nas distance ir tas attālums, kādā dzīvnieks ļauj tuvoties ie­naidniekam, pirms metas bēgt. Lielākā vai mazākā mērā šādu distanci ievēro visas dzīvnieku sugas, ieskaitot cilvēkus. Neticīgajiem iesaku aiziet uz ganībām un pārbaudīt, kāda ir viņu bēgšanas distance attiecībā pret vērsi. Gūstot jaunu dzīv­nieku, visgrūtākais uzdevums ir piespiest viņu saīsināt bēg­šanas distanci starp sevi un cilvēku, kurš, to nedrīkst aizmirst, ir ienaidnieks, turklāt vienmēr tiešā tuvumā. Jums arī jāno­drošina dzīvniekam jauna teritorija.

Piemēram, vāvere. Ja tikko noķertu vāveri ievieto vienkāršā koka kastē ar stiepļu režģi priekšpusē (tādi lielākoties izskatās ceļojuma būri), dzīvnieks lēks gaisā un plosīsies ikreiz, kad pa­ies garām cilvēks. Tā tas turpināsies mēnešiem ilgi, varbūt pat vienmēr, jo dzīvniekam vienkārši vienā rāvienā laupīta gan bēgšanas distance, gan teritorija. Viņš nekur nespēj noslēpties no briesmīgās rokas, kas barošanas vai tīrīšanas laikā ielaužas viņa mazajā pasaulītē.