Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

- Bet tev nāksies izņemt atļauju, - Džekija aizrādīja. - Pa­stāv taču pilsētu un lauku apbūves plāni.

Es nodrebēju.

- Šķiet, ka vienīgā iespēja ir doties uz kādu nomaļu vietu kaut kur Vestindijas salās, - es teicu. - Tur cilvēki vēl nav tik bries­mīgas birokrātijas pārņemti.

Džekija nogrūda Čalmondeliju Sentdžonu no tās kartes da­ļas, kuru tobrīd pētīja.

- Kā būtu ar Normandijas salām? - viņa pēkšņi ievaicājās.

- Ko tu gribi teikt?

- Gribu teikt, ka tur ir iecienītas tūrisma vietas un teicams klimats.

- Jā, vieta lieliska, bet mēs tur nevienu nepazīstam, - es aiz­rādīju, - un šādos gadījumos ir vajadzīgs kāds vietējais, kas pa­līdz ar padomu.

- Jā, - Džekija negribīgi piekrita, - laikam jau tev taisnība.

Tā mēs nelabprāt (jo doma par zoodārzu uz salas man ļoti

patika) aizmirsām par Normandijas salām. Taču tikai pāris ne­dēļu vēlāk, kad man Londonā gadījās apspriest sava zoodārza ideju ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, pēkšņi tumsībā atspīdēja gais­mas stars. Es atzinos Rūpertam, ka izredzes kļūt par sava zoo­dārza īpašnieku kļuvušas tik niecīgas, ka gandrīz esmu gatavs no idejas atteikties. Ieminējos, ka esam apsvēruši Normandijas salas, bet tur mums nav neviena paziņas, kas varētu palīdzēt. Rūperts izslējās krēslā un gluži kā burvju mākslinieks, kas ne­vērīgi izvelk no cepures trusīti, pēkšņi paziņoja, ka viņam (ja kādu interesētu viņa padoms) esot lieliski kontakti Normandi­jas salās; vēl vairāk, viņš pazīstot cilvēku, kas tur pavadījis visu mūžu un labprāt mums palīdzētu. Šis cilvēks esot majors

Freizers, un tajā pašā vakarā es viņam piezvanīju. Majors Frei- zers man tūlīt iepatikās, jo nepavisam nelikās pārsteigts, ka pil­nīgs svešinieks zvana un lūdz palīdzību atrast vietu zoodārza dibināšanai. Viņš ierosināja man un Džekijai atlidot pie viņa uz Džērsiju, viņš izrādīšot mums salu un sniegšot visu iespē­jamo informāciju. Mēs nekavējoties sākām rīkoties.

Tā nu mēs aizlidojām uz Džērsiju. Lidmašīnai nosēžoties, sala ar tās sīciņajiem lauciņiem koši zilās jūras krastā izskatījās pēc rotaļu kontinenta. Patīkami izroboto krasta līniju šur tur pārtrauca līdzenas pludmales, pret kurām šļācās viļņu kruzuļi. Kad izkāpām uz asfaltētā lidlauka, gaiss likās siltāks un saule košāka. Es tūlīt pat jutos mundrāks.

Stāvvietā mūs sagaidīja Hjū Freizers. Viņš bija slaids gara auguma vīrs, mīksta filca platmale bija uzmaukta tik dziļi uz pieres, ka mala gandrīz balstījās uz ērgļa deguna. Viņa zilajās acīs dzirkstīja jautrība, kamēr viņš mūs savā mašīnā veda no lidostas. Braucām cauri salas galvaspilsētai Sentheljērai, kas pēc izskata atgādināja palielu Anglijas pilsētu ar tirgus laukumu, un bija mazliet dīvaini krustcelēs ieraudzīt baltā uzvalkā un baltā ķiverē tērptu policistu regulējam satiksmi. Šis skats tūlīt pat piešķīra apkārtnei tropisku noskaņu. Mēs izbraucām cauri pil­sētai un tālāk devāmies pa šauru ceļu starp stāvām kraujām, pār kuru nolīkuši koku zari veidoja tādu kā zaļu tuneli. Apkār­tējā ainava ar tās sarkano augsni un lekno, zaļo zāli man ļoti atgādināja Devonu, taču viss izskatījās daudz mazāks - mazi lauciņi, šauras, kokiem aizaugušas ielejas, un mazas, no Džēr­sijas brīnišķīgā granīta būvētas mājiņas, kas saules staros at­mirdz tūkstoškrāsu toņos. Tad mēs nogriezāmies no galvenā ceļa, turpinājām braucienu pa garu aleju, līdz pēkšņi mūsu priekšā iznira Hjū māja - Les Augrēs muiža.

Muižai bija burta E forma bez vidējās svītriņas; galvenā ēka veidoja burta statenisko svītru, bet tai piekļāvušies spārni - augšējo un apakšējo svītru, to galā bija masīvas akmens arkas, caur kurām varēja iekļūt pagalmā. Brīnišķīgās arkas, tāpat kā pārējā celtne, bija būvētas apmēram 1660. gadā no skaistā vie­tējā granīta. Hjū mums ar izcilu lepnumu izrādīja savas mājas, seno sidra spiedi un govju kūtis, dārzu ar augsto mūri, mazo ezeriņu ar meldriem apaugušiem krastiem, applūdušās pļavas ar mazajiem strautiņiem. Visbeidzot mēs cauri brīnišķīgajām arkām lēni iesoļojām atpakaļ saules pielietajā pagalmā.

- Vai ziniet, Hjū, te ir brīnišķīgi, - es teicu.

- Jā, te ir jauki… domāju, ka šī ir viena no skaistākajām muižām visā salā, - Hjū atteica.

Es pagriezos pret Džekiju.

- Vai te nebūtu lieliska vieta mūsu zoodārzam? - es ievai­cājos.

- Būtu gan, - Džekija piekrita.

Hjū brīdi vēroja mani.

- Vai jūs runājat nopietni? - viņš vaicāja.

- Nu, vispār jau es jokoju, bet vieta tiešām būtu lieliska. Kāpēc vaicājat? - es jautāju.

- Ziniet, - Hjū domīgi ierunājās, - esmu atklājis, ka muižas uzturēšana man izmaksā pārāk dārgi, un vēlos pārcelties uz kontinentu. Vai jūs vēlētos šo vietu īrēt?

- Vai es vēlētos? - pārvaicāju. - Ja vien man būtu tāda ie­spēja!

- Ienāciet, mīļo zēn, un mēs visu apspriedīsim, - Hjū teica un man pa priekšu aizsoļoja pāri pagalmam.

Tā pēc veselu gadu ilgas, vilšanās pilnas cīņas ar pašvaldībām un citām varas iestādēm es nonācu Džērsijā un jau stundu pēc nolaišanās lidostā biju atradis savu zoodārzu.

Ikvienam, kam ir jelkāds sakars ar zoodārziem, būs, kaut negribot, jāatzīst, ka zoodārzu arhitektūrai ir gaužām maz ko­pēja ar mākslu. Praktiski jebkurš arhitekts zoodārzā rīkojas kā bez uzraudzības atstāts mazulis, kas pirmo reizi mūžā ticis pie ķieģeļu kaudzes, un rada tik atbaidošas celtnes, it kā to autors būtu piecus gadus vecs, garīgi atpalicis bērns.

Galvenā problēma zoodārzu arhitektūrā gan pagātnē, gan lielā mērā arī tagadnē ir tāda, ka cilvēki konstruējuši celtnes, kas arī domātas cilvēkiem. Varētu izklausīties divaini, tomēr nākas uzsvērt, ka jebkuram arhitektūras projektam dzīvnieku vajadzībām jāatbilst sekojošām prasībām tieši šādā secībā:

1) dzīvnieka vajadzības,

2) dzīvnieku kopēju vajadzības,

3) apmeklētāju vajadzības, kuri vēlas dzīvnieku redzēt,

4) arhitekta un dārznieka estētiskās vajadzības.

Pavērojot vidēju zoodārzu, atklājas, ka pārlieku bieži šī sva­rīguma kārtība īstenota ačgārni. Attiecīgi iespējams redzēt būvi, kas no arhitektūras viedokļa ir īsts sapnis un ļoti tīkama arī publikai, taču neder ne dzīvniekiem, ne apkalpojošajam per­sonālam. Tā ir, ja atļauts lietot šādu terminu, "antropomorfiska arhitektūra", kuras rašanās izskaidrojama divējādi.

Pirmkārt, arhitekts skaidri zina, ko viņš un apmeklētāji vē­las redzēt, - kaut ko lielu un skaistu (tādējādi nomierinot sirdsapziņas ēdas par dzīvnieku iedomātās nebrīves skarbumu), taču nepavisam nezina, ko vēlas dzīvnieki; tā kā parasti starp ar­hitektu un dzīvnieku aprūpētājiem nepastāv pilnīgi nekāda sa­darbība, rodas šādi arhitektūras briesmoņi.

Būtu muļķīgi vēlēties, lai ikvienam zoodārzu arhitektam būtu zināšanas zooloģijā, tāpat kā nevar gaidīt godīgumu no

katra politiķa, taču būtu ļoti jauki, ja arhitekts izprastu atšķirību starp žirafi un susuri, gluži tāpat, kā politiķim nāktu par labu atšķirt labo no ļaunā. Spriežot pēc galaprodukta, tā vien izska­tās, ka lielākoties arhitektam ir dota pilnīga rīcības brīvība, ko tas arī izmanto un rada no arhitektūras viedokļa ideālu celtni, gandrīz nemaz vai vispār neņemot vērā ne dzīvnieka, ne apkal­pojošā personāla vajadzības. Pārlieku daudzos modernos zoo­dārzos redzami būri, kas nepavisam nav ideāli tajos mītošajiem dzīvniekiem, tomēr apmeklētāji tos dīvainā kārtā gandrīz nemaz nenopeļ, ja vien būri ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu attieksmi, daudzos zoodārzos spiesti būvēt aizvien lielākus un lielākus mā­jokļus dzīvniekiem, kuri izmanto varbūt tikai kādu piekto daļu visa būves tilpuma un droši vien justos daudz drošāk mazākā mājoklī.