Džeralds Darels - Džeralda Darela labākais mantojums

Iepazinis Albertu tikai trīs dienas, es jau sapratu, ka šis ap­raksts viņam nepavisam neatbilst. Viņš neapšaubāmi bija tik varens un nežēlīgs, cik vien iespējams, taču nedomāju vis, ka viņa raksturam piemita kaut kripata žēlsirdības. Jebkurš, kas pacenstos zemoties pie viņa kājām, par saviem pūliņiem sa­ņemtu kodienu kaklā.

Vēl viens rakstnieks, kura darbus es rūpīgi izpētīju, bija Sem- juels Perčess [6] , un viņš ar dzīvu lauvu nekad nesatikuša cilvēka nešaubīgo pārliecību man darīja zināmu, ka lauvas vēsākā kli­matā ir lēnprātīgāki un karstā - niknāki. Kad to pirmo reizi iz­lasīju, es pamatoti cerēju, ka tādējādi man būs iespēja sadraudzē­ties ar Albertu, jo tūlīt pēc manas ierašanās Vipsneidā laiks kļuva auksts un pāri Daunsiem auroja ledains vējš, tā ka izpluinītie pliederu krūmi čīkstēja, vaidēja un drebinādamies spiedās cits pie cita. Saskaņā ar Perčesa apgalvojumu šādā laikā Albertam un viņa sievām pienāktos draiskoties kā draudzīgiem kaķēniem.

Otrās darba dienas rītā mana uzticība Perčesam tika rupji satriekta. Es gāju gar lauvu būri, saliecies pret vēju un nozilējis aiz aukstuma, lai atgrieztos Miera ostas siltumā un patvērumā. Alberts bija paslēpies biezajā zālē un nātrēs būra ielokā līdzās takai. Esmu pārliecināts, ka viņš bija redzējis mani iepriekš pa­ejam garām un nolēmis atceļā sagādāt man pārsteigumu. Lauva nogaidīja, kamēr pienāku tuvāk, un tad ar asinis stindzi­nošu niknuma rēcienu lēca pret režģiem. Tad viņš attupās un nikni blenza uz mani, viņa dzeltenajās acis vīdēja negants uz­jautrinājums par manu pēkšņo pārbīli. Alberts nolēma, ka tas ir labs joks, un vēlāk tajā pašā dienā to atkārtoja. Viņam vēlreiz bija prieks redzēt, kā es palēcos gaisā kā pārbijies briedis, bet šoreiz, sev par apmierinājumu, izdevās arī novērot, kā es iz­metu no rokām spaini, paklūpu pār to un smagi ieveļos īpaši krāšņā nātru pudurī. Vēlāk es atklāju, ka aukstais laiks ne tikai nav padarījis Albertu rāmu, bet gan iesvēlis viņā gluži baismu gražīgumu, - caurām dienām viņš slēpās aiz krūmiem un tad lēca virsū neko ļaunu nenojautušām vecām dāmām, kad tās gāja garām būrim. Domājams, ka šie vingrinājumi viņu sasil­dīja, kad sals knieba degunā.

Reizi nedēļā mums vajadzēja ievilināt Albertu un viņa sievas sprostā, lai varētu ieiet būrī un iztīrīt no tā kaulus un citus lauvu uzturēšanās pierādījumus. Vienā nožogojuma malā bija uzbū­vēts liels restots sprosts ar slīdošām durvīm, un tajā mums nācās rūpīgi ieslēgt visus trīs lauvas, pirms ķērāmies pie darba. Šī ievi­lināšana bija nogurdinošs darbs, kura vienmuļību kliedēja vie­nīgi tā smieklīgums. Lai iedabūtu sprostā Albertu un viņa sievas, kas, bez šaubām, nepavisam nevēlējās ar mums sadarboties, cil­vēkam nācās būt ļoti viltīgam, vienlaikus arī jāprot izskatīties ne­vainīgam un jāspēj ātri paskriet. Galvenais sekmīgas ievilināšanas priekšnoteikums bija pamatīgs Alberta izsalkums; tādos brīžos viņš klīda gar režģiem, viņa mazās acis zibēja un krēpes no nik­numa bija sapinkojušās. Mēs nostājāmies pie būra, nevainībā starodami, un salikām uz takas visdažādākās lāpstas, spaiņus, birstes un dakšas. Tad sadabūjām lielu asiņainu gaļas gabalu un nolikām tādā vietā, kur Alberts to varētu gan saredzēt, gan saost. Alberts šīs izdarības sveica ar negantiem, kunkstošiem rūcieniem no krēpju dziļuma. Tad mēs pacēlām slīdošās dur­vis vienā sprosta galā un nostājāmies, skaļi sarunādamies, it kā mums ne prātā nenāktu doma par lauvu gūstīšanu. Lai aizstā­vētu Alberta prāta spējas, man jāpaskaidro, ka viņu tas viss ne uz mirkli neapmuļķoja, taču tā bija tāda kā paraža vai rituāls, kas jāievēro, citādi visa procedūra vējā.

Kad Alberts bija labu laiku vērojis gaļas gabalu un apsvēris iespējas to iegūt, mēs nolikām gaļu sprostā. Atbalstījušies pret barjeru, nodevāmies pašsuģestijai. Bez mazākās noskaņas vai intereses mēs bārstījām tādas frāzes kā "Nu, kā izskatās, Albert? Esi izsalcis, vai ne? Nāc nu, nāc nu. Labs puisis. Nāc, ie­kod. Nāc nu. Nāc nu. Nāc nu…" Mēs to atkārtojām līdz bezga­lībai kā daudzbalsīgu dziesmu, un visam priekšnesumam īpašu smieklīgumu piedeva fakts, ka Alberts ne nieka no tā ne­saprata.

Izsmēluši uzmundrinošo piezīmju krājumu, mēs nonācām strupceļā - nikni blenzām uz Albertu, un viņš tikpat nikni blenza uz mums. Nena un Džila tobrīd staigāja šurpu turpu būra dziļumā, izrādīdamas acīmredzamu nepacietību, tomēr neko neuzsāka, jo tradīcija prasīja, lai viņu kungs un pavēl­nieks uzņemtos vadību. Nu Alberts izskatījās kā iekritis transā. Šajos gaidīšanas brīžos es īsināju laiku, cenzdamies rast atbildi uz bieži apspriesto jautājumu, vai cilvēka skatienam ir kāda vara pār dzīvnieku. Es koncentrējies stingi blenzu Alberta maza­jās, dzeltenajās acīs, un viņš nemirkšķinādams blenza uz mani. Vienīgais rezultāts, kāds jebkad tika sasniegts, bija tas, ka es jutos mazliet neomulīgi.

Parasti apmēram pēc desmit minūtēm, kad Alberts jopro­jām neizrādīja vēlēšanos doties iekšā sprostā, mēs bijām spiesti ķerties pie cita trika. Pametuši gaļu sprostā, mēs nesteidzīgi so­ļojām prom pa taku, līdz Alberts nolēma, ka mēs jau esam pārāk tālu, lai kļūtu bīstami. Tad viņš spēji metās iekšā sprostā, sagrāba gaļu un centās ar to aizbēgt, pirms mēs pagūstam at­skriet atpakaļ un aizcirst durvis. Visbiežāk gadījās, ka dzelzs durvis noklaudzēja apmēram divu collu attālumā no viņa mūkošās astes, un mēs palikām stāvam kā muļķi, tostarp Al­berts aizstiepa trofeju uz kādu klusu vietu, lai tur apmestos un ar baudu notiesātu. Ar to arī, protams, ievilināšana bija beigu­sies, un mums nācās gaidīt vēl divdesmit četras stundas, līdz Alberts atkal sajuta izsalkumu. Tādu pašu sprostā ievilināšanas procedūru nācās veikt arī ar visiem citiem nodalījuma zvē­riem, tomēr tie mums nekad nesagādāja tādas grūtības kā lau­vas. Albertam piemita kaitinātāja talants.

Ja nu tomēr izdevās lauvas kārtīgi ieslodzīt sprostā, mums nācās apiet apkārt būrim līdz mazām durtiņām. Kad bijām ie­kļuvuši nožogojumā, mums bija šīs durvis aiz sevis jāaizbultē. Šī sajūta man nekad īpašu baudu nesagādāja, jo tas nozīmēja, ka nu mēs esam ieslēgti būra divu akru platībā, ko ieskauj apmēram sešpadsmit pēdas augsts žogs, un nav nekādas iespējas izbēgt, ja lauvas kaut kādā brīnumainā veidā tiktu ārā no sprosta. Reiz mēs ar Džo iegājām būrī un, kā parasti, aizklī- dām katrs uz savu pusi cauri krūmiem, lai salasītu baltos, ap­grauztos kaulus, kas bija atlikuši no iepriekšējās nedēļas mie­lastiem. Drīz vien biezajos krūmos vairs nespējām viens otru saskatīt; es dzirdēju Džo svilpošanu, un ik pa brīdim kāds kauls noklakstēja, iekrizdams spainī. Es devos pa šauru taku starp lieliem kazeņu krūmiem, kas droši vien bija Alberta iemīļota uzturēšanās vieta, jo takas mīkstajā mālā es redzēju viņa lielo ķepu nospiedumus un šur tur ērkšķos - krēpju kumšķus.

Vēroju lauvas lielos pēdu nospiedumus un prātoju, cik Alberts ir ļaunprātīgs un versmains radījums, kad tas pēkšņi ierēcās. Sprosts atradās labu gabalu tālāk aiz kokiem no manis pa kreisi, tomēr varēju zvērēt, ka rēciens skan tieši man priekšā. Ne­cenzdamies noskaidrot, kur tieši Alberts atrodas, es pilnā sparā metos uz izeju. Abi ar Džo ieradāmies pie vārtiem vienlaicīgi.

- Vai viņš izbēdzis? - es vaicāju, kad mēs jau bijām drošībā ārpus būra.

- Nezinu, - Džo atteica, - necentos to noskaidrot.