- O, paskatieties, Romillija kungs! - es iesaucos labi tēlotā izbrīnā. - Es kļūdas pēc biju ielicis krupju krātiņā mazliet sūnu, un, liekas, viņiem tās patīk.
- Sūnas? - Romillijs pārjautāja. - Sūnas? Bet viņi taču dzīvo tuksnesī!
- Nu, manuprāt, dažviet ari tuksnesī ir mazliet augu, - es aizrādīju.
- Es domāju, ka tur ir tikai smiltis, - Romillija kungs apgalvoja. - Tikai smiltis. Cik vien tālu acs var redzēt.
- Nē, domāju, ēēē… tur ir gan daži mazi kaktusi, un tamlīdzīgi, - es teicu. - Lai nu kā, viņiem tas patīk, vai ne?
- Pilnīgi noteikti patīk, - Romillija kungs piekrita. - Vai tev liekas, ka mums vajadzētu atstāt sūnas tur iekšā?
- Jā, - es teicu. - Varbūt pielikt drusku klāt?
- Nedomāju, ka tas nodarīs viņiem kādu ļaunumu. Viņi taču nevar sākt sūnas ēst un aizrīties, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.
- Nedomāju vis, ka viņi tā darīs, - es pārliecinoši apgalvoju.
Tā nu manu skaisto krupju sprostā turpmāk atradās sūnas,
kurās paslēpties, un, kas vēl svarīgāk, sūnu spilvens, uz kura tupēt, tā ka viņu pēdas drīz pilnīgi sadzija.
Pēc tam es pievērsu uzmanību zivīm, jo jutu, ka arī viņām, kaut gan tām ļoti garšoja tārpiņi, vajadzīgas zināmas pārmaiņas ēdienkartē. >
- Vai nebūtu iespējams, - es izmēģinādams ieminējos misteram Romillijam, - iebarot zivīm dažas dafnijas?
Dafnijas ir mazas ūdensblusiņas, kuras mums sūtīja no fermas, kas apgādāja veikalu ar visa veida produkciju pārdošanai - ūdenszālēm, ūdens gliemežiem un saldūdens zivīm. Un dafnijas mēs mēdzām pārdot zivtiņu turētājiem mazos podiņos kā zivju barību.
- Dafnijas? - Romillija kungs apjuka. - Barot zivis ar dafni- jām? Bet viņas taču tās neēdīs, vai ne?
- Jā, bet, ja zivis neēd dafnijas, kāpēc mēs tās pārdodam kā zivju barību? - es aizrādīju.
Šāda loģika Romillija kungu pamatīgi pārsteidza.
- Vai zini, tev taisnība, - viņš atzina, - tev taisnība. Pagrabā mazliet ir palicis pāri. Rīt mums atvedīs jaunas. Pamēģini kādu drusku, un tad redzēsim.
Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupuši mitrenēm.
Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdekorēt sprostus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu Romillija kungs vienmēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams uzņēmuma vadītājs, viņš juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.
- Romillija kungs, - es kādu dienu ieminējos, - man šobrīd nav nekāda darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Man ļoti gribētos iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.
- Nu jā, - Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to spoži…
- O, manuprāt, jūs to darāt brīnišķīgi, - es apgalvoju, - un es gribētu to iemācīties.
- Labi, varbūt kādu mazo, - Romillija kungs piekrita. - Un es tev varētu dot dažus padomus. Tā, paskatīsimies… paskatīsimies. Jā, nu, lai būtu tur tas mazais molliju akvārijs. To vajag iztīrīt. Nu re, ja tu zivis pārvietotu uz kādu lieko akvāriju un šo te iztukšotu, un pamatīgi izberztu, tad mēs varētu sākt no paša sākuma, labi?
Tā nu es ar tīkliņa palīdzību pārvietoju mazās, melnās mol- lijas, kas atgādināja tumšas, mirdzošas olīvas, uz brīvu akvāriju. Tad es akvāriju iztukšoju, iztīrīju un pasaucu Romillija kungu.
- Tā, - mans darba devējs sāka instruktāžu. - Ieber akvārija dibenā mazliet smilšu… ēēē… ieliec pāris akmeņu, tad varbūt kādu… ēēē… valisnēriju, varbūt te, šajā stūri, manuprāt tā - kā tu domā?
- Varbūt es varētu pamēģināt pats? - es lūdzu. - Es, ēēē… es domāju, ka tā es labāk iemācītos - ja varētu visu darīt patstāvīgi. Un pēc tam, kad būšu beidzis, jūs to varētu apskatīt un norādīt, kur esmu kļūdījies.
- Ļoti laba doma, - misters Romillijs piekrita. Viņš aizgāja noņemties ar kasi un lika mani mierā.
Tas bija pavisam mazs akvārijs, bet es ar to pamatīgi nopūlējos. Es izveidoju no sudrabainām smiltīm platas kāpas. Uzcēlu mazas klintis. Uzaudzēju veselus valisnēriju mežus, caur kuriem molliju bariņam peldēt. Tad es uzmanīgi piepildīju akvāriju ar ūdeni, ielaidu mollijas atpakaļ, kad ūdens bija pareizajā temperatūrā, un pasaucu Romillija kungu novērtēt manu rokdarbu.
- Dieviņtētiņ! - viņš izdvesa, skatīdamies uz akvāriju. - Die- viņtētiņ!
Romillijs uzmeta man ašu skatu, un tajā bija redzama gandrīz tāda kā vilšanās, ka esmu tik labi ticis galā. Nojautu, ka esmu bīstamā situācijā.
- Vai… vai jums tas patīk? - es ievaicājos.
- Tas… tas ir kaut kas ievērojams! Ievērojams! Es nevaru iedomāties, kā tu… kā tu to paveici.
- Es to paveicu, tikai vērodams jūs, Romillija kungs, - es apgalvoju. - Ja jūs nebūtu man pamācījis, kā rīkoties, es nekad nevarētu kaut ko tādu izveidot.
- Nu jā. Nu jā, - Romillija kungs pietvīcis nomurmināja. - Bet es redzu, ka tu esi dažus sīkus akcentus pievienojis arī pats.
- Nu, tās tikai tādas idejas, ko es aizguvu, vērodams jūs, - es sacīju.
- Hmmmm… Ļoti slavējami. Ļoti slavējami, - Romillija kungs atzina.
Nākamajā dienā viņš man jautāja, vai nevēlos izdekorēt vēl kādu akvāriju, un es sapratu, ka esmu cīņu uzvarējis, neaizskardams viņa jūtas.
Akvārijs, ko es tiešām izmisīgi vēlējos iekārtot, bija milzīgs un atradās skatlogā. Tas bija kādas četrarpus pēdas garš un divas pēdas sešas collas dziļš, un tajā atradās liela visdažādāko krāsaino zivju kolekcija. Bet es zināju, ka šajā posmā vēl nedrīkstu pārkāpt pieklājības robežas. Tāpēc es vispirms izdekorēju vairākus mazus akvārijus, un, kad Romillija kungs bija apradis ar domu, ka tā ir mana nodarbošanās, uzsāku sarunu par lielo parādes akvāriju skatlogā.
- Vai es drīkstu izmēģināt roku ar to, Romillija kungs? - es vaicāju.
- Ko? Ar mūsu parādes akvāriju? - viņš jautāja.
- Jā, - es teicu. - To… to tik un tā vajag… iztīrīt. Tāpēc es iedomājos, ka varbūt varētu mēģināt to iekārtot.
- Nu, nezinu gan, - Romillijs šaubīdamies novilka. - Nezinu gan. Tas mums ir pats svarīgākais dekors, tu taču zini, pats skatloga centrs. Tieši tas piesaista visus mūsu klientus.
Viņam bija pilnīga taisnība, taču klientus piesaistīja ņirbošie, daudzkrāsainie zivju bari. Tos nekādā gadījumā nepiesaistīja Romillija kunga dekorēšanas centieni, kas lika akvārija ainavai izskatīties pēc uzspridzināta tīreļa.
- Nu, varbūt es drīkstu vienkārši pamēģināt, - es neatlai- dos. - Un, ja neizdosies, es pārstrādāšu. Es pat… es pat varētu to darīt savā brīvajā pēcpusdienā.
- O, esmu pārliecināts, ka tas nebūs nepieciešams, - Romillijs kungs šokēts teica. - Tu noteikti negribi būt caurām dienām iesprostots veikalā, vai ne? Tāds jauns puisis kā tu… tev noteikti gribas skraidīt apkārt… Nu labi, izmēģini roku, un tad redzēsim.
Darbā man pagāja lielākā daļa dienas, jo ik pa brīdim vajadzēja apkalpot dažādus klientus, kuri vēlējās nopirkt barības tārpiņus vai dafnijas, kokuvardi savam dārza dīķim vai kaut ko tamlīdzīgu. Es strādāju pie šī gigantiskā akvārija ar īstu Capabi- lity Brauna [3] atdevi. izveidoju apaļas smilšu sēres un lielas, torņveidīgas klintis no skaista granīta. Tad cauri ielejām starp granīta kalniem sadēstīju valisnēriju un vēl citu, smalkām papardēm līdzīgu ūdensaugu mežus. Uz ūdens virsmas izkaisīju sīkus, baltus ziediņus, kas izskatījās kā miniatūras ūdensrozes. Ar smilšu un akmeņu palīdzību noslēpu sildītāju un termostatu, tāpat ari aerostatu, jo neviens no tiem neizskatījās pievilcīgs. Kad es galu galā biju pabeidzis, ielaidis akvārijā spoži sarkanās zobenastes, spīdīgās mollijas, sudrabainās cirvjzivis un lieliskos, žilbinošos zilos neonus un soli atkāpies, lai novērtētu savu rokudarbu, jutos pats sava ģēnija dziļi iespaidots. Romillija kungs, man par lielu prieku, bija ekstāzē par rezultātu.
Читать дальше