- Vienalga, kaut ko taču man maksās, vai ne? - es neatlaidos.
- Vai tu jau esi tajos gados, lai tevi varētu pieņemt darbā? - Larijs apjautājās.
- Man jau ir gandrīz sešpadsmit, - es atteicu.
- Nu ko, tad ej un pamēģini, - Larijs ierosināja.
Tā nu nākamajā rītā es aizgāju uz zooveikalu, atvēru durvis un iegāju iekšā. Tieviņš, tumsnējs, maza auguma cilvēks ar lielām brillēm raga ietvaros pārdejoja pāri telpai pie manis.
- Labrīt! Labrīt! Labrīt, ser! - viņš teica. - Kā varu pakalpot?
- Jums, ēēē… jums vajadzīgs asistents, - es iesāku.
- Asistents, - veikala īpašnieks atkārtoja. - Vai tu gribi teikt, ka meklē darbu?
- Ēēē… jā, - es atbildēju.
- Vai tev ir kāda pieredze? - viņš šaubīdamies jautāja.
- O, jā, man ir papilnam pieredzes, - es apgalvoju. - Es vienmēr esmu turējis rāpuļus, zivis un tamlīdzīgas radības. Man šobrīd ar tiem ir pilna māja.
Mazais vīriņš skatījās uz mani.
- Cik tev gadu? - viņš jautāja.
- Sešpadsmit… gandrīz septiņpadsmit, - es sameloju.
- Labi, - viņš teica. - Zini, es nevaru solīt ļoti lielu algu. Līdzekļi personāla uzturēšanai šajā veikalā ir kaut kas neparasts. Bet mēs varētu sākt ar mārciņu un desmit šiliņiem.
- Tas derēs, - es teicu. - Kad man jāsāk?
- Labāk būtu pirmdien, - viņš atbildēja. - Pirmdien, jo tad
mums būtu skaidrība ar norēķiniem. Citādi mums te būs īsts
>
juceklis, vai ne? Tā, mans vārds ir Romillijs.
Es pateicu viņam savu vārdu, mēs diezgan oficiāli sarokojāmies un tad stāvējām, skatīdamies viens uz otru. Bija skaidri redzams, ka Romillija kungs līdz šim nevienu nav nodarbinājis un īsti nezina, kā tas darāms. Nolēmu, ka varbūt varētu viņam palīdzēt.
- Varbūt jūs tagad varētu parādīt man veikalu, - es ierosināju, - un īsumā pastāstīt, ko man vajadzēs darīt.
- Ak, tā ir teicama doma, - Romillijs atsaucās. - Teicama doma.
Viņš metās dejot apkārt pa veikalu, plivinādams rokas kā tauriņa spārnus, un ierādīja man, kā tīrīt akvārijus, kā iebirdi- nāt miltu tārpus varžu un krupju sprostos, kur stāv suka un slota grīdas slaucīšanai. Zem veikala telpām atradās plašs pagrabs, kur glabājās visdažādākā zivju barība, tīkli un tamlīdzīgas lietas; tur atradās arī krāns, no kura ūdens pastāvīgi pilēja lielā bļodā, kurā atradās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī atgādināja jēlu aitas sirdi. Aplūkojot tuvāk, tas izrādījās cieši savelts pavedienveidīgu tārpu bumbulis. Sie koši sarkanie tārpiņi ir visu zivju, arī dažu rāpuļu un abinieku iecienīta barība. Es atklāju, ka bez pievilcīgajiem, skatlogos izliktajiem dzīvniekiem veikalā ir vēl milzīgs daudzums citu radījumu - sprosti ar ķirzakām, krupjiem, bruņurupučiem, sīrupaini spīdīgām čūskām, akvāriji ar slapjām, gaisu kampjošām vardēm un tritoniem, kuru kruzuļainās astes atgādināja garos jūras vimpelīšus. Pēc tik ilgiem mēnešiem, ko biju pavadījis sausajā, putekļainajā un izkaltušajā Londonā, šis veikals man šķita īsts Ēdenes dārzs.
- Tā, - Romillija kungs atsāka, kad bija man visu izrādījis, - tu sāksi pirmdien, ja? Tieši deviņos. Nenokavē, labi?
Es nepateicu Romillija kungam, ka vienīgi nāve spētu mani aizkavēt ierasties šeit pirmdien tieši deviņos.
Tā nu pirmdien, bez desmit minūtēm deviņos, es jau pastaigājos pa ietvi veikala priekšā, un drīz vien parādījās Romillija kungs, ģērbies garā, melnā mēteli un melnā platmalē, melodiski šķindinādams atslēgu saišķi.
- Labrīt, labrīt! - viņš trallināja. - Priecājos, ka esi laikā. Labs sākums.
Mēs iegājām veikalā, un es ķēros pie sava pirmā dienas darba - gandrīz pilnīgi tīrās grīdas izslaucīšanas, pēc tam apstaigāju akvārijus, barojot zivis ar maziem posmoto tārpu mudžek- līšiem.
Ļoti drīz es atklāju, ka Romillija kungs, kaut gan bija jauks cilvēks, tomēr ļoti maz zināja par aprūpējamajiem radījumiem - lai man nenāktos teikt, ka nezināja neko. Lielākā daļa sprostu, tāpat ari zivju akvāriju, no to iemītnieku viedokļa bija ļoti neveiksmīgi iekārtoti. Romillija kungs darbojās arī saskaņā ar teoriju: ja esi iesācis barot dzīvnieku ar viena veida barību, tad turpini to darīt bez pārmaiņām. Es nolēmu, ka man jāpārņem savās rokās gan sprostu iekārtošana, gan aprūpējamo radījumu dzīves apstākļu uzlabošana, taču zināju, ka man jābūt piesardzīgam, jo Romillija kungs bija augstākajā mērā konservatīvs.
- Vai jums nešķiet, Romillija kungs, ka ķirzakām, krupjiem un pārējiem varētu patikt iebaudīt kaut ko citu, nevis tikai miltu tārpus? - es kādu dienu iejautājos.
- Kaut ko citu? - Romillija kunga acis aiz brillēm izbrīnā iepletās. - Kādu gan vēl citu barību varētu tiem dot?
- Nu, - es teicu, - kā būtu ar mitrenēm? Es savus rāpuļus vienmēr baroju ar mitrenēm.
- Vai tu esi pārliecināts? - mans darba devējs šaubījās.
- Pilnīgi pārliecināts, - es apstiprināju.
- Tās taču nenodarīs viņiem nekādu ļaunumu, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.
- Nē, - es apgalvoju, - viņiem ļoti garšo mitrenes. Tās padara diētu daudzveidīgāku.
- Bet kur mēs tās ņemsim? - Romillija kungs bezcerīgi jautāja.
- Domāju, parkos to ir pa pilnam, - es teicu. - Paskatīšos, vai varu kādas salasīt, labi?
- Ļoti labi, - Romillija kungs negribīgi piekrita, - ja vien tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas nenodarīs dzīvniekiem kādu ļaunumu.
Tā nu es pavadīju veselu pēcpusdienu parkā un pielasīju ļoti lielu kārbu ar mitrenēm; noglabāju tās pagrabā trūdošās lapās, un, kad nolēmu, ka miltu tārpi sākuši vardēm, krupjiem un ķirzakām apnikt, pamēģināju tiem dot miltu vabolītes, bet, kad šķita, ka dzīvnieki arī tās atēdušies, liku tiem priekšā mitrenes. Sākumā Romillija kungs mēdza blenzt krātiņos ar tik bažīgu sejas izteiksmi, it kā paredzētu, ka atradīs visus rāpuļus un abiniekus beigtus. Bet, kad viņš atklāja, ka tie no jaunās barības ne tikai atkopjas, bet arī sāk savos sprostos kurkstēt, viņa sajūsmai vairs nebija robežu.
Mans nākamais mazais sasniegums saistījās ar diviem ļoti lieliem, labsirdīgiem Ziemeļāfrikas leopardkrupjiem. Romillija kunga priekšstats par Ziemeļāfriku bija - nebeidzams tuksnesis, kur saule kveldē dienu un nakti un kur temperatūra ne mirkli nenoslīd zem 190° [2] ēnā, ja tāda vispār kaut kur atrodama. Saskaņā ar šo pārliecību viņš abus nabaga krupjus bija ievietojis nelielā kastē ar stikla sienu un divām spožām elektriskām spuldzēm virs tās. Abi tupēja uz baltu smilšu kaudzes, kur nebija neviena akmens, zem kura paslēpties, un temperatūra nokritās vienīgi nakti, kad veikalā tika izslēgta gaisma. Rezultātā krupju acis bija aizmiglojušās un izskatījās, it kā viņi slimotu ar kataraktu, āda kļuvusi sausa un plēkšņaina, bet pēdas noberztas jēlas.
Es zināju, ka piedāvājums izdarīt kaut ko tik radikālu kā pārvietot abus krupjus uz jaunu, mitrām sūnām izklātu sprostu Romillija kungam būtu licies neprātīgs, tāpēc sāku paslepšus un centos padarīt krupju dzīvi mazliet laimīgāku. Vispirms nočiepu mātes virtuvē drusku olīveļļas un brīdī, kad veikala īpašnieks aizgāja pusdienot, iemasēju ar to abu krupju ādu. Tas mazināja ādas plēkšņainumu. Tad es no aptiekāra dabūju ziedi, iepriekš viņam par lielu uzjautrinājumu pastāstījis, kādam nolūkam man tā vajadzīga, un ierīvēju krupju pēdas. Tas palīdzēja, tomēr pilnīgi pušumus nesadziedēja. Sadabūju arī mazliet Zeltacs balzama, kas parasti domāts suņiem, un ar apbrīnojamiem panākumiem lietoju krupju acu ārstēšanai. Turklāt katru reizi, kad Romillija kungs aizgāja pusdienot, es tiem sarīkoju siltu dušu, par ko abi ļoti priecājās. Viņi tupēja, laipnīgi kampdami gaisu un mirkšķinādami acis, un, ja es novirzīju strūklu sāņus, tie nadzīgi šļūkāja pāri krātiņam, lai tikai atkal nokļūtu zem ūdens. Kādu dienu es ieliku krātiņā gabaliņu sūnu, un abi krupji tūlīt pat paslēpās zem tā.
Читать дальше