ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI

Nākošajā rītā vēlreiz garāmgājēji varēja lasīt, ka Olivers Tvists ir no jauna «izdodams» un ka piecas mārciņas tiks iz­maksātas kuram katram, kas vēlēsies viņu iegūt.

Dižciltīgās ģimenēs, ja topošam jauneklim izdevīgu vietu nevar nodrošināt paša īpašums, mantojums vai cerība uz mantojumu, ir sens paradums šo jaunekli raidīt tālos jūras braucienos.

Padomes vīri lika prātus kopā, lai apcerētu, vai nebūtu izdevīgi ari viņiem atdarināt šo gudro un teicamo paraugu, proti, uzsēdināt Oliveru Tvistu uz kāda pamaza tirdzniecības kuģeļa, kurš dodas uz jauku, veselībai bīstamu ostu. Likās, tas būtu visgudrākais plāns, kā tikt no viņa vaļā: varēja taču gadīties, ka skiperis kādā jaukā dienā, būdams jautrā omā pēc pusdienu maltītes, ņem un sakausta šo līdz nāvei vai pat ar dzelzs stieni sašķaida tam pakausi;'abi šie izklaides veidi, kā tas daudziem zināms, sagādā šādu aprindu kungiem ļoti patīkamu ikdienīgu uzjautrinājumu. Jo ilgāk padomes vīri jautājumu apskatīja no šā viedokļa, jo pareizāks šķita šāda veida atrisinājums, un galu galā viņi palika pie tā, ka vie­nīgais līdzeklis, kā Oliveram parādīt jūtamu labsirdību, ir — bez kavēšanās nogādāt viņu uz jūras.

Misters Bambls bija izsūtīts ievākt priekšlaikus informāciju nolūkā saklaušināt kādu kapteini, kuram būtu vajadzīgs kuģa puika, kam nav neviena drauga, un pašlaik nāca jau atpakaļ uz darbanamu paziņot savas misijas rezultātus, kad pie vār­tiem viņš saskrējās krūtīs ne ar vienu citu kā misteru Sauer- beriju, draudzes zārcinieku.

Misters Sauerberijs bija liela auguma kalsnējs vīrs, tēr­pies melnā, apvalkātā uzvalkā, tādas pašas krāsas nolāpītās kokvilnas zeķēs un atbilstošās kurpēs. Viņa sejas pantiem nebija no dabas paredzēts savilkties smaidā, bet vispār nevar teikt, ka jokam viņš dažkārt nepasmietos. Viņa soļi bija vingri, seja pauda iekšēju prieku, kad viņš devās pretī misteram Bamblam, viņš sirsnīgi paspieda tam roku.

— Es, mister Bambl, noņēmu mēru divām sievietēm, kas pagājušo nakti nomirušas, — zārcinieks sacīja.

— Tā jūs vēl iedzīvosieties bagātībā, mister Sauerberij, — bīdīs teica, iemērkdams īkšķi un rādāmo pirkstu zārcinieka pasniegtajā tabakas dozē — mākslinieciski darinātā zārka mo- delītī. — Jā, jā, es saku, jūs vēl iedzīvosieties bagātībā, mister Sauerberij, — misters Bambls atkārtoja, ar savu niedri drau­dzīgi uzplīkšinādams zārciniekam pa plecu.

— Jūs domājat? — zārcinieks sacīja tādā balss noskaņā, kas atbilda tiklab šādas varbūtības iespējai, kā neiespējai. — Padomes noteiktās cenas ir ļoti mazas, mister Bambl.

— Tādi paši ir arī zārki, — bīdīs atteica, uz mata tiktai likdams ietrīcēties smiekliņam, cik to drīkst atļauties augsls amatvīrs.

Misteru Sauerberiju šis joks tā sakutināja, ka viņš ar to galu smēja bez apvaldas; viņš, protams, to drīkstēja atļau­ties.

— Jā, jā, mister Bambl, — viņš beidzot sacīja, — nav ko noliegt, ka zārki, kopš ievesta jaunā ēdināšanas sistēma, kļu­vuši mazliet šaurāki un nedaudz seklāki par iepriekšējiem. Bet sava peļņa tak mums arī jāiesit, mister Bambl. Labs, iz­žuvis koks ir dārga manta, ser, un dzelzs turekļi nāk pa ka- nalu no Birmingemas.

— Kas ir, tas ir, — misters Bambls atteica, — katrā tirdz­niecībā jau ir savas ēnas puses. Godīga peļņas tiesa, protams, pieļaujama.

— Skaidra lieta, — zārcinieks sacīja, — un, ja arī man no viena otra ražojuma nekas neatlec, nu, ko tur — galu galā es pie sava tieku, kā redzat. . . ha, ha, ha!

— Taisnība, tā ir! — misters Bambls apstiprināja.

— Kaut gan viens kas man jāsaka, — zārcinieks turpināja, koncentrēdams domas pie aizsāktās sarunas, ko bīdīs bija pārtraucis, — kaut gan viens kas man jāsaka, mister Bambl, visu šo būšanu apdraud arī viena liela nebūšana, proti, visi resnie tak laižas pazemē pirmie! Ļaudis, kas kādreiz dzīvojuši labu dzīvi, gadiem ilgi maksājuši nodokļus, ir pirmie, kas sa­brūk, kad nokļūst šai namā; un atļaujiet man piebilst, mister Bambl, — ja trīs četras collas pārsniedz viena cilvēka aplēstos izmērus, tas iztaisa jūtamu robu paredzētajā peļņā, it sevišķi vēl, ja šim cilvēkam ir jāuztur ģimene, ser.

Tā kā misters Sauerberijs runāja ar pārestību cietuša cil­vēka pilnīgi saprotamu īgnumu un tā kā misters Bambls sa­juta, ķa turpinājums šādā garā var zināmā mērā mest ēnu uz draudzes godu, tad šis pēdīgi minētais džentlmenis atzina par gudrāku novadīt sarunas citā plāksnē. Visu laiku neizlaizdams no prāta Oliveru Tvistu, viņš tad to arī izvirzīja par nākamo tematu.

— Starp citu, — misters Bambls sacīja, — vai jums nebūtu zināms kāds cilvēks, kam vajadzīgs puika? Ko, zināt kādu? Draudzes darbanama māceklis, kas patlaban ir smaga nasta, es teiktu, dzirnakmens draudzes kaklā. Noteikumi ļoti izde­vīgi, mister Sauerberij, ļoti izdevīgi!

To teikdams, misters Bambls pacēla savu niedres spieķi augšup pie sludinājuma un trīs reizes dzirdami pabaukšināja pret vārdiem «piecas mārciņas», kas bija uzrakstīti milzīga apmēra latiņu alfabēta burtiem.

— Ka tevi die's! — zārcinieks iesaucās, pieķerdamies mis­tera Bambla zeltītām tresēm izrotātam mēteļa atlokam, — tas jau ir tieši tas, par ko es ar jums gribēju aprunāties. Zināt ko, mīļais… ak, kas tā par elegantīgu pogu, mister Bambl! Ne­maz nebiju agrāk to ievērojis.

— Jā, neko teikt, diezgan glīta, — bīdīs noteica, lepni no- raudzīdamies lejup uz sava mēteļa misiņa pogu rindu. —» Stampš tāds pats kā uz draudzes zīmoga: žēlsirdīgais za- marietis dziedina slimu, sadauzītu vīru. Padome uzdāvināja man to Jaungada rītā, mister Sauerberij. Atceros vēl, pirmo­reiz man tas bija mugurā, kad piedalījos izputējušā tirgotāja lietas izmeklēšanā, tā, kurš nakts vidū nomira kādā pavārtē.

— Atminos gan, — zārcinieks sacīja. — Zvērināto lēmums bija: «Nomiris no aukstuma un bada, jo tam ticis atrauts vis­nepieciešamākais, kas vajadzīgs dzīvības uzturēšanai,» — vai ne tā?

Misters Bambls palocīja galvu.

— Un, man domāt, ar šo lēmumu tie gribēja pateikt vēl ko īpašu, — zārcinieks turpināja, — piebilzdami dažus zīmīgi mērķētus vārdus, it kā, ja nabagu aizgādnis būtu* .. .

— Eh! Muldēšana! — bīdīs pārtrauca. — Ja jau padome sāktu klausīties visās blēņās, ko stulbie piesēdētāji muld, tad tik tai būtu ko rauties.

— Dzīva patiesība, — zārcinieks piebalsoja, — būtu gan.

— Zvērinātie, — misters Bambls turpināja, žņaudzīdams nūju, jo to viņš allaž darīja, kad iesvilās dusmās, — zvēri­nātie ir neizglītoti, rupji, lišķīgi gribugrabas.

— Tādi viņi ir, — noteica zārcinieks.

— No filozofijas, no politiskās ekonomijas tiem nav vairāk jēgas kā melns aiz naga, — bīdīs sacīja, nicīgi pasizdams knipi.

— Nē, nenieka vairāk, — zārcinieks apstiprināja.

— Es tos nicinu, — bīdīs -nerimās, piesarkdams līdz ausu galiem.

— Es tāpat, — zārku taisītājs pievienojās.

— Man tikai patiktu, ka šie neatkarīgās sugas zvērinātie pabūtu pāra nedēļiņu mūsu namā, — bīdīs runāja tālāk, — padomes ieviestā kārtība un likumi drīz vien atvēsinātu viņu karstās galvas.

— Die's ar viņiem! — zārcinieks atteica. To sacīdams, viņš iztapīgi pasmaidīja, lai apslāpētu draudzes kalpotāja uz­liesmojušās dusmas.