ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI

— Nu, — zārcinieka sieva sacīja, kad Olivers bija apēdis savas vakariņas (viņa klusās šausmās vēroja to un sāka jau ar bažām domāt par zēna apetiti priekšdienās), — vai tad nu esi galā?

Neko ēdamu vairs tuvumā neredzēdams, Olivers teicās pa­ēdis.

— Nu tad nāc man līdzi, — misis Sauerberija sacīja, pa­ņemdama netīru, tumšu lampu un virzīdamās uz kāpņu pusi, — tava vieta būs zem letes. Tev tak nebūs nekas pretī gulēt starp zārkiem, ko? Bet tas nu arī viena alga, vai tev ir kas pretī vai nav, jo citur tev nav kur gulēt. Žiglāk, neliec man te visu nakti ar tevi nomuldēt!

Olivers arī ilgāk netūļojās, bet paklausīgi sekoja savai jau­najai saimniecei.

Palicis viens pats zārku veikalā, Olivers nolika lampu uz ēvelsola un bikli sāka raudzīties apkārt, sajuzdams savādu baigumu un bailes — jūtas, kas nebūs svešas daudziem, krietni vecākiem par viņu. Pusgatavs zārks, uz melniem krā- ģiem novietots pašā veikala vidū, izskatījās tik mironīgs un atbaidošs, ka zēnam ikreiz, kad acis noklīda līdz šim baismī­gajam priekšmetam, pārskrēja salti drebuļi, un viņam tā vien likās, ka nupat, nupat no turienes lēnām pacelsies kāda briesmīga rēga galva un viņš no šausmām zaudēs prātu. Gar sienmali stāvēja garš strēķis kārtīgi saslietu, pēc viena veida notēstu vīksnas dēļu, kas krēslainajā gaismā izskatījās pēc platkaulainiem spokiem ar rokām bikšu kabatās. Pa grīdu mētājās zārku metala rotājumi, skaidas, naglas ar baltām galviņām, melnas drānas atgriezumi, bet sienu aiz letes rotāja bilde, no kuras kā dzīvi raudzījās divi sērotāji — profesionāli līķu pavadītāji ar sastērķelētiem kaklautiem; tie stāvēja pie kādām lielām namdurvīm, sagaidīdami tālumā redzamos līķ­ratus ar četriem meļņiem priekšā. Veikaltelpa bija smacīga un karsta. Gaiss šķita piesātinājies zārku smakas. Iegore zem letes, kur bija iemests čubu maišelis gulēšanai, atgādināja kapu.

Ne jau šīs bija vienīgās baismās sajūtas, kas nomāca Oli­veru. Viņš atradās viens svešā vietā, un mēs visi gan zinām, cik baigi un vientuļi dažkārt justos kurš katrs no mums šādos apstākļos. Zēnam nebija neviena drauga, ko mīļot, neviena, kas viņu mīļotu. Nulējā šķiršanās viņā skumjas neviesa, tur ne­palika nevienas mīļas, neaizmirstamas sejas, kuras zaudējums smagi nospiestu sirdi. Bet tomēr •— sirds bija smaga, un, ielienot šaurajā guļvietā, viņu pārņēma vēlēšanās, kaut šī iegore būtu viņa zārks, kaut viņu, klusā miegā uz mūžu aizmigušu, apraktu kapsētā, kur smilgas viegli līgotos pār viņa galvu un vecā zvana klusā duna iežūžotu to mierīgā miegā.

No rīta Oliveru atmodināja sparīgi kāju spērieni pa vei­kala ārdurvīm, un, kamēr viņš uz ātru roku uzrāva apģērbu, tie nikni un nepacietīgi atkārtojās savas divdesmit piecas rei­zes. Kad viņš jau ņēma nost priekškaramo važiņu, kājas mi­tējās spārdīt un kāda balss ierunājās:

— Tais' vaļā dur's, dzirž! —- kliedza balss, kas piederēja kājām, kuras spārdījās.

— Es tūlīt atvēršu, ser, — Olivers atbildēja, noņemdams važu un pagriezdams atslēgu.

— Laikam tu ir tas jaunais puika, ko? — atskanēja no atslēgas cauruma.

— Jā, ser, — Olivers atsaucās.

— Cik vecs tu ir? -— balss vaicāja.

— Man desmit gadu, ser, — Olivers atbildēja.

— Nu, tad es tev gan kraus, kad tiks iekšā, — balss pie­draudēja, — redzēs gan, mans nejoko, tu nabagmājas nāpsli!

Pēc šā laipnā solījuma balss sāka svilpot.

Olivers ne mazumu bija izbaudījis uz savas muguras to, ko ietvēra sevī šis izteiksmīgais vienzilbīgais vārds, un tāpēc viņš nemaz nešaubījās, ka balss īpašnieks, lai tas bijis kas būdams, gods godam arī izpildīs solījumu. Drebošu roku viņš atvilka aizbīdni un atvēra durvis.

Olivers īsu mirkli pameta acis ir uz vienu, ir otru galu ielai, ir pāri pretī, domādams, ka nepazīstamais, kas ar viņu sarunājās pa atslēgas caurumu, turpat tuvumā kur pastaigā­jas, lai nebūtu jāsalst, bet neviena cita neredzēja kā vien kādu palielu patversmes zēnu, kas sēdēja mājas priekšā uz ietves stabiņa un ēda sviestmaizi, ķo ar savāžamo nazīti sagrieza kumosos pēc savas mutes apmēriem un tad norija tos, ka nebija ko redzēt.

— Piedodiet, lūdzu, ser, — Olivers pēdīgi sacīja, redzē­dams, ka cits neviens neparādās, — vai jūs klauvējāt?

— Es spēru, — patversmes zēns atcirta.

— Vai jums zārks vajadzīgs, ser? — Olivers nevainīgi ievaicājās.

To izdzirdis, patversmnieks sataisīja neganti niknu seju un atteica, ka Oliveram gan tā ievajadzēšoties papriekšu, ja viņš atļaušoties tādus jokus ar augstākstāvošām personām.

— Tu, nabagmājas gnīda, gan nezin, kas es ir? — pat­versmnieks turpināja ar augstmanīgu nopietnību, rausdamies nost no stabiņa.

— Nē, ser, — Olivers atbildēja.

— Es ir misters Noe Kleipols, — patversmes zēns sacīja, —- un tu ir apakš manu vadību. Aizvāķ' slēģus, mazais nevīža!

Šo pavēli misters Kleipols pastiprināja ar kājas spērienu Oliveram un tad iegāja veikalā, iznesdamies lepni un cienīgi, ar ko tas varen cēlās. Jaunam puisietim, kuram galva kā spainis, ačeles mazas, bet seja stulba un neizteiksmīga, ir grūti jebkādos apstākļos izskatīties cienīgam, taču vēl jo grū­tāk, ja šiem pievilcīgajiem atribūtiem pievienojas sarkans de­guns un īsas, dzeltenas bikšeles.

Oliveram, noņemot aizvirtņus, gadījās izsist vienu loga rūti, un, kad viņš, ļodzīdamies zem lielā svara, nopūlējās pirmo aizvirtni aizstiept uz mazo pagalmiņu aiz mājas, kur tie pa dienu tika novietoti, Noe parādīja viņam lielu žēlastību: vis­pirms iepriecināja ar apgalvojumu, ka nu tik šis «dabūs sutu», tad gāja viņam palīgā. Drīz pēc tam veikalā nonāca misters Sauerberijs. Brītiņu vēlāk parādījās arī misis Sauerberija. Olivers, «dabūjis sutu», kā Noe to pilnīgi pareizi bija pa­reģojis, gāja šim jaunajam džentlmenim līdzi lejā uz bro­kastīm.

— Nāc šu' tuvāk pie pavarda, Noe! — Šarlote aicināja. — Es tev te noglabāju šķēlīti speķa no saimnieku galda. Oli­ver, aiztaisi durvis misteram Noem aiz muguras un ņem tur tās paliekas, kas uzbērtas uz kastroļa vāka! Te būs tava tēja. Noliec te uz kastes un taisies, ka paēd drīz, jo šie tūlīt tevi sauks uz veikalu. Va' tu dzirdi ar?

— Va' tu dzirž, nabagmājas nāpsli? — Noe Kleipols sa­cīja savukārt.

— Vai die', Noe! — Šarlote iesaucās. — Ir gan tev savāda nemode! Būtu tak licis to puiku mierā!

— Lic's šo mierā! — Noe atkārtoja. — Kas t' šo neliek mierā, ja jau par to i' runa? Vai tam tē's vai māte kur stās ceļā! Visi viņa radagabali tam ļau' iet, kur kājas nes. Va' ne, Šarlot? Ha, ha, ha!

— Ak tu jokupēteris tāds! — Šarlote noteica un saka pilna kaklā smieties, kam pievienojās arī Noe; pēc tam abi nicīgi noraudzījās uz nabaga Oliveru Tvistu, kas trīcēja uz kastes visvēsākajā virtuves stūrī, ēzdams jau iesmakušās atliekas, kas tieši viņam bija saglabātas.

Noe bija patversmes zēns, nevis darbanama bārenis. Viņš nebija nekāds atradenis, jo savam ciltskokam varēja izsekot līdz pat vecākiem, kas dzīvoja turpat tuvumā; māte viņam bija veļas mazgātāja, tēvs — nodzēries zaldāts, kas atlaists no dienesta ar koka kāju un ar dienas pensiju divarpus un vēl kādu nenosakāmu pensa daļu. Tuvākās apkārtnes bodes zeļ­ļiem jau labi sen kā bija kļuvis par paradumu atklāti apmētāt Noi uz ielas ar visādiem nedelikatiem epitetiem, kā «ādbik- sis», «ubagdāvana» un citiem līdzīgiem, un Noe panesa to pacietīgi. Bet tagad, kur liktenis tam ceļā bija uzsūtījis sēr­dieni bez jebkādiem radurakstiem, uz kuru pats nicināmākais niceklis varēja rādīt ar nicīgu pirkstu, viņš ar uzviju izgāza sakrājušos īgnumu uz to. Tas dod brīnišķu vielu nopietnām pārdomām. Tas parāda, cik cēlu un skaistu var izveidot cilvēka raksturu un kā vienas un tās pašas cēlās īpašības attīstās vissmalkākajā lordā un visnetīrākajā patversmes zēnā.