ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI

Misters Bambls nocēla savu trijstūreni, izņēma no tās iegalvja mutautu, noslaucīja dusmu sviedriem aprasināto pieri, nostatīja cepuri atpakaļ savā vietā un, pagriezies pret zārci nieku, sacīja jau mierīgākā balsi:

— Nu, kā tad bija ar to puiku?

— O! — zārcinieks attrauca. — Es maksāju krietnu no­dokli par labu trūcīgajiem.

— Hm! — misters Bambls nomurdēja. — Nu, un tad?

— Nu, un tad, —- zārcinieks atteica, — man prātā bija, lūk, kas: ja jau es tik "daudz daru viņu labā, tad tak gan, do­māt, man ir tiesības arī no tiem izsist, cik var, mister Bambl; un tātad … tātad … es domāju to puiku pievākt pats.

Misters Bambls paķēra viņu pie rokas un ieveda namā. Minūtes piecas misters Sauerberijs apspriedās ar padomes lo­cekļiem un vienojās par to, ka Olivers jau to pašu vakaru ieradīsies pie viņa «uz izmēģinājumu» — šis teiciens, attie­cināts uz mācībā nododamu draudzes bērnu, nozīmēja tik daudz: ja meistars pēc īsa pārbaudes laika redz, ka no zēna var izspiest pietiekami daudz darba, sevišķi daudz neiepildot tā vēderā, viņš to var paturēt līgumā paredzētos gadus un rī­koties ar to pēc savas patikas.

Kad mazo Oliveru pēc tam izveda pie «džentlmeņiem» un tie pateica, ka to pašu vakaru viņam jāstājas darbā pie zārku taisītāja, piedraudot vēl, ka gadījumā, ja tas sāks žēloties par savu dzīvi vai ieradīsies atpakaļ draudzei uz kakla, viņš tiks aizraidīts jūrā, kur tad noslīks vai citu galu ņems — kā nu tas pagadīsies, — zēns šķitās esam tik bezjūtīgs, ka «džentl­meņi» visi kā viens nogodēja viņu par rūdītu negantnieku un lika misteram Bamblam vest to tūdaļ projām.

Kaut gan tas pavisam dabiski, ka padomes locekļiem vai­rāk par jebkuru citu pasaulē vajadzēja justies aizskartiem savās tikumiskās jūtās un šausmināties, ja tie nomanīja vis­niecīgāko nejūtības pazīmi, — vienalga, pie kā, tieši šinī ga­dījumā tie bija mazliet maldījušies. Patiesība, lūk, tāda, ka Olivers nebija vis nejūtīgs, drīzāk gan pārāk jūtīgs, bet daudz arī netrūka, ka ļaunā apiešanās, kādu vienīgo tas pie­redzējis, būtu to uz laiku laikiem izvērtuši rupjā, trulā īgņā. Klusu ciezdams viņš uzņēma ziņu par pārmaiņām savā liktenī un, paņēmis rokā savu mantību, — ko nebija grūti panest, jo visa tā ietilpa brūnā papīrā • iesietā sainītī, puspēdas garā, puspēdas platā un trīs collas biezā, — uzmauca cepuri uz acīm; vēlreiz viņš pieķērās misteram Bamblam pie piedurk­nes atloka, un šis augstais amatvīrs aizveda to pretī jaunām ciešanām.

Kādu laiku misters Bambls veda Oliveru, ne redzēdams to, ne pabildinādams, jo bīdīs nesa savu galvu cēli, kā jau tas bldlam piederas, un turklāt vēl diena gadījās vējaina, tā ka mazais Olivers ari pilnīgi pazuda aiz mistera Bambla vaļā atsistā mēteļa stūriem, toties visā krāšņumā atsedzās bīdla veste ar atlokiem un īsās, rūsganās plīša bikses. Kad tie jau tuvojās savam ceļa mērķim, misteram Bamblam tomēr ienāca prātā, ka derētu paraudzīties lejup un pārliecināties, vai zē­nam ir pienācīgs izskats, lai stātos jaunā saimnieka priekšā, un, kā nodomājis, tā arī izdarīja ar laipnīga patrona vēlību.

— Oliver! — misters Bambls uzbildināja zēnu.

— Jā, ser? — Olivers atsaucās klusā, drebošā balsī.

— Nostum to cepuri no acīm un turi galvu uz augšu,ser!

Lai gan Olivers uz vietas paklausīja, ko viņam, vēlēja, un vēl manīgi pārvilka brīvās rokas plaukstas virsu pār acīm, tomēr asariņa vēl trīsēja tajās, kad viņš pavērās uz savu pavadoni. Tiklīdz zēns pamanīja, cik bargi viņu uzlūko misters Bambls, tā noritēja pa vaigu. Tai ritēja pakaļ vēl un vēl citas. Bērns valdījās no visa spēka, bet veltīgi. Palaidis vaļā otru roku, viņš aizklāja seju ar abām un sāka raudāt tik stipri, ka asaras spraucās ārā pa viņa tievo, kaulaino pirkstiņu starpām.

— Skat tik! — misters Bambls iesaucās, pēkšņi apstāda­mies un uzmezdams savam mazajam aizbilstamam neganti ļaunu skatienu. — Skat tik! No visiem nepateicīgajiem, sa­maitātajiem puikām, kādus es jebkad esmu redzējis, tu, Oliver, esi vis …

— Nē, nē, ser, — Olivers šņukstēja, pieķerdamies rokai, kas turēja jau labi pazīstamo niedres spieķi, — nē, nē, ser, es būšu labs, es būšu, es būšu, patiesi, es būšu labs, ser! Es tak esmu pavisam maziņš vēl, ser, un man ir tik … tik …

— Nu, nu — tik? — misters Bambls vaicāja izbrīnījies.

— Man ir tik stipri bēdīgi vienam pašam, ser. Nevie­na paša man nav, — mazais raudāja. — Visi, visi mani ne­ieredz. Lūdzu, lūdzu, ser, neesiet dusmīgs pret mani! — Bērns sita ar rociņu sev pa krūtīm un uzlūkoja savu ceļa biedru ar īsta cietēja aizasarotām acīm.

Misteru Bamblu uz brīdi šis žēlais, sāpīgais skatiens maz­liet samulsināja; reizes trīs četras nokremšķinājies, it kā kaklā tam kasītu, vēl kaut ko nomurdējis par «nelāgo klepu», viņš pavēlēja Oliveram noslaucīt acis un būt prātīgam zēnam. Pēc tam, atkal paņēmis mazo pie rokas, viņš turpināja ceļu klusībā.

Zārcinieks, kas tikko bija aizlicis veikala aizvirtņus, blā­vas, nespodras sveces gaismā kaut ko pierakstīja savā ieņē­mumu un izdevumu grāmatā, kad ieradās misters Bambls.

— Ahā! — zārcinieks sacīja, paceldams galvu no grā­matas, pametot vārdu pusrakstltu. — Tas jūs, Bambl?

— Tas pats gan, mister Sauerberij, — bīdīs atsaucās.

— Te nu es atvedu jums to puiku.

Olivers palocījās.

— Ak tad tas ir tas puika, ko? — zārcinieks sacīja, pa­celdams sveci labi augstu, lai labāk varētu apskatīt Oliveru.

— Misis Sauerberij, vai tu nebūtu tik laipna un neienāktu uz brītiņu pie mums, mana dārgā?

Misis Sauerberija iznāca no mazas istabiņas turpat blakus veikalam — sīka, maza, sažuvusi sievele, pēc izskata kašķīga.

— Mana mīļā, — misters Sauerberijs iztapīgi sacīja,

— šis te ir no darbanama tas zēns, par kuru tev stāstīju.

Olivers atkal palocījās.

— Vaimandieniņ! — zārcinieka sieva izsaucās. — Viņš tak ir pavisam mazs!

— Nūjā, ir vēl pamazs, — misters Bambls atbildēja, no­lūkodamies Oliverā, it kā tā būtu zēna vaina, ka nav lie­lāks, — viņš ir mazs. To nevar apstrīdēt. Bet viņš paaugsies, misis Sauerberij . .. viņš paaugsies.

— Nūjā! Paaugsies jau, paaugsies, kā ne, — kundze īdzīgi attrauca, — mūsu labu ēzdams un dzerdams. Es neko lielu neturu no šiem draudzes bērniem, tie izmaksā vienmēr vairāk, nekā tie vērts. Bet ko nu, vīri vienmēr domājas esam tie gudrākie. Nu, lasies lejā, tu mazais kaulu grabūzi!

To sacīdama, zārcinieka sieva pavēra kādas sāndurvis un izstūma Oliveru uz stāvām kāpnītēm, kas noveda mūra kabū- zītī, mitrā un tumšā ogļu pagraba priekštelpā, tā dēvētajā «virtuvē», kur sēdēja kāda noskretusi meiča vecās, nošķiebtās kurpēs un zilās vilnas zeķēs, kuras sen jau prasījās pēc lā- pāmadatas.

— Šarlote, — misis Sauerberija, arī nogājusi lejā, sacīja,

— padod šim te puikam tās aukstās gaļas paliekas, kas nolik­tas Tripam! Tas kopš paša rīta nav mājās rādījies, lai tad ar iztiek bešā. Man domāt, puika nebūs tik izlepis, ka neēdīs . .. ēdīsi, puis?

Olivers, kam acis iedzirkstījās, kad pieminēja gaļu, kam uznāca drebuļi aiz lielas kāres aprīt to, protams, neatteicās vis, un viņam nolika priekšā pilnu šķīvi ar ēdiena atliekām.

Es vēlētos, lai kāds līdz kaklam paēdis filozofs, kam ēdiens un dzēriens iekšās pārvēršas žultī, kam asinis ir ledus un sirds no dzelzs, būtu redzējis, kā Olivers Tvists uzklupa šai smal­kajai gaļas ēsmai, kuru pat suns bija apnicinājis. Es vēlētos, lai viņš bijis liecinieks tam, ar kādu mežonīgu rijību, trakā izsalkumā mazais kampa kumosu pēc kumosa. Vienu ko gan es vēlētos vēl vairāk, un tas būtu — redzēt, ka šis filozofs no­tiesātu tādu pašu ēsmu un ar tādu pašu garšu.