ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI

Džentlmenis baltajā vestē, iznācis no sēžu zāles, kur viņš nupat savā runā bija izklāstījis dažu jo gudru domu, bija iz­gājis uz ielas un stāvēja pašreiz otrpus vārtu. Novērojis mazo domstarpību norisi starp misteru Gemfildu un tā ēzeli, viņš jautri smaidīja, kad šis vīrs tuvojās sludinājumam, jo uzreiz noskārta, ka misters Gemfilds ir tieši tādas sugas meistars, kāds vajadzīgs Oliveram Tvistam. Misters Gemfilds

ari smaidīja, kad bija izlasījis papīra lapu, jo piecas mār­ciņas taču bija tieši tā suma, kuras viņam trūka, un, kas attiecas uz puiku, kurš nāca piedevām, tad misters Gemfilds, zinādams, kāda maize ir darbanamā, bija pārliecināts, ka šis būs no jaukākajiem sīkiem paraudziņiem, tieši kā radīts kā­rniņu ierēm. Tā nu viņš izburtoja sludinājumu vēlreiz no augšas līdz apakšai, tad, par goddevības zīmi pieskardamies savai ādas cepurei, uzrunāja džentlmeni baltajā vestē.

— S'to te puiku, ser, kuru draudze grib aizdot mā­cībā … — misters Gemfilds iesāka.

— Nu, nu, labais cilvēk, — pieglaimīgi smaidīdams, džentl­menis baltajā vestē viņu pārtrauca. — Kā tad būs ar šo puiku?

— Ja draudzei būtu vie' gribēšana, lai puiks izmācās vieglu, patīkamu darbiņu — par piemēru, visai derīgo un cienījamo mūsu skursteņslauķu amatu, — misters Gemfilds turpināja, — man māceklis vajadzīgs,' un es tad ar būt' uz mieru jernt viņu cie'.

— Ienāciet iekšā! — džentlmenis baltajā vestē aicināja.

Misters Gemfilds, uzkavējies brīdi, lai vēlreiz ieblieztu

pa galvu pelēcim un vēlreiz sabrauņātu tam žokļus par brī- diņu nelaisties lapās pa viņa atbūtnes laiku, sekoja baltves- tainajam džentlmenim, kas viņu ieveda tai pašā istabā, kur, Olivers šo džentlmeni pirmoreiz bija ieraudzījis.

— Tas pavisam netīrs, nelādzīgs darbs, — misters Lim- kinss iebilda, kad Gemfilds bija atkārtojis savu vēlējumos.

— Mazi zēni ir jau tikuši nosmacēti dūmeņos, — ieminē­jās kāds cits džentlmenis.

— Tas, re, tāpēc, ka salmus ieprie'š saslapē'ši un tad tikan aizkūr'ši krāss caurumu, lei atkan nodabūtu tos puikus zemē, — Gemfilds paskaidroja, — tur tikan dūmi vie' pakūp, liesmas nekādas; ar dūmiem vie' domāt puiku novilkt lejā, tad labāk nemaz nepūlēties, jo dūmi tikan uzdzen miegu tam, un to tik šis i grib. Puiki, prot, džentlmeņi, ir negantīgi spī­tīgi un slinki, un nekas nav labāks par smuku, karstu lies­miņu, lei tie tenteriski vie' nāktu zemē. Turklātan, džentlmeņi, tāda rīcība tak ir cilvēcīga — jo, re, ja jau kāds būs iesprū­dis dūmenī, tad papēžu cepināšana gan padarīs to samanīgu un tas ķepurosies par savu glābiņu.

Džentlmeni baltajā vestē šāds paskaidrojums, kā liekas, lieliski uzjautrināja, bet mistera Limkinsa acu uzmetiens viņa prieka izpausmi spēji apvaldīja. Padomes vīri pēc tam brīdi aprunājās paši savā starpā, bet tik klusā balsī, ka sadzirdēt varēja tikai atsevišķas frāzes, kā: «ietaupīt izdevumus», «lab­vēlīgi atsauksies uz bilanci», «varēs iespiest pārskatu». Tos

pašus izdevās dzirdēt tikai tāpēc, ka tie tika bieži atkārtoti,

pie tam ar sevišķu uzsvaru.

Pēdīgi sačukstēšanās apklusa, un, kad padomes locck| i bija atkal svinīgām sejām sasēduši savās vietās, misters Lini kinss sacīja:

— Mēs apspriedām jūsu priekšlikumu, bet mums tas nav pieņemams.

— Ko nevar, to nevar, — sacīja ari baltvestainis.

— Pilnīgi izslēgts, — piebalsoja vēl pārējie.

Tā kā misteram Gemfildam bija gadījies piedzīvot nepa­tikšanas par tādu nieka pārkāpumu kā triju četru zēnu pie­kaušanu tepat vai līdz nāvei, viņam iešāvās prātā, ka pado­mes vīri varbūt aiz kāda neizprotama untuma ieņēmušies galvā pakjaut savu rīcību šā kādreizējā atgadījuma ietekmei. Ja nu tā, tad tas gan bija lielā pretrunā ar viņu parasto rīcības veidu, kārtojot darījumus; tomēr, nejuzdams sevišķu vēlēšanos no jauna uzpeldināt vecas baumas, viņš pavīkstīja cepuri rokās un gausi gāja projām no galda.

— Tātad jūs negribat, ka es viņu dabonu, džentlmeņi? — misters Gemfilds vēl ievaicājās, apstādamies gandrīz pie pašām durvīm.

— Nē, — atteica misters Limkinss, — vismaz ne par tik augstu prēmiju, kādu esam izsolījuši, jo jūsu amats ir viens nelāga amats.

Mistera Gemfilda seja jau kļuva gaišāka, kad tas, aši panācies atpakaļ pie galda, sacīja:

— Nu, cik ta dosiet, džentlmeņi? Nesiet nu pārāk cieti sirdī pret nabaga vīru! Cik tadiņ?

— Es teiktu, ka ar trim mārciņām desmit šiliņiem būtu pārbagāti samaksāts, — misters Limkinss atbildēja.

— Par desmit šiliņiem pārsolīts, — džentlmenis baltajā vestē arī ieteicās savukārt.

— Paklau, džentlmeņi! — Gemfilds sacīja. — Lai iet četras, džentlmeņi! Četras mārciņas, jūs tiksiet vaļā no viņa, un die's un miers. Iet tā lieta?

— Trīs mārciņas desmit, — misters Limkinss atkārtoja stingri un noteikti.

— Paklau, džentlmeņi! Dalām to starpu uz pusēm, — Gemfilds turējās, cik varēja. — Trīs mārciņas piecpadsmit.

— Ne farzinga vairāk! — bija mistera Limkinsa stingra atbilde.

— Jūs gan, džentlmeņi, esat gauži cietsirdīgi pret mani, — stomīdamies noteica Gemfilds.

— Nieku runas! Blēņas! — džentlmenis baltajā vestē atspēkojās. —- Viņu jūs būtu lēti -ieguvuši pat bez kādas- prēmijas. Ņemiet vien prom, jūs muļķa galva! Tas puika i'r tieši kā radīts jums. Šad un tad gan derēs uzdot v/'ņam ar stibu, tas nāks tam par svētību; un viņa uzturēšana ari neiz­maksās dārgi, jo tas nav ticis pārēdināts, kopš nācis pasaulē. Ha, ha, ha!

Misters Gemfilds pārlaida blēdīgu skatienu sēdētājiem ap galdu un, pamanījis, ka to sejas smaida, arī pats savilka smaidā savējo. Darījums nu bija noslēgts. Misteram Bamb- lam uz vietas nodeva rīkojumu jau to pašu dienu nogādāt pie maģistrata Oliveru Tvistu un attiecīgos dokumentus, kas jāparaksta un jāapstiprina.

Pēc šā rīkojuma Oliveru viņam par lielu izbrīnu atbrīvoja no ieslodzījuma un lika tam uzvilkt tīru kreklu. Tik tikko viņš bija izpildījis šo tik nepierasto vingrojumu, kad misters Bambls pats ienesa viņam tumes bļodiņu un svētku dienu maizes porciju — divas ar ceturtdaļu unces. Ieraudzījis šo šausminošo skatu, Olivers sāka žēli raudāt; viņš nodomāja (nav nekāds brīnums), ka padome nolēmusi viņu nokaut kādam lietderīgam nolūkam, jo vai gan citādi viņu šādā veidā sāktu uzbarot.

— Netrin nu acis sarkanas, bet ēd savu miltenīcu un saki paldies! — misters Bambls noteica svinīgi iespaidīgā balsī. — Tevi taisās nodot mācībā, Oliver.

— Mācībā, ser? — bērns trīcēdams pārjautāja.

— Jā, Oliver, — misters Bambls atbildēja. — Laipnīgie un žēlīgie džentlmeņi, kas tev ir tēva un mātes vietā, jo pašam savu vecāku tev nav, Oliver, ir nodomājuši atdot tevi mācībā, lai nostādītu pašu uz savām kājām un iztaisītu no tevis cilvēku, kaut gan tas prieks draudzei izmaksās trīs mārciņas desmit! Trīs mārciņas desmit šiliņu, Oliver!… Septiņdesmit šiliņu . . . simt četrdesmit sešpensu! Un viss tas priekš viena nekrietneļa sērdieņa, kuru neviens nevar ieredzēt.

Kad misters Bambls apstājās, lai atvilktu elpu pēc šās briesmīgā balsī teiktās uzrunas, nabaga bērnam asaras ri­tēja pār vaigiem un viņš elsodams raudāja rūgti jo rūgti.

— Rimsties! — misters Bambls sacīja ne vairs ar tik liel­manīgu svinību, jo viņam patīkami iekutējās sirds, redzot, kādu efektu spējusi panākt viņa daiļrunība. — Rimsties, Oli­ver! Noslauki acis svārku piedurknē un nebirdini asaras tumē, tā uzvesties tak nu ir pēdīgā muļķība!