ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI

Misis Menna izbrīna pacēla rokas, bet, bridi paprātojusi,iebildās:

— Bet kā tad tas nācies, ka viņš vispār uzvārdu dabūjis?

Bīdīs varen lepni izslējās un noteica:

— Es viņam to izdomāju.

— Jūs, mister Bambl!

— Es, misis Menna. Mēs saviem mīluļiem dodam vārdus alfabēta burtu secībā. Pēdējais bija S, — Svabls, tā es viņu nosaucu. Šim nu bija jāsākas ar burtu T, šo es nosaucu par Tvistu. Nākamais, kas nāks, būs Unvins, aiznākamais — Vilkinss. Man vārdi jau izdomāti līdz alfabēta beigām, un, kad nonāksim līdz Z, tad sāksim atkal no gala.

— Nu, vai zināt, tad jau jums skaidras rakstnieka dāva­nas, ser! — misis Menna nobrīnījās.

Kas zin, kas zin, — noteica bīdls, acīm redzot prie­cādamies par komplimentu, — varbūt man ir arī… varbūt man ir arī, misis Menna.

Viņš izdzēra ar ūdeni atšķaidītā džina glāzi sausu un piebilda:

— Tā kā Olivers nu jau nāk par vecu, lai paliktu šeit, padome nolēma ņemt viņu atpakaļ darbanamā. Es pats at­nācu, lai viņu aizvestu turp. Lai viņš uz pēdām ienāk pie manis!

— Es tūlīt, tūlīt viņu atvedīšu. — misis Menna atteica, šai nolūkā iziedama no istabas. Olivers, kam pa šo brīdi virsējā netīrumu kārta no melnumiem apknidušajām rokām un sejas bija jau noskrāpēta, cik nu ar vienas reizes mazgājumu tas vis­pār iespējams, ienāca istabā savai mīļsirdei aizgādnei pie rokas.

— Palokies džentlmenim, Oliver! — misis Menna pamācīja.

Olivers palocījās pa daļai bīdlam krēslā, pa daļai trijstūrenei uz galda.

— Vai tu gribi nākt man līdzi, Oliver? — misters Bambls vaicāja impozantā balsī.

Olivers tepat jau plēta muti teikt, ka viņš ar lielāko prieku ietu līdzi kuram katram, kad, pacēlis acis, saskatījās ar misis Mennu, kas bija aizstājusies aiz bīdla krēs­la un, svelmaini raudzīdamās, drau­dēja viņam ar dūri. Viņš tūdaļ uz­tvēra šo mājienu, jo dūre pārāk bieži bija iespiedusi pēdas viņa mugurā, lai tā nebūtu iespiedusies arī atmiņā.

— Vai viņa ari nāks kopā ar mani? — nabaga Olivers atvaicāja.

— Nē, viņa nevar nākt, — misters Bambls atteica. — Bet viņa šad un tad atnāks tevi apraudzīt.

Tas nebija nekāds lielais iepriecinājums bērnam. Maziņš, kāds viņš vēl bija, tas tomēr izrādījās gana apķērīgs, lai' izrādītu dziļu nožēlu par aiziešanu. Puikam tas nemaksāja nemaz lielu pūļu sariest asaras acīs. Izsalkums un ļauna apiešanās ir lieli piepalīgi, ja tev vajag paraudāt, un Olivers tiešām raudāja, pie tam no sirds. Misis Menna apveltīja viņu tūkstoš glāstiem un iedeva, — ko Olivers kāroja daudz vai­rāk, — gabaliņu maizes ar sviestu, lai, nokļuvis darbanamā, tas neizrādītos pārāk badīgs. Ar maizes riku rokā, ar brūnu draudzes bērnu cepurīti galvā Olivers gāja līdzi misteram Bamblam projām no tās posta mītnes, kur laipns vārds vai smaids nekad nebija pārmirdzējis viņa skumjo, tumšo bērnību. Un tomēr, kad kotedžas vārti aiz viņiem aizvērās, Olivera bērna sirds iesūrstējās skaudrās sāpēs. Lai cik arī nožēlo­jami bija mazie bēdubrāļi, no kuriem viņš nu aizgāja, tie to­mēr bijuši vienīgie draugi viņa mūžiņā; un pirmoreiz puisēna sirds sajuta, cik tā ir viena un vientuļa šai lielajā, neaptve­ramajā pasaulē.

Misters Bambls gāja slaidiem soļiem; mazais Olivers, cieši ieķēries viņa zelttresainajā piedurknes atlokā, riksītī tecēja blakus un ik pēc ceturtdaļjūdzes apvaicājās, vai «tā vieta jau tuvu». Misters Bambls uz šiem jautājumiem atbil­dēja strupi un asi, jo mīlīgums, ko džins ar ūdens piedevu uz laiku pamodina dažu cilvēku sirdīs, šimbrīžam bija jau izgarojis, un viņš nu atkal bija bīdls.

Olivers nebija pavadījis vēl ne stundas ceturksni darba­nama sienās un tik tikko beidza notiesāt otro maizes riku, kad misters Bambls, kas viņu bija nodevis kādas vecīgas sievas uzraudzībā, atgriezās un, pateicis, ka patlaban notiek padomes sēde, paziņoja zēnam — padome likusi, lai tas nekavējoties ierodas sēdē.

Nesaprazdams, kas īsti tā padome tāda ir, Olivers bija gluži iztrūcies par šādu paziņojumu un nespēja aptvert, vai nu viņam būtu jāraud vai jāsmejas. Bet nebija jau arī laika pie šā jautājuma pakavēties, jo misters Bambls uzšāva ar niedri puikam pa ealvu, lai viņu atmodinātu, otrreiz pa mu­guru, lai tas kļūtu mundrāks, un, pavēlējis nākt līdzi,, ieveda to lielā, kaļķiem izbalsinātā istabā, kur ap galdu sēdēja kādi astoņi vai desmit resni džentlmeņi. Galda gala atzveltnes krēslā, kas bija augstāks par citiem, sēdēja viens sevišķi resns virs ar ļoti tuklu, sarkanu seju.

— Paklanies padomei! — Bambls sacīja.

Olivers norausa pāris asaru, kas vēl bija aizķērušās skropstās, un, nezinādams, kas te ir tā padome, uz labu laimi palocījās pret pašu galdu*.

Ka tevi sauc, puišel? — vaicāja džentlmenis augstākaja krēslā.

Oiivers, ieraugot tik daudz džentlmeņu, sabijās un sāka trīcēt, bet, dabūjis no bīdla vēlreiz ar niedri pa muguru, sāka raudāt. So divu apstākļu dēļ Olivera atbildes skanēja klusi un nedroši, kāpēc viens džentlmenis baltā vestē nosauca viņu par pavieglu. Parasti šim džentlmenim to tikai arī vajadzēja pateikt, lai viņš tūdaļ būtu labā garastāvoklī un justos omulīgs.

— Puišel, — sacīja džentlmenis augstajā krēslā, — uz­klausi mani! Es domāju, to tu laikam zini, ka esi bārenis, ko?

— Kas tas ir, ser? — ievaicājās nabaga Olivers.

— Nu, vai es neteicu — puika ir pamuļķis! — baltvestainais džentlmenis piebilda.

— Klusu! — apsauca džentlmenis, kurš bija ierunājies pirmais. — Tu zini, ka tev nav ne tēva, ne mātes un ka tevi audzināja draudze, — vai zini to?

— Jā, ser, —- Olivers atteica, rūgti raudādams.

— Par ko tu raudi? — džentlmenis baltajā vestē vaicāja.

Un tiešām — tas bija pavisam dīvaini. Par ko gan varēja raudāt šis zēns!

— Es ceru, — skarbā balsī sacīja kāds cits džentlme­nis, — tu skaiti lūgšanas katru vakaru, kā tas kristīgam cilvēkam pienākas, un aizlūdz par tiem, kas tevi uztur un par tevi rūpējas?

— Jā, ser, — zēns sastostījās.

Džentlmenis, kurš runāja pēdējais, pats to neapzināda­mies, bija teicis patiesus vārdus. Jo, patiešām, Olivers būtu rīkojies kā kristietis, pie tam vēl kā sevišķi izcils kristietis, ja aizlūdzis par tiem, kas uzturēja viņu un rūpējās par viņu. Bet viņš to nebija darījis, jo neviens viņam to netika mācījis.

— Tad nu tā! Tu esi atvests šurp, lai tevi te audzinātu un izmācītu kādā derīgā amatā, — sacīja sarkansejīgais džentlmenis, kas sēdēja augstajā krēslā.

— Un jau rīt pat no pulksten sešiem tu sāksi plucināt pakulas, — piebilda īgnais baltajā vestē.

Par šo divu labdarību apvienošanu vienkāršā pakulu plu­cināšanā Olivers, bīdla paskubināts, zemu palocījās; pēc tam viņu aizvadīja un atstāja lielā telpā, kur uz vienkāršas, cietas lāviņas viņš tikām šņukstēja, kamēr aizmiga. Kas par lielisku ilustrāciju Anglijas mīkstajiem likumiem! Tie atļauj nelaimīgajiem gulēt!

Nabaga Olivers! Gulēdams laimīgā neziņā par visu, kas ap viņu notiek, viņš ne sapņot nesapņoja, ka padome jau to pašu vakaru bija pieņēmusi lēmumu, kas neatvairāmi ietek­mēs visu viņa turpmāko dzīvi. Bet lēmumu pieņēma. Un tā saturs bija šāds.

Sās padomes locekļi bija gudri jo gudri, dziļi domājoši, redzīga prāta vīri, un, tiklīdz viņu uzmanība pievērsās darbanamam, tie tūdaļ nomanīja, ko parastais mirstīgais nekad nebūtu atskārtis, — šī ubagu tauta jutās laimīga darbanamāT Tā bija īsta sabiedrisku izpriecu vieta tautas zemākajiem slāņiem; krogs, kur ne par ko nav jāmaksā, brīvas brokastis, pusdienas, launags un vakariņas cauru gadu; no ķieģeļiem un kaļķu javas celta paradize, kur viss bija tikai rotaļa, bet darba nekāda. «Ahā!» teica padomes locekļi, rādīdami gudras sejas. «Mēs gan esam tie vīri, kam pienākas nodibināt šeit kārtību, mēs tam darīsim galu, ka nebūs ko redzēt.» Nu, lūk, tie pieņēma lēmumu, ka šai ubagu tautai dodama brīva izvēle (jo piespiest viņi nevienu negribēja, nē, viņi gan ne) — vai nu nomirt lēnā bada nāvē darbanamā, vai ātrā — ārpus tā. Sai nolūkā tie noslēdza līgumu ar ūdensvadu pār­valdi par ūdens saņemšanu neierobežotā daudzumā un ar labības tirgotāja aģentu, kas ik pa laikam piegādās nelielos kvantumos auzu miltus; un tālākais noteikums bija dot trīs­reiz dienā šķidru tumi, divreiz nedēļā pa sīpolam un svēt­dienās pa pusmaizītei katram. Vēl tie ieveda daudz gudru- un humānu pārgrozību attiecībā uz sievietēm, bet to lieki būtu te pieminēt; visžēlīgi viņi uzņēmās trūcīgo ļaužu lau­lības šķiršanu, jo tiesas ceļš caur Doktoru apvienību* būtu prasījis lielus izdevumus; un, lai nevajadzētu vīru piespiest uzturēt ģimeni, kā to līdz šim bija darījuši, tie vīram ģimenf atņēma un ieveda viņu vecpuišu kārtā! Nav nemaz aptve­rams, cik no visiem sabiedrības slāņiem nebūtu radies tīko­tāju pēc viņu izpalīdzības šo divu pēdējo punktu dēļ, ja vien šī izpalīdzība nebijusi savienota ar darbanamu. bet padomes vīri bija vīri ar galvām, tie bija nodrošinājušies pret šādām- grūtībām. Izpalīdzība nebija šķirama no darbanama un tumes, un tas ļaudis atbaidīja.