ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI

Jau pirmajā pusgadā pēc Olivera Tvista atgriešanās ši sistēma gāja vaļā pilnā spēkā. Sākumā gan tā izmaksāja diezgan dārgi, jo pieauga zārku taisītāja rēķini un radās vajadzība pāršūt šaurākus nabago ļaužu apģērbus, kas pēc pāris nedēļām tumes vaļīgi plandījās ap viņu noliesējušiem,.

izdilušiem ķermeņiem. Bet darbanama iemītnieku skaits sa­dila tāpat kā paši iemītnieki, un padomes vīri jūsmoja.

Vakars pienāca, zēni ieņēma savas vietas. Virtuves pār­raugs pavāra .uniformā nostājās pie katla, palīdzes norīkojās viņam aizmugurē; tumes porcijas salēja un salika galdā, tad tika noskaitīta garā pateicības lūgšana par šo devēju īso roku. "Tume pazuda; zēni sačukstējās un acu mirkšiem deva mājienu Oliveram, kamēr tuvāk stāvētāji pabuksnīja viņu. Tādu bērnu, kāds viņš vēl bija, bads dzina izmisumā un posts — pārdro­šībā. Viņš piecēlās no galda un, tuvodamies pārraugam ar bļodiņu un karoti rokā, sacīja, mazliet jau satrūcies par savu pārdrošo soli:

— Lūdzu, ser, man vēl drusciņ gribas.

Pārraugs bija nobarojies, veselīgs vīrs, bet nu viņš kļuva gluži bāls. Pārsteiguma apstulbināts, viņš kādu mirkli blenza uz mazo dumpinieku un tad, kā atbalstu meklēdams, atgāzās pret katlu. Palīdzes kļu­va mēmas aiz brīnu­miem, zēni — aiz bailēm.

— Ko! — pārraugs pēdīgi izdvesa dziestošā balsī.

— Lūdzu, ser, — Olivers atkārtoja,— man vēl drusciņ gribas.

Tagad pārraugs zvē­la ar pavārnīcu Olive­ram pa galvu, sagrāba viņu kā dzelžos un pilnā kaklā kliedza pēc bīdla.

Padomes vīri patla­ban noturēja svinīgu sē­di, kad misters Bambls lielā uzbudinājumā ie­drāzās pie tiem un sacī­ja, uzbilzdams džentlme­ni augstajā krēslā:

•— Mister Limkins, lūdzu piedošanu, ser! Olivers Tvists prasīja, lai dod vēl!

Visus pārņēma satraukums. Visu sejās atspoguļojās šaus­mas.

— Vēl! — misters Limkinss atkārtoja. — Nomierinieties, Bambl, un atbildiet man skaidri! Vai tas tā jāsaprot, ka viņš prasīja vēl, pēc tam kad bija jau apēdis vakariņām paredzēto porciju?

— Jā gan, ser, — Bambls atteica.

— Tas puika savu galu ņems pie karātavām, — noteica džentlmenis baltajā vestē. — To es saku, šis zēns ņems galu pie karātavām.

Neviens neapstrīdēja paredzīgā džentlmeņa vārdus. Sākās dzīva domu apmaiņa. Deva rīkojumu Oliveru uz vietas ieslo­dzīt; un otrā dienā ārpusē pie vārtiem bija pielipināts sludinā­jums, kurā izsolīja piecu mārciņu lielu atlīdzinājumu kuram katram, kas būtu ar mieru atpestīt draudzi no Oli vēra Tvista. Citiem vārdiem, par piecām mārciņām Oliveru Tvistu pie­dāvāja kaut kuram vīrietim vai sievietei, kam būtu vajadzība pēc mācekļa vai nu amatniecības, tirdzniecības, vai citā kādā darba nozarē.

— Nekad vēl savā mūžā neesmu bijis vairāk pārliecināts par kaut ko, — sacīja džentlmenis baltajā vestē, kad tas otrā rītā, klabinādams pie vārtiem, izlasīja šo sludinājumu, — ne­

kad vel sava mūža neesmu bijis par kaut ko vairak pārliecināts kā tagad par to, ka šis zeņķis ņems savu galu pie karātavām.

Tā kā mans nodoms ir turpinājumā parādīt, vai džentlme­nim baltajā vestē ir bijusi taisnība, es varbūt sabojātu stāsta pievilcību (pieļaujot domu, ka tāda tam ir), ja šepat jau steig­šus liktu nojaust, vai Olivers Tvists pieredzēja tik drausmīgu galu vai ne.

Olivers Tvists pēc sava bezdievīgā, nesamanīgā pārkā­puma — lūguma dot vēl — nu jau nedēļu kā cietumnieks mita tumšā, tukšā kambarī, kur viņu iesēdināja pēc padomes gudra un visžēlīga rīkojuma. Pirmajā mirklī neliekas nemaz neprātīgi pieļaut domu, ka viņš, ja vien parādījis pelnītu cieņu baltvestainā džentlmeņa pareģojumam, būtu arī reiz par visām reizēm pierādījis šā gudrā vīra pareģa spējas, pie­siedams sava mutauta vienu stūri pie sienas vadža, bet otru apmezdams sev ap kaklu. So varoņdarbu veikt tomēr trau­cēja zināms apstāklis, un proti: mutauti kā greznuma priekš­meti bija uz laiku laikiem un mūžu mūžiem atrauti nabaga ļaužu deguniem ar īpašu draudzes padomes pilnsapulces pa­vēli — ar oficiālu, pašrocīgi parakstītu, apzīmogotu un iz­sludinātu pavēli. Vēl jo svarīgāks kavēkiis tam bija Olivera bērna gadi un bērna prāts. Visu augu dienu viņš raudāja, bet, kad iestājās garā, drūmā nakts, viņš aizklāja ar rociņām acis, lai nemanītu tumsu, un, ierāvies kaktā, pūlējās aizmigt; ik pa brīdim viņš trīcēdams un drebēdams trūkās augšā un spiedās ciešāk un ciešāk pie sienas, it kā sajuzdams, ka pat saskare ar sienas vēso, cieto virsmu jau būtu glābiņš šai vientulībā un tumsā, kas viņu apskāva.

Bet lai «šās sistēmas» nīdēji neiedomājas, ka Oliveram viņa vienatnīgā ieslodzījuma laikā tika liegta veselīga kustību brīvība, patīkama izklaidēšanās sabiedrībā vai izdevība spir­dzināt dvēseli reliģijā. Attiecībā uz ķermeņa izvingrināšanu jāteic, ka laiks pieturējās patīkami auksts un viņam bija atļauts katru rītu apmazgāties pie pumpja ar akmeņiem izbruģētajā pagalmā, klāt esot misteram Bamblam, kurš novērsa iespēju saaukstēties, jo, ar savu niedri vairākkārt noglaudīdams zēna muguru, pārlēja sveloņu pār visu ķer­meni. Nu, un sabiedrība, — ik pārdienas viņu veda uz ēdam­zāli, kad zēni ieturēja pusdienas, un tur visu priekšā nopēra par biedinājumu un brīdinājumu tiem pārējiem. Un, lai Oli vers nepaliktu bez garīgas barības, viņu ik vakaru pātaru laikā aizbuknīja uz to pašu zāli un atļāva tam spirdzināt dvēseli, noklausoties zēnu kopīgajā lūgšanā, kas tagad pēc padomes priekšrakstiem papildināta ar īpašu klauzulu, kurā mazie lūdza dievu dot viņiem labu, krietnu, pieticīgu un pa­klausīgu prātu un pasargāt viņus no grēkiem un kauna dar­biem, kādus pastrādājis Olivers Tvists, par kuru lūgšana pauda, ka to pats velns no elles pasprūdījis, ka ļaunie pek­les gari to apsēduši un stāv sevišķi modrā sardzē pie tā.

Gadījās kādu rītu, kamēr vēl Olivera dzīve norita tikpat spožos un komfortablos apstākļos, ka misters Gemfilds, skursteņslauķis, bija ņēmis ceļu pa Haistritu un soļoja, no­pietni apcerēdams savā prātā visus līdzekļus un iespējas, kā nomaksāt īres parādu, ko saimnieks pieprasīja diezgan uz­stājīgi. Lai ari cik prātīgi un mierīgi misters Gemfilds cen­tās aplēst savas finanses, līdz piecām mārciņām, cik viņam tieši vajadzēja, tās nesniedza; un, nonācis sava veida arit­mētiskā izmisumā, viņš pārmijus gan lauzīja savu galvu, gan mēģināja to ielauzt savam ēzelim, kad pēkšņi, nokļūstot pret darbanamu, viņa acis atdūrās uz vārtiem izliktā sludinājumā. , — Tprru-ū! — misters Gemfilds uzsauca ēzelim.

Ēzelis bija aizklīdis tālu savās domās, prātoja laikam, vai būs lemts pamieloties ar vienu vai diviem kāpostu kaceniem, kad tiks vaļā no tiem diviem kvēpu maisiem, kas pildīja mazos rateļus, un tāpēc, palaidis gar ausīm saucienu, šis meimuroja vien tālāk.

Misters Gemfilds izgrūda negantu lāstu, domātu ēzelim, galvenokārt gan viņa acīm, un, paskrējies pakaļ, deva tam tādu belzienu pa galvu, ka no tā nesašķīst varēja vienīgi ēzeļa pauris. Tad, saķēris pavadu, lika iemauktiem griezīgi brāzties gar lopiņa žokļiem, ar to laipni atgādinot, ka šis nav vis pats sev kungs un pavēlnieks, un tādā veidā apgrieza to apkārt. Pēdīgi viņš gāza pelēcim vēlreiz pa galvu, lai apdullinātu to tieši tik ilgām, kamēr pats būs paspējis atnākt atpakaļ. Paveicis šos priekšdarbus, misters Gemfilds gāja uz vārtiem, lai izlasītu sludinājumu.