ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI

Ikviens gan zina nostāstu par kādu citu eksperimentetāju filozofu, kas bija izdomājis lielisko teoriju, ka zirgs varot iztikt bez ēšanas, un kas to teicami arī pieradīja, pats sava zirga dienas rāciju samazinādams līdz vienam salmam; un nav šaubām vietas, ari pilnīgi bez barības viņš no tā būtu iztaisījis nevaldāmu, karstasinīgu kustoni, ja vien tas nenosprādzis dienu pirms tam, kad bija jāsaņem pirmā lieliska gaisa deva. Nelaimīgā kārtā filozofija, ko praktiski eksperimentēja sieviete, kura bija uzņēmusies rūpes un gādību par Oliveru Tvistu, noveda pie tāda paša gala iznākuma, jo pēc viņas sistēmas tai pašā brīdī, kad bērns jau bija iepraties iztikt ar visplānākās barības visniecīgāko devu, arvien vaja­dzēja atgadīties tik dīvainām likstām, ka no desmit gadīju­miem astoņos ar pusi bērns vai nu saslima no bada un sala, vai, bez uzraudzības atstāts, iekrita ugunī, vai nejaušā kārtā noslāpa; vienādi vai otrādi, bet mazās, nelaimīgās radībiņas parasti aizgāja citā saulē, kur pievienojās tēviem, par kuriem šai saulē tiem nebija ne jausmas.

Viena otru reizi, ja par draudzes bērnu notika stingrāka izmeklēšana nekā parasti, tāpēc ka tas pamests bez uzrau­dzības un uzgāzis sev galdiņu virsū vai veļas dienā (tādas gan atgadījās visai reti, jo darbošanās, kas cik necik atgā­dinātu mazgāšanu, fermā tiešām bija reta parādība) aiz nepieskatīšanas neglābjami applaucējies, izmeklētāji dažkārt ieņēmās galvā uzdot ne gluži patīkamus jautājumus un drau­dzes locekļi sadumpojušies parakstīja protesta iesniegumus. Bet ārsta atzinumi un bīdla* liecinājumi šai nekautrajai rīcī­bai deva īsu un ātru pretsitienu. Pirmais katrreiz uzšķērda līķi un tanī neko neatrada (kas bija tiešām ļoti ticami), otrais allaž nodeva zvērestu, kādu vien draudze vēlējās, un tas bija ļoti pašaizliedzīgi. Bez tam padomes locekļi regulāri apmeklēja fermu un katrreiz dienu iepriekš aizsūtīja bīdlu, lai pasaka, kas gaidāmi. Kad tie ieradās, bērni bija apkopti un tīri — ko gan cilvēks lai būtu vēl vēlējies!

Nevar jau sagaidīt, ka šāda audzināšanas sistēma būtu izaudzējusi fermā diezin kādu vēl neredzētu vai pārbagātu ražu. Olivera Tvista devītajā dzimšanas dienā mēs sastopam viņu kā bālu, vārgu puisēnu, diezgan pamazu augumā un neapšaubāmi arī tievu viducītī. Bet daba vai iedzimtība bija viņa krūtīs iedēstījusi stipru, izturīgu garu. Pateicoties iestā­des skopajai ēdiena devai, garam bija telpu gana, kur plaši izplesties. Un varbūt tieši šim apstāklim pienākas paldies par to, ka Olivers vispār piedzīvoja devīto dzimšanas dienu. Lai nu tā vai citādi, šī tomēr bija viņa devītā dzimšanas diena, — un viņš to svinēja ogļu pagrabā divu citu jaunu džentlmeņu smalkajā sabiedrībā, kuri, kopā ar viņu izbau­dījuši bargu kāvienu, arī bija tur ieslēgti par nekaunīgu uzdrīkstēšanos izrādīt izsalkumu, — kad misis Menna, jauka namamāte, tīri sabijās, negaidot ieraudzīdama bīdlu misteru Bamblu, kas nopūlējās atvērt dārza vārtiņus.

— Ak tu kungs! Vai jūs tas esat, mister Bambl, ser? — izbāzusi galvu pa log u misis Menna iesaucās, varen pār­liecinoši notēlodama priecīgu pārsteigumu. (Suzan, stiep augšā Oliveru un tos divus resgaļus un mudīgi apmazgā tos! Vai manu, vai! Esmu bezgala priecīga par jums, mister Bambl, dieva vārds!

Misters Bambls bija tukls, žultains vīrs; kur būtu nācies laipni atsaukties uz apsveikumu, kas nāca no tik tīras, at­klātas sirds, šis mežonīgi raustīja vārtiņus un pēdīgi veltīja tiem tādu spērienu, kāds pa spēkam vienīgi bīdla kājai.

Saki nu viens cilvēks, — misis Menna trauca tālāk, izskrējuši ārā, jo šai brīdī tie trīs zēni jau bija īstajā vietā, saki nu viens cilvēks! Kā tak es varēju to aizmirst, ka vārtiņi no iekšpuses aizslēgti to pašu mīļo mazulīšu dēļ! Nāciet iekšā, ser, nāciet vien, lūdzu, iekšā, mister Bambl, lūdzu, ser!

Kaut gan aicinājumam sekoja pakniksēšana, kas būtu aiz­kustinājusi pat baznīcas vecākā sirdi, taču bīdlu tā nebūt nepadarīja maigāku.

— Vai pēc jūsu domām, misis Menna, tā ir pieklājīga, cieņas pilna izturēšanās, — misters Bambls ievaicājās, sa­žņaugdams savu niedres spieķi, — likt gaidīt pie jūsu dārza vārtiem draudzes amata personām, kad tās šeit ierodas drau­dzes darīšanās, kas saistītas ar šās draudzes bāriņiem? Vai aptverat ar, misis Menna, ka jūs, tā teikt, esat draudzes iecelta un draudzes algota persona?

— Ka jūs ticētu, mister Bambl, es tikai pateicu vienam otram no mazajiem, kuri jums tā pieķērušies, ka tas esat jūs, kas atnācis, — lielā pazemībā atbildēja misis Menna.

Misters Bambls bija augstās domās par savām runas dā­vanām un par savas personas svarīgumu. Viņš parādīja vienu un attaisnoja otru. Viņš atmaiga.

— Nu, lai paliek, misis Menna, — misters Bambls sacīja jau pielaidīgāk, — var jau būt, ka tā ir, kā jūs teicāt, tas var tā arī būt. Iesim iekšā, misis Menna, jo esmu nācis da­rīšanās un man ir jums kas sakāms.

Misis Menna ieveda bīdlu mazā viesistabā ar ķieģeļu klonu, piedāvāja krēslu un pakalpīgi nolika viņa trijstūreni un niedres spieķi tam priekšā uz galda. Misters Bambls no­slaucīja nākot nosvīdušo pieri, uzmeta apmierinātu skatienu trijstūrenei un pasmaidīja. Jā, viņš pasmaidīja. Bīdli galu galā tak arī ir cilvēki, un misters Bambls pasmaidīja.

— Un nu neņemiet tikai ļaunā, ko jums teikšu, — misis Menna ieminējās ar valdzinošu saldmi. — Jūs, redziet, esat labu gabalu nācis, citādi jau es par to nemaz neieminētos, Vai jūs nu neieņemtu lāsīti kāda nekāda šķidrumiņa, mislri Bambl?

— Ne piles. Ne piles, — misters Bambls atteica, stingri, bet laipni atvēcinādamies ar labo roku.

— Es domāju — varbūt jūs tomēr paklausīsiet, — misis Menna sacīja, uztverdama atteikšanās noskaņu, kā arī atraidījuma žestu. — Tikai mazu lāsīti kopā ar aukstu ūdeni un graudiņu cukura.

Misters Bambls nokāsējās.

— Nu, pilieniņu tikai, — misis Menna centās pierunāt.

— Kas tad tie īsti ir par pilieniņiem? — bīdls pētīja.

— Nu, zālītes, kas man arvien nelielā krājumā jātur mājās, lai mazajiem mīlulīšiem būtu ko ieņemt, kad tie nejū­tas veseli; Defija eliksirs, mister Bambl, — misis Menna atteica, atvērdama bufeti un izņemdama no turienes pudeli un glāzes. —Tas ir džins. Negribu jums slēpt, mister Bambl Tas ir džins.

— Jūs bērniem dodat defiju, misis Menna? — Bambls vaicāja, ar acīm sekodams interesantajai maisīšanas pro­cedūrai.

— Jā, lai die's dod viņiem veselību, es to daru gan, kauču tas ar krietni maksā, — audzinātāja atteica. — Es nevaru noskatīties, ka tie manu acu priekšā cieš sāpes, jūs jau to zināt, ser.

— Zinu, — misters Bambls atzinīgi sacīja, — jūs to ne­spējat. Jūs esat cēla sieviete, misis Menna. (šai brīdī viņa nolika glāzi uz galda.) Pie pirmās izdevības es par to iemi­nēšos padomei, misis Menna. (Viņš pievilka glāzi sev tuvāk.) Jums ir mātes sirds, misis Menna. (Viņš sajauca džinu ar ūdeni.) Es . .. es ar prieku iedzeršu uz jūsu veselību, misis Menna.

Un viņš vienā malkā izdzēra pusi glāzes.

— Bet nu pie lietas, — bīdls sacīja, izvilkdams ādas portmoneju. — Bērnam, kurš steigu kristībā dabūja vārdu Oli­vers Tvists, šodien apiet deviņi gadi.

— Lai visi labie gari stāv viņam klāt! — misis Menna piebilda, ar priekšauta stūri saberzēdama kreiso aci gluži sarkanu.

— Lai gan tika izsolīta desmit mārciņu liela naudas balva, ko vēlāk paaugstināja līdz divdesmit mārciņām, lai arī draudze no savas puses pielika vislielākās, es teiktu, pat pārdabiskas pūles, — Bambls turpināja, — mums tā ari nav izdevies izzināt, kas ir viņa tēvs, nav zināma arī viņa mātes pēdējā dzīves vieta, vārds un stāvoklis.