ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI
Здесь есть возможность читать онлайн «ČARLZS DIKENSS - OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1956, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA, Жанр: Детские приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI
- Автор:
- Издательство:LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA
- Жанр:
- Год:1956
- Город:RĪGA
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:4 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 80
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI
OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Tiesa kas tiesa, jo ūdens tumē jau tā bija pārpārēm.'
Ceļā uz maģistratu misters Bambls aizrādīja Oliveram, ka viss, ko tam tagad vajag prasties, ir rādīt priecīgu seju un, ja tiesas kungs prasa, vai šim patīk iestāties mācībā, tad atbildēt, ka ļoti, ļoti patīk; un Olivers nosolījās abus šos piekodinājumus ieverot; uz to viņu vēl pamudināja mistera Bambla aplinku laipnīgi izmestie draudi: neizpildīs tikai viņš vienu vai otru aizrādījumu, tad lai zina, ko dabūs matīt. Kad viņi nonāca tiesas namā, misters Bambls ieveda Oliveru atsevišķā mazā istabiņā un piekodināja mierīgi gaidīt, kamēr viņš tam atnāks pakaļ.
Pukstošu sirdi zēns tur sabija apmēram pusstundu. Kad šis laiks bija aptecējis, misters Bambls pabāza durvīs galvu, ko bija atbrīvojis no cēlās rotas — trijstūrenes, un sacīja skaļā balsī:
— Nu, Oliver, mans draugs, iesim nu pie tiesas kunga. —- To sakot, mistera Bambla acis draudīgi iezvērojās, un tad klusām viņš vēl nošņāca: — Neaizmirsti, ko es tev teicu, tu mazais nelietēn!
Šāds it kā pretrunīgs uzbildinājuma veids lika Oliveram izbrīnā pacelt nevainīgās acis uz misteru Bamblu, bet šis džentlmenis nepaļāva zēnam ne ar vārdu ieminēties par to, tūlīt ievezdams viņu blakus istabā, kuras durvis stāvēja paviru. Tā bija plaša telpa ar lielu logu. Aiz pults sēdēja divi veci džentlmeņi ar piepūderētām galvām, viens no tiem lasīja avīzi, kamēr otrs, uzlicies raga acenes, pētīja kādu pergamenta rullīti sev priekšā. Misters Limkinss stāvēja tiem iepretī pults vienā galā, un misters Gemfilds ar cik necik apmazgātu muti — otrā; vēl kādi divi trīs ne visai izskatīgi vīri stulmainos zābakos gumzījās turpat apkārt.
Vecais džentlmenis ar tām raga acenēm, nolīcis pār savu pergamenta lapu, drīz vien aizsnaudās, un pēc tam, kad misters Bambls Oliveru jau bija nostādījis pults priekšā, īsu brīdi vēl visi klusēja.
— Šis te ir tas zēns, jūsu cienība, — misters Bambls tad ierunājās.
Vecais džentlmenis, kurš lasīja avīzi, pacēla uz mirkli galvu un paraustīja aiz piedurknes otru veco džentlmeni, un tad šis otrais arī pamodās.
— O, ak tad šis ir tas puišelis? — vecais džentlmenis arī ierunājās.
— Tas pats jau ir, — misters Bambls atteica. — Paklanies tiesas kungam*, mans mīļais!
Olivers satrūkās un palocījās, cik vien labi prata. Viņš, nenovērsdams acu no tiesas vīru sapūderētām galvām, bija aizprātojies, vai, diezin, visi padomes vīri jau piedzimst ar tiem baltajiem putekļiem matos un tāpēc tad arī kļūst par padomes vīriem.
— Tā, — sacīja vecais džentlmenis, — laikam tad viņam ļoti patīk skursteņu slaucīšana?
— Viņš vai traks uz to, jūsu cienība, — Bambls atbildēja, paslepu iekniebdams Oliveram, lai saprotas, ka gudrāk darīs, ja nemēģinās to noliegt.
— Un viņš grib būt skursteņslauķis, tiešām grib?
— Ja mēs sadomātu nodot viņu rītdien kādā citā darbā, tai pašā brīdī tas aizbēgtu, kā likts, jūsu cienība, — misters Bambls atteica.
— Un šis vīrs tad būtu viņa nākamais saimnieks … ser, jūs . . . jūs tak apiesieties ar viņu labi, dosiet ēst un visu, kā nākas un piederas? — vecais džentlmenis apvaicājās.
— Ja es ko apņemos, tas nozīmē, ka to es ar daru, — misters Gemfilds īgni atskaldīja.
— Pēc runas, mans kungs, jūs esat erdzīgs, bet pēc izskata godīgs, atklāts cilvēks, — vecais džentlmenis sacīja, pavērsdams acenes pret izsludinātās prēmijas kandidatu, kura riebīgā seja tiešām bija īsts cietsirdības atspogs. Bet maģistrāts bija pa pusei akls, pa pusei jau bērna prātā, un tāpēc nav brīnums, ka viņš arī nespēja redzēt un ievērot to, ko citi.
— Domāju gan, ka tāds es ar esu, ser, — misters Gemfilds sacīja, nejēdzīgi pašķielēdams.
— Par to es nešaubos, mans draugs, — atbildēja vecais džentlmenis, nostādīdams acenes stingrāk uz deguna un raudzīdamies apkārt pēc tintnīcas?
Šis brīdis bija tas, kas izšķīra Olivera likteni. Būtu tintnīca atradusies tur, kur vecais džentlmenis domājās to esam, viņš būtu iemērcis tajā spalvu un parakstījis papīrus, un Olivers būtu bez kādas kavēšanās aizvests projām. Bet, tā kā tai gadījās atrasties tieši džentlmenim zem deguna, tad, kā jau to var iedomāties, viņš pārskatīja visu pulti — protams, veltīgi; un notika, ka meklējot viņa skatiens nevijus pārslīdēja pāri pultij un atdūrās pret Olivera Tvista bālo, izbiedēto seju; zēns, neņemdams vērā ne mistera Bambla brīdinošos, skatienus, ne kniebienus, noraudzījās sava turpmākā saimnieka pretīgajā fizionomijā ar tik acīm redzamu baiļu un šausmu izteiksmi, ka to nevarēja nepamanīt pat pusaklais maģistrats.
Vecais džentlmenis atmeta meklēšanu, nolika spalvu pie malas un pavērsa acis no Olivera uz misteru Gemfildu, kas, rādīdamies bezbēdīgs un vienaldzīgs, grasījās ievilkt šņūcienu tabakas.
— Manu puisēn! — vecais džentlmenis ierunājās, pārliecies pār pulti.
Olivers satrūkās no šās balss. Tas viņam piedodami, jo šie vārdi bija ar laipnību teikti, un nepierastas skaņas var gan sabiedēt cilvēku. Viņš trīcēja un drebēja, pārplūzdams asarām.
— Manu puisēn! — sacīja vecais džentlmenis. Tu izskaties bāls un nobijies. Kas tev vainas?
— Paejiet mazliet nostāk no viņa, bīdi! — otrs tiesnesis sacīja, nolikdams avīzi sānis un ziņkārē saliekdamies uz priekšu. — Nu, puisīt, pasaki, kas tev kait, nebaidies!
Olivers nokrita ceļos un, rociņas saņēmis, lūdzās, lai viņi pavēl vest to atpakaļ uz tumšo kambari… lai mērdē badā … lai sit… lai nosit tur pavisam, ja grib, tikai lai nesūta līdzi tam briesmīgajam cilvēkam.
— Jauki! — misters Bambls sacīja, ar lielu svinību paceldams augšup rokas un acis. — Jauki gan! No visiem nekrietnajiem un viltīgajiem pameteņiem, kādus vien man nācies redzēt, tu, Oliver, esi visbezkaunīgākais.
— Pievaldiet mēli, bīdi! — sacīja tas otrais vecais džentlmenis, kad pār mistera Bambla lūpām bija pārvēlies šis apzīmējums vispārākajā pakāpē.
— Piedodiet, jūsu cienība, — misters Bambls sacīja, šaubīdamies, vai pareizi sadzirdējis, — vai jūsu cienība man ko teica?
— Jā. Pievaldiet savu mēli!
Misters Bambls aiz pārsteiguma apstulba. Bīdlam likt pievaldīt mēli! Pasaule apgriezušies ar kājām gaisā!
Vecais džentlmenis ar raga acenēm pavērās uz savu biedru; tas nozīmīgi palocīja galvu.
— Mēs atsakāmies apstiprināt šo līgumu, — vecais džentlmenis noteica, pabīdīdams sānis pergamenta lapu.
— Es ceru, — stostījās misters Limkinss, — es ceru, maģistrāti taču neņems par pilnu šos nepamatotos bērna vārdus un nesāks domāt, ka draudzes priekšniecībai varētu pārmest negodīgu izturēšanos.
— Tiesas pienākumos neietilpst izteikt jebkādas domas šai jautājumā, — otrais džentlmenis strupi atbildēja. — Vediet zēnu atpakaļ uz darbanamu un parādiet viņam laipnu gādību! Kā redzams, tās viņam trūcis.
Tajā pašā vakarā baltvestainais džentlmenis ar lielu pārliecību un noteiktību apgalvoja, ka Oliveru ne tikvien kā pakārs, bet piedevām vēl saraustīs četros gabalos. Misters Bambls baisā noslēpumainībā pašūpoja galvu un sacīja: viņš vēlētos, lai tik vien viss reiz labi beigtos, kurpretī misters Gemfilds atteica: šis gribētu to reiz dabūt savos nagos, un, kaut gan viņam ar bīdlu domas pa lielākai daļai sakrita, tomēr šīs vēlēšanās acīm redzot liecināja par pilnīgi pretējiem ieskatiem.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.