VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVI VERONIEŠI

Es zinu, Tūrio tai izraudzīts

Kā līgavainis, viņai nepatīkams, •—

Un, ja to šādā veidā aizvedīs,

Tas rūgtas ciešanas jums sagādās.

TādēJ t lai pienākumu pildītu,

Es labāk jaucu drauga nodomu

Kā ļauju jūsu galvai sirmajai,

Ko sāpēs pacelt jūs vairs nespēsiet,

Likt atdusēties kapā pāragrā.

Hercogs.

Paldies jums, Protej, par šo vēstījumu.

Cik ilgi dzīvošu, jums pateikšos.

Es arī viņus slepus novēroju,

Kad šķita tiem, ka esmu iesnaudies,

Un gribēju nereti Valentīnu

Prom aizsūtīt no viņas un no galma,

Bet baidījos, ka manas aizdomas

Ir aplamas un viņu aizvainotu, •—

Es vairos šāda pārsteidzīga soļa.

Pret viņu biju laipns, lai uzzinātu

Tā nolūkus, par kuriem jūs man stāstāt,

Un, tā kā sen, kā redzat, baidījos,

It labi jaunos ļaudis pazīdams,

Tad naktis pavada tā augstā tornī,

Bet atslēgu pie sevis glabāju.

No turienes to nevar aizvest projām.

Protejs.

Tak, kungs, kāds līdzeklis ir sadomāts,

Kā viņš tās logu sasniegs, un tad tie

Pa virvju kāpnēm viegli nokļūs lejā —

Pašlaik pēc tām steidz jaunais mīlētājs, •—

Tam katru mirkli te ir jāatgriežas.

To satvert varat, ja jums patīkas,

Bet, kungs, to lūdzu uzmanīgi darīt,

Lai nenojauš tas manī nodevēju,

Jo draudzība pret jums, ne naids pret to

Šo viņa nodomu man lika atklāt.

Hercogs.

Mans goda vārds, tam neteikšu nekad,

Ka jūs pār mani likāt ataust gaismai.

Protejs.

Es eju, augstais kungs! Nāk Valentīns.

Aiziet. Ienāk Valentīns.

Hercogs.

Kurp, Valentīna kungs, tā steidzaties?

Valentīns.

Kungs, mani gaida jūsu ziņnesis,

Kas vēstules uz mājām nogādās,

Un nu es viņam steidzos nodot tās.

Hercogs.

Vai ziņas tiešām ir tik svarīgas?

Valentīns.

Tās vēstī, ka es esmu sveiks un vesels

Un cik man labi klājas jūsu galmā.

Hercogs.

Tad gan nav svarīgas, te palieciet,

Jo man kaut kas ir jāapspriež ar jums,

Bet tas ir noslēpums, kas man ir tuvs.

Jūs zināt, ka es gribu savu meitu

Ar manu draugu Tūrio saprecināt.

Valentīns.

Mans kungs, to zinu — un šīs precības

Ir bagātas un cildenas. Kā radīts

Ar tikumu, ar devību un cieņu

Šis dižais kungs ir jūsu daiļai meitai.

Vai viņam nevarat tās sirdi pievērst?

Hercogs.

Nemaz! Tā ir tik drūma, spītīga,

Tik lepna, nepaklausīga un skarba.

Šķiet, aizmirsusi tā, ka ir mans bērns,

Jo baiļu vairs no tēva nepazīst.

Jā, man ir jāteic, ka šis saltais lepnums

No manis atsvešinājis ir viņu.

Kaut cerēju, ka gadus pēdējos

Es bērnu mīlas gaismā pavadīšu,

Bet nu es nolēmu pats apprecēties

Un ātrāk vīram atdot Silviju,

Pie tam lai skaistums tai ir pūrs, jo nemīl

Tā mani, kā ar manus īpašumus.

Valentīns.

Ko vēlaties, lai šajā lietā daru?

Hercogs.

Es esmu iemīlējies kādā dāmā

Še Milānā, bet kautrīga pārlieku

Ir tā un neievēro sirmgalvi.

Tādēļ jūs lūdzu, dodiet padomu —

Jo sen jau aizmirsis es galanci

Un arī parašas ir tagad citas, —

Kā vajag izturēties man, lai pievērstos

Man viņas acis saulei līdzīgās?

Valentīns.

Ar dāvanām to iegūstiet, ne vārdiem.

Kaut mēmi, dārgakmeņi daudz ko teic,

Tie ātrāk sievietes kā vārdi veic.

Hercogs.

Tā neņēma, kad dāvāju tos es.

Valentīns.

Kas tīk, to bieži neņem sievietes,

Vēl sūtiet droši, nepagurstiet jūs,

Gan zaimi drīz par ilgām viņai kļūs.

Kad viņa dusmojas, tas nav aiz naida,

Nē, mīlu vēl daudz lielāku tā gaida.

Kad jūs tā bar, prom nevajaga iet,

Vēl Jaunāka tā kļūs, kad aiziesiet.

Jums jāiegaumē, kādā tā ir omā,

Ja teic tā: «Ejiet!» — «Palieciet!» tā domā.

Tai glaimojiet, to slavējiet bez mitas

Un sakiet, ka tā pārspēj visas citas,

Jo vīrs, kam mēle ir, nav vīrs nekāds,

Ja dāmu neiegūst ar glaimiem tāds.

Hercogs.

Bet viņas piederīgie salaulāt

To grib ar kādu jaunu, dižu kungu

Un tādēļ noslēpj viņu vīriešiem:

Neviens to dienā nedrīkst apciemot.

Valentīns.

Nu tad es viņu apciemotu naktī.

Hercogs.

Bet durvis aizslēgtas, un atslēga

Ir noslēpta — jā, sakiet — kā tai piekjūt?

Valentīns.

Bet kas var liegt pa logu iekāpt jums?

Hercogs.

Tā istaba tik augstu ir no zemes,

Tik stāvus paceļas, ka nepiekļūt

Nevienam, kam ir dārga dzīvība.

Valentīns.

Bet kāpnes, kas no virvēm darinātas,

Ar divi dzelzs āķiem var uzmest augšā.

Un viegli varonis tiek augstā tornī,

Ja tikai Leanderam netrūkst dūšas.

Hercogs.

Tik tiešām, ka jūs esat dižciltīgs,

Jel teiciet — kā man iegūt tādas kāpnes?

Valentīns.

Kad vajag jums? Jel sakiet, augstais kungs!

Hercogs.

Šo nakti vēl, jo mīla ir kā bērns,

Kas visu grib, ko vien var rokām sasniegt.

Valentīns.

Es septiņos jums došu tādas kāpnes.

Hercogs.

Vēl kas: pie viņas gribu doties viens, —

Kā gan lai turp es nogādāju kāpnes?

Valentīns.

Tās vieglas, cienīts kungs, un tās var noslēpt

Zem uzmetņa, ja pienācīgs tam garums.

Hercogs.

Vai derētu tāds uzmetnis, kāds jums?

Valentīns.

Jā, pavēlniek …

Hercogs.

Tad savu uzmetni

Man parādi — varbūt to izmantošu.

Valentīns.

Šim nolūkam der katrs uzmetnis.

Hercogs.

Kā iznesties man tādā uzmetnī?

Es lūdzu, ļaujiet jūsu ietērpties.

Te vēstule. Ko redzu? «Silvijai».

Un te ir kāpnes, kas var derēt man.

Es vēlos izlasīt šo vēstuli.

Lasa.

«Pie Silvijas ikkatru nakti mitu.

Jūs, domas, mani aiznesiet pie tās.

Ak, kaut jūs mani pašu aizvadītu

Reiz tur, kur viņa, daiļā, atdusas.

Pie viņas allaž savas domas sūtu,

Bet viņu nelaimīgais ķēniņš — es —

Cieš lielas ilgas, it kā nastu grūtu,

Kamēr tik laimīgas tā verdzenes,

Ka es tās sūtu, sevi nopeju.

Kur mīt tās līksmē, nokļūt gribētu.»

Un kas tad te stāv rakstīts? «Silvija,

Jau šajā naktī tevi atbrīvošu!»

Jā, tā tas ir — un tādēļ ar tās kāpnes!

Kam, Faeton — Meropsa zemais dēls, —

Tu saules zirgu grožus satvēri?

Lai pārgalvībā zemei liktu liesmot?

Tu tvēri zvaigznes, jo tās spīd pār tevi?

Ej, verga dvēsele, veikli uzmācīgs!

Sev līdzīgus ar smaidu viltīgu

Tu vari apveltīt un pateicies

Tu manai miermīlībai, ka tev iet

Prom atļauju bez soda pelnīta.

Par to tev vairāk jāpateicas man

Kā par tām visām laipnībām, ko es

Tev parādīju ne pēc nopelna.

Bet, ja vēl ilgāk tagad kavēsies

Še manā zemē, cik to prasa laiks,

Lai galmu atstātu, pie debess zvēru,

Naids uzveiks manī mīlu, ko reiz jutu

Pret savu meitu un pret tevi arī.

Ej prom! Tūlīt! Un neattaisnojies!

Bet, ja tev dārga dzīvība, tad steidzies!

Hercogs aiziet.

Valentīns.

Daudz labāk mirt kā dzīvot šādās mokās!

Mirt ir no sevis šķirties; Silvija

Ir es, un šķiršanās no tās ir šķirties

No sevis paša. Baigā šķiršanās!

Vai gaisma ir vairs gaisma un vai prieks

Vairs ir man prieks, ja Silvijas nav klāt?