VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVI VERONIEŠI

Launss. Ja malks ir krietns, lai viņa to mīl. Ja viņa to

nedarīs, tad es, jo kas ir krietns, tas jāslavē.

Spids. Item, «viņa ir devīga».

Launss. Ar mēli viņa nevar būt devīga, jo stāv rakstīts,

ka mēle tai ir gausa; ar naudas maku viņa arī ne-

varēs būt devīga, jo to es aizslēgšu. Viņa gan vēl ar

kaut ko varētu 1 būt devīga, bet tur es nekā nevaru

darīt. Labi, turpini!

Spīds. Item, «viņai vairāk matu nekā asprātību un vai-

rāk kļūdu nekā matu, un vairāk naudas nekā kļūdu».

Launss. Stāt! Es viņu gribu. Viņa bija mana un nebija

mana divi vai trīs reizes pie šī pēdējā punkta. Lūdzu,

atkārto to vēlreiz!

Spīds. Item, «viņai ir vairāk matu nekā asprātību».

Launss. «Vairāk matu nekā asprātību» — tas ir labi, to

tūlīt pierādīšu. Sāls trauka vāks apsedz sāli un tādēļ

ir vairāk nekā sāls; mati, apklādami galvu, kas iz-

gudro asprātības, ir vairāk nekā asprātības, jo lielā-

kais apsedz mazāko. Kāds ir nākamais punkts?

Spīds. «Un vairāk kļūdu nekā matu».

Launss. Tas ir briesmīgi — kaut tas nebūtu!

Spīds. «Un vairāk naudas nekā kļūdu» …

Launss. Ā, nauda pārvērš visas kļūdas tikumos. Labi,

es viņu gribu un tā kā nekas nav neiespējams…

Spīds. Tad?

Launss. Nu tad man tev jasaka, ka tavs kungs tevi gaida

pie ziemeju vārtiem.

Splds. Mani?

Launss. Protams. Kas tad tu īsti esi? Viņš jau ir gaidījis

arī labākus ļaudis nekā tevi.

Spids. Un vai man vajadzēs iet pie tā?

Launss. Tev jāskrej pie tā, jo tu esi tik ilgi te uzkavē-

jies, ka ejot nekur tālu vairs netiksi.

Spīds. Kādēļ tu man to neteici ātrāk? Velns lai parauj

tavu mīlestības sarakstu!

Aiziet.

Launss. Nu viņš dabūs pērienu, ka lasījis manu vēstuli.

Nekaunīgs tēviņš, kas visus noslēpumus grib izošņāt.

Jāiet paskatīties, kā viņu tēš.

Aiziet.

OTRA AINA

Turpat. Istaba, hercoga pilī.

Ienāk hercogs un Tūrio, aiz tiem Protejs.

Hercogs.

Tik drosmi, Tūrio, tā mīlēs jūs,

Kopš tai vairs Valentīnu lemts nav redzēt.

Tūrio.

Kopš viņš ir aizbēdzis, tā mani izsmej

Vai peļ, vai ar no manis izvairās.

Kā gan lai iegūstu tās labvēlību?

Hercogs.

Šāds nepamatots ienaids ir kā tēls,

Kas iegriezts ledū. Tiklīdz uznāk siltums,

Tas izkūst, savu veidu zaudēdams.

Gan laiks tās saltās domas atkausēs

Un liks tai aizmirst zemo Valentīnu.

Vai sakiet, Protej, —jūsu tautietis

Jau projām, kā to stingri pavēlēju?

Protejs.

Jā, cienīts kungs.

Hercogs.

Skumst mana meita, ka tas aizgājis.

Protejs.

Mans kungs, gan laiks drīz visas brūces dziedēs.

Hercogs.

Tā ir, bet citās domās Tūrio,

Tas labais iespaids, ko no jums es guvu

Un ko ar darbiem pierādījāt jūs,

Liek man jums atkal prasīt padomu.

Protejs.

Ja necienīgs es jūsu žēlastības

Reiz kjūtu ( nāve lai tad paņem mani!

Hercogs.

Jūs zināt, ka es gribu savienot

Ar savu meitu cēlo Tūrio.

Prote js.

To zinu, cienīts hercog.

Hercogs.

Un tikpat labi, šķiet man, zināms jums,

Cik loti pretojas tā manai gribai.

Protejs.

Tas tādēļ, kungs, ka te bij Valentīns.

Hercogs.

Jā, un arvien vēl tai ir aplams prāts.

Ko darīt mums, lai ātrāk aizmirstu

Tā Valentīnu, mīlot Tūrio?

Protejs.

Vislabāk Valentīnu nopulgot,

Ka viņš ir neuzticīgs, zemas kārtas

Un gļēvs — trīs lietas, sievietēm kas riebj.

Hercogs.

Bet viņa nodomās, ka tie ir meli.

Protejs.

Jā gan, ja ienaidnieks to apgalvo.

Tādēļ tas viss ir tādam jāizved,

Ko pazīst tā kā Valentīna draugu.

Hercogs.

Nu tad jau jāveic jums šis uzdevums.

Protejs.

Bet tik ar riebumu, mans augstais kungs,

Jo dižciltīgam neklājas tā runāt

Un vēl pie tam par draugu labāko!

Hercogs.

Kur jūsu uzslavas tam nepalīdz,

Tur jūsu pulgojumi nevar kaitēt.

Tādēļ bez apdoma jums jāpakalpo

Ir man, ja lūdzu jūs kā savu draugu.

Protejs.

Jūs uzvarējāt, kungs, un, ja kaut kādi

Spēs mani vārdi viņu ietekmēt,

Tai aprims kaislība pret Valentīnu.

Tak vai gan, Valentīnu aizmirstot,

Tā iemīlēs sinjoru Tūrio?

Tūrio.

Ja, labvēlību novēršot no tā,

Jūs bēdās apmulst viņai neļausiet,

Bet uzmanību pievērsīsiet man, —

Tad notiks tas, ja mani slavēsiet

Par tik, par cik jūs Valentīnu pelsiet.

Hercogs.

Un, Protej, nu mēs uzticamies jums,

Jo Valentīns jau ir mums stāstījis,

Ka uzticīgs jūs savai mīļotai

Un nepārkāpsiet zvērestu nekad,

Tādēļ jums dodu izdevību tikties

Ar Silviju, lai iespaidotu to:

Tā pikta, drūma ir un naidīga,

Bet drauga dēļ labprāt jūs uzklausīs,

Un tad jūs varēsiet to pierunāt,

Lai Valentīnu nīst, mīl Tūrio.

Protejs.

Ko varēšu, ar prieku darīšu.

Jūs, Tūrio, turpretī cenšaties

Par maz: jums jādzejo, lai viņas sirds

Tiek sagūstīta žēliem sonetiem,

Kas maigi jūsu padevību pauž.

Tūrio.

Jā, daudz spēj dzeja, debess vēstnese.

Protejs.

Jums jāupurē sevi skaistumam,

Jums savas nopūtas nav jāžēlo,

Jums jāraksta, mans kungs, līdz izsīkst tinte.

Tad rakstiet asarām, lai pants top maigs

Un jūsu lielo mīlu izteikt spēj,

Jo dzejā ilgas skan kā Orfejkokle,

No kuras skaņām akmens tapa mīksts,

Rāms tīģeris, bet izkāpa no dzelmes

Leviatāns, lai dzejotu uz krasta.

Ja šādu dziesmu sacerētu jūs,

Tā klusā naktī viņas logu priekšā

Jums jānodzied, jā, gluži maiga dziesma

Jums jāskandina — pusnakts klusums dziļš

Tik labi liegām ilgām piederas.

Tā vai nekādi jūs to neiegūsiet.

Hercogs.

Šķiet, ka jūs arī esat mīlējis?

Tūrio.

Šonakt vēl jāpiekopj man ir šī māksla,

Tādēļ, mans dārgais mīlas skolotāj,

Jums mani jāpavada pilsētā,

Lai sameklētu veiklus spēlmaņus.

Kāds sonets jau man arī ir — tas der

Kā mēģinājums jūsu padomam.

Hercogs.

Nu tad bez kavēšanās, mani kungi!

Protejs.

Līdz vakariņām mēs jums kalposim,

Pēc tam mēs čakli ķersimies pie lietas.

Hercogs.

Nē, darīt to tūlīt jums pavēlu!

Aiziet.

PIRMĀ AINA

Mežs starp Milānu un Veronu.

Uznāk daži laupītāji.

Pirmais laupītājs.

Šurp, zēni: redzu garāmgājēju.

Otrais laupītājs.

Nekas! Kaut būtu ducis — uzveiksim!

Uznāk Valentīns un Spīds.

Trešais laupītājs.

Stāt! Visu atdodiet, kungs, kas jums ir!

Ja ne, mēs paši aplaupīsim jūs.

Spīds.

Kungs, nu ir gals! Tie ir tie nelieši,

No kuriem tā te bīstas ceļotāji.

Valentīns.

Jūs, draugi…

Pirmais laupītājs.

Tā nav, sinjor, mēs jūsu ienaidnieki.

Otrais laupītājs.

Miers! Uzklausīsim to!

Trešais laupītājs.

Pie bārdas zvēru, šķiet, tas krietns vīrs.

Valentīns.

Tad ziniet, ka man nav nekā ko zaudēt.

Ļauns liktenis ir mani piemeklējis.

Šis tērps ir visa mana bagātība,

Un, ja vēl to jūs gribat nolaupīt,

Tad tiešām vairs man nepaliks nenieka.

Otrais laupītājs.

Kurp dodaties?