VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVI VERONIEŠI

Spīds. Kāds tad?

Launss. Liels rīma, kā tu viņu pašlaik nosauci.

Spīds. Ak tu bandu bērns, tu ēzeli, tu nejaudā mani

saprast!

Launss. Ak tu āksts tāds, es jau nedomāju, ka tu tas

rīma, bet gan tavs kungs.

Spīds. Bet es tev saku, ka mans kungs ir kļuvis cītīgs

mīlestības rīmnieks.

Launss. Nu, un es tev saku, ka man tas viss ir gluži

vienaldzīgs, kaut arī tavs kungs mīlestībā sadegtu un

izplēnētu, ja tu gribi man sekot alus pagrabā, tad…

ja ne, tad tu esi ebrejs un neesi pelnījis, ka tevi sauc

par kristīgu cilvēku.

Spīds. Kādēļ?

Launss. Ka tev nav ne tik daudz tuvāka mīlestības kā

aiziet ar kristīgu cilvēku uz alus pagrabu. Vai nāksi?

Spīds. Esmu tavā rīcībā.

Abi aiziet.

SESTĀ AINA

Turpat. Istaba pili.

Ienāk Protc/s.

Protejs.

Ja pametu es Džūliju, lauzts zvērests;

Ja mīlu skaisto Silviju, lauzts zvērests;

Ja draugam kaitēju, lauzts divkārt zvērests.

Tā vara, kas vispirms man lika zvērēt,

Liek tagad trīskārt zvērestu man lauzt,

Liek mīla zvērēt un lauzt zvērestu.

O, cildenā un maigā mīla, māci

Tu pavestajam kļūdas attaisnot!

Vispirms es spožai zvaigznei zemojos,

Nu lepno debessauli pielūdzu —

Drīkst pārsteidzīgus solījumus lauzt,

Jo tādam saprāta un gribas trūkst,

Kas labo nepārmij pret labāko.

Fū, mēle, bezgode, tu nekaunies

Tā teikt par viņu, kurai solījies

Reiz dividesmittūkstoš solījumiem!

Es nevaru no mīlas izvairīties,

Bet izvairos es tur, kur būtu jāmīl.

Es draugu zaudēšu un Džūliju.

Ja viņus paturu, man jāiet bojā.

Ja pazaudēju tos, tad atrodu

Es Valentīna vietā sevi pašu

Un nevis Džūliju, bet — Silviju.

Jā, patmīle ir mīla. Redzot Silviju, —

Lai debesis ir manas liecinieces! —

Šķiet Džūlija kā etiopiete

Tik tumša, tādēļ jāaizmirst man tā

Un jādomā, ka gals ir manai mīlai.

Nu Valentīns drīz kļūs mans ienaidnieks,

Tā vietā gūšu draugu — Silviju.

Vairs nevaru sev palikt uzticīgs,

Ja nenododu draugu Valentīnu,

Kas naktī grib pa virvju kāpnēm nokļūt

Līdz torņa logam un līdz Silvijai.

Es, sabiedrotais tam un sāncensis,

Tūlīt to paziņošu viņas tēvam

Un visu pateikšu par bēgšanu.

Tad dusmās Valentīnu padzīs tas,

Jo meitu grib viņš atdot Tūrio.

Bet, Valentīns kad projām būs, ar viltu

Es uzveikšu drīz tūļu Tūrio.

Dod mīla spārnus, lai pie mērķa kļūtu,

Tāpat kā prasmi veikt šo darbu grūtu.

septītā aina

Verona. Istaba Džūlijas namā.

Ienāk Diūlija un Lučeta.

Džūlija.

Dod padomu, Lučeta, jaukā meiča!

Es mīlas vārdā lūdzu — palīdzi!

Tu esi lapa, un uz tās tik skaidri

Ir manas domas rakstītas un jūtas,

Lai pamācību dotu. Palīdzi

Un ieteic līdzekļus, kā godam nokļūt

Pie mana mīļotā, pie Proteja.

Lučeta.

Diemžēl šis ceļš ir pārāk grūts un tāls.

Džūlija.

Bet ticīgs svētceļnieks ir nelokāms

Ar gurdiem soļiem svešās zemēs doties.

Vēl vairāk es, kas nesta mīlas spārniem

Un kas grib steigties pie tik dārgas būtnes,

Kāds man ir cēlais, dievišķīgais Protejs.

Lučeta.

Bet labāk gaidiet, līdz tas atgriežas.

Džūlija.

Tu zini, viņa skats tā tīkas sirdij!

Jel esi līdzjūtīga, jo tik ilgi

Man jācieš būs un jāpanīkst bez tā.

Ai, kaut tu mīlas alkas pazītu,

Tu drīzāk spētu aizdedzināt sniegu

Kā manu mīlas liesmu vārdiem dzēst.

Lučeta.

Es, jaunkundz, negribu nebūt to dzēst,

Tik mazinat šīs uguns niknumu,

Ka nepārkāpj tā prāta robežas.

Džūlija.

Jo vairāk nomāc to, jo spilgtāk liesmo.

Tas avots, kas, tik maigi šalcot, skrej,

Top nevaldāms, kad ierobežo to.

Bet, ja tā skaisto gaitu neaiztur,

Tas saldi dzied pār oļu akmeņiem

Un noglāsta ar skūpstu katru meldru,

Tiem garām skriedams svētceļojumā,

Un traucas it kā čūska vīdamies,

Līdz viegli ieplūst bargā okeānā!

Tādēļ ļauj iet un neaizturi mani!

Tik pacietīga es kā avots maigs

Un smejot katru soli vēroju,

Līdz nonākšu pie sava mīļotā.

Tur atdusēšos, kā pēc ciešanām

Dus Elīzijā svētlaimīgā sirds.

Lučeta.

Bet kādā tērpā projām dosieties?

Džūlija.

Ne tā kā meitene, jo izvairīties

Es gribu vieglprātīgiem vīriešiem.

Lučeta labā, apgādā man drēbes,

Kā dižciltīgam zēnam pieklājas.

Lučeta.

Tad arī mati jums sev jānolaupa.

Džūlija.

Nē, meiča, es tos veikli sasiešu

Ar dividesmit smalkām, skaistām lentām.

Tā tērpties piederas pat jauneklim,

Kas vecāks ir, kā izskatīšos es.

Džūlija.

Bet kādā veidā nēsāsiet jūs bikses?

Lučeta.

Tas skan tāpat, ja kungam jautātu:

«Cik platu gribētu jūs savu kleitu?»

Džūlija.

Nu tādā veidā, kā tev tik, Lučeta.

Lučeta.

Tās katrā ziņā jānēsā ar lentu.

Džūlija.

Nē, nē, Lučeta, tas būs riebīgi!

Lučeta.

Kas tās par biksēm, kuras ir bez lentas,

Jo tajā jāiesprauž ir adata.

Džūlija.

Lučeta, apgādā, ja mani mīli,

To, kas tev liekas labs un piedienīgs,

Bet, meiča, teic — ko sacīs pasaule,

Kad manas drošās gaitas uzzinās?

Es ļoti baidos, ka tās man var kaitēt.

Lučeta.

Ja baidāties, tad mājās palieciet.

Džūlija.

To negribu.

Lučeta.

Tad smej ieties un ejiet!

Ja cildinās jūs Protejs, tad jau nieks

Ir nopēlēju valodas! Vai ne?

Es baidos, ka tik viņš jūs nenopeļ.

Džūlija.

Tas man, Lučeta, nesagādā rūpes,

Jo tūkstoš zvērestu un asru straumes,

Un mīlas vārdi, kad tas devās projām,

Dod liecību, kāds ir mans labais Protejs.

Lučeta.

Tas viss der arī ļauniem vīriešiem.

Džūlija.

Jā, ļauniem vīriešiem un ļauniem mērķiem.

Bet Protejs ir zem cēlas zvaigznes dzimis.

Tā vārds ir svēts, tā zvērests orākuls.

Tas uzticīgs, un domas tam ir tīras.

Tā asaras — sirds pazemīgā ķīla.

Tā sirds bezgala tālu nelietībām.

Lučeta.

Kaut viņš tāds būtu, kad to sastapsiet!

Džūlija.

Ja mani mīli, tad to nezaimo

Un neapšaubi viņa uzticību!

Tik kas to mīl, var iegūt manu mīlu.

Bet nu nāc līdzi manā istabā,

Lai pārdomātu, kas man vajadzīgs

Šim tālam, pārdrošajam ceļojumam,

Tev lai ir nodots viss mans īpašums,

Mans nams ar zemi un mans labais vārds!

Ne vārda vairs! Lai dodamies pie darba!

Man dusmas, ka es velti kavējos.

Abas aiziet.

PIRMĀ AINA

Milāna. Priekšistaba hercoga pilī.

Ienāk hercogs, Tūrio un Protejs.

Hercogs.

Uz brīdi atstājiet mūs, Tūrio,

Jo divatā mums kaut kas jāpārrunā.

Tūrio aiziet.

Nu teiciet, Protej, ko jūs vēlaties!

Protejs.

Mans cienījamais kungs, ko gribu sacīt,

Tas liks varbūt man pārkāpt draudzību,

Bet, vērā ņemot jūsu laipnību

Pret mani, kaut neesmu to pelnījis,

Es jūtu pienākumu visu pateikt,

Ko neizpaustu citādi nekad.

Jā, augstais kungs, grib Valentīns, mans draugs,

Jau šonakt jūsu meitu nolaupīt.

Šo nodomu viņš pats man atklāja.