VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVI VERONIEŠI

un tam, kā jau sunim, nav ne par matu tuvākā mī-

lestības. Katrs būtu raudājis, redzēdams mūsu atva-

dīšanos; arī mana vecāmāte, kurai zudusi acu gaisma,

vērodama manu aiziešanu, kļuva akla no raudām. Es

gribu parādīt, kā tas notika: šis zābaks ir mans tēvs,

nē, šis kreisais zābaks ir mans tēvs; nē, labāk lai

mana māte ir kreisais zābaks; nē, tā nekas neiznāk;

jā, tā tas ir, tā tas ir — tam ir sliktāka zole. Tātad

šis zābaks ar to caurumu ir mana māte un šis —

mans tēvs. Parauj velns, nudien, tā iznāk! Nu, un šis

spieķis ir mana māsa, jo, lūk, viņa ir tik balta kā

lilija un tieva kā rīkste. Šī cepure ir Nena, mūsu

kalpone, es esmu suns, — nē, suns ir viņš pats, un

es esmu suns, — ak, suns esmu es, un es esmu es, jā,

tā! Tā! Tā nu es pieeju pie sava tēva. «Tēv, jūsu

svētību!» Zābaks aiz raudām nevar parunāt ne vārda,

un es skūpstu savu tēvu, — labi, viņš turpina rau-

dāt. Un es eju pie mātes, — ak, kaut šis zābaks va-

rētu parunāt kā sieviete, kurai zūd saprašana! —

Labi, es to skūpstu. Jā, tas ir pareizi — tā ir pa-

tiesi manas mātes elpa. Nu es nonāku pie savas mā-

sas. Vai dzirdat, kā viņa vaimanā? Bet suns neizlej

nevienas asaras un visu laiku nesaka ne vārda, ka-

mēr es, redziet, dzēšu putekļus savām asarām.

Uznāk Pantino.

Pantino. Steidzies, steidzies, Ļauns, uz klāja: tavs kungs

jau ir iekāpis kuģī, un tev būs jāairējas aiz tā. Kas

tad tev? Tu raudi, zelli? Steidzies, ēzeli, seko tūlīt

kuģim, — ja tu nemēģināsi to gūstīt, tu to pazaudēsi.

Launss. Tas nekas, jo tas ir cietsirdīgākais gūsteknis,

kāds jebkad gūstā turēts.

Pantino. Par kādu cietsirdīgu gūstekni tu runā?

Launss. Par to, kuru es še turu pie saites, — par Krabi,

manu suni.

Pantino. Muļķi, es teicu, ka tu pazaudēsi ceļa vēju. Un,

ja tu pazaudēsi ceļa vēju, tu pazaudēsi ceļojumu; un,

ja tu pazaudēsi ceļojumu, tu pazaudēsi savu kungu;

un, ja tu pazaudēsi savu kungu, tu pazaudēsi ari

savu darbu; un ja tu pazaudēsi darbu… Kādēļ tu

turi ciet manu muti?

Launss. Aiz bailēm, ka tu varētu pazaudēt savu mēli.

Pantino. Kā tad es varētu pazaudēt savu mēli?

Launss. Runājot melus.

Pantino. Vai tad tā nav, kā es saku?

Launss. Kaut arī es pazaudēju paisumu, ceļa vēju, ceļo-

jumu, kungu un darbu! Ja jūra izžūtu, es to piepil-

dītu savām asarām; ja vējš rimtos, es savu laivu

varētu dzīt nopūtām.

Pantino. Nāc, es tev saku! Man tevi vēl būs jārauj

līdzi!

Launss. Lai tevi parauj velns!

Pantino. Vai nāksi vai ne!

Launss. Nākšu jau, nākšu!

Abi aiziet.

CETURTA AINA

Milāna. Istaba hercoga pilī.

Ienāk Valentins, Silvila, Tūrio un Spids.

Silvija. Mans kalpotā j!

Valentīns. Pavēlniece!

Spīds. Kungs, sinjors Tūrio, jūs uzlūkojot, sarauc pieri.

Valentīns. Jā, zēn, tas aiz mīlestības.

Spīds. Ne pret jums.

Valentīns. Tad pret manu kundzi.

Spīds. Būtu labi, ja jūs viņam reiz dotu.

Silvija. Kalpotāj, jūs esat noskumis.

Valentīns. Īstenībā, jaunkundz, tā tikai liekas.

Tūrio. Pareizi, jūs izliekaties noskumis.

Valentīns. Jūs arī izliekaties.

Tūrio. Kāds?

Valentīns. Tāds, kāds jūs neesat.

Tūrio. Kāds tad es neesmu?

Valentīns. Gudrs.

Tūrio. Kāds tam ir pierādījums?

Valentīns. Jūsu muļķība.

Tūrio. Kur tad redzama mana muļķība?

Valentīns. Jūsu kamzolī.

Tūrio. Mans kamzolis ir divkāršs.

Valentīns. Nu, tad arī jūsu muļķība ir divkārša.

Tūrio. Kā?

Silvija. Jūs esat dusmīgs, sinjor Tūrio? Maināt savu

krāsu?

Valentīns. Atļaujiet to viņam, jaunkundz! Viņš ir sava

veida hameleons…

Tūrio. … Kam vairāk prieka dzert jūsu asinis kā ieelpot

to pašu gaisu, kuru jūs ieelpojat.

Valentīns. Jūs beidzāt, kungs?

Tūrio. Jā, kungs, šoreiz esmu galā.

Valentīns. Es zinu gan, kungs, ka jūs jau arvien esat

galā, pirms iesākat.

Silvija. Skaista vardu salve, dižie kungi, un žirgti šauts.

Valentīns. Patiesi, tā tas ir, jaunkundz, un mēs pateica-

mies devējam.

Silvija. Kas tad tas ir, kalpotāj?

Valentīns. Jūs pati, piemīlīgā jaunkundz, jo jūs dodat

uguni: Tūrio kungs patapina savus jokus no jūsu žē-

lastības skatieniem un maigi izšķiež to, ko patapina

jūsu sabiedrībā.

Tūrio. Kungs, ja sākšu dot vārdu pret vārdu, tad jūsu

jokiem drīz vien būs jāizput.

Valentīns. To es zinu, kungs, jums ir gan liels vārdu

krājums, bet neviena naudas gabala, ko dot jūsu su-

laiņiem, jo tas redzams viņu kailajās livrejās, ka tie

pārtiek no jūsu kailiem vārdiem.

Silvija. Pietiek, pietiek, dižciltīgie kungi, nāk mans tēvs.

Ienāk hercogs.

Hercogs.

Šķiet, Silvija, tev netrūkst pielūdzēju.

Tēvs, Valentīna kungs, jums sveiks un vesels.

Ko sakāt jūs par vēstulēm no mājām

Ar labām ziņām?

Valentīns.

Cienīgs kungs, paldies

Par katru ziņnesi no turienes.

Hercogs.

Vai jūsu tautietis Antonio

Jums pazīstams?

Valentīns.

Jā, cienīgs kungs, tā ir.

Viņš godāts tiek un allaž ievērots,

Un laba slava tam pēc nopelniem.

Hercogs.

Vai tam ir ari dēls?

Valentīns.

Jā, valdniek, un tas ir pelnījis,

Ka tēva maigums viņu pagodina.

Hercogs.

Vai jūs to tuvāk pazīstat?

Valentīns.

Tāpat kā sevi viņu pazīstu,

Jo kopā audzināti tikām mēs.

Es, jāatzīstas, biju palaidnis,

Kas nevērīgi šķieda dārgo laiku,

Ko jaunība tik jauki izrotā.

Tak Protejs — tāds ir mana drauga vārds

Ikkatru dienu pavadīja lieti.

Viņš gados jauns, bet zināšanās vecs,

Pats nenobriedis, spriedums nobriedis.

Ar vienu vārdu — cildinājumi

Tik maz spēj izteikt viņa vērtību!

Viņš garā ir un miesās paraugs mums.

Tam piemīt viss, kas dižciltīgu grezno.

Hercogs.

Patiesi, ja to apgalvojat jūs,

Tad viņš ir cienīgs valdinieces mīlas

Un derīgs valdinieka padomei.

Jā gan, ir ieradies šis dižciltīgais,

Un viņu ieteic varenākie kungi.

Te grib viņš kādu laiku uzkavēties.

Šī vēsts, man šķiet, jūs ļoti iepriecinās.

Valentīns.

Man vairāk nav nekā ko vēlēties.

Hercogs.

Tad sveiciet viņu, kā viņš pelnījis!

To tev es, Silvija un Tūrio, saku,

Jo Valentīns uz to nav mudināms,

Es viņu tūlīt sūtīšu pie jums.

Hercogs aiziet.

Valentīns.

Tas, jaunkundz, ir tas vīrs, par ko es teicu,

Ka viņš man sekotu, ja mīļotā

Tā acis neprastu sev pievērst.

Silvija.

Laikam

Tā beidzot atbrīvoja viņa acis

Un citu uzticības ķīlu ņēma.

Valentīns.

Arvien vēl tas ir viņas gūsteknis.

Silvija.

Tad viņš ir akls, un kā gan akls var redzēt

To ceļu, kas ved šurp?

Valentīns.

Tādēļ, ka mīlai,

Sinjora, acu dividesmit pāri.

Tūrio.

Mēdz teikt, ka mīlai nav nevienas acs…

Valentīns.

… Lai saredzētu tādu mīlnieku

Kā jūs, jo ikdienību neredz tā.

Silvija.

Nu pietiek, pietiek, lūk, jau svešnieks nāk.

Ienāk Protejs.

Valentīns.

Sveiks, dārgais Protej! Es jūs lūdzu, jaunkundz,

Ar laipnību še viņu saņemiet!