VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVI VERONIEŠI

DIVI VERONIEŠI

Komēdija piecos cēlienos

THE TWO GENTLEMEN OF VERONA

PERSONAS

Milānas hercogs, Silvijas tēvs

Valentīns 1 ,. . .

divi veronieši

Protejs

Antonio, Proteja tēvs

Tūrio, smieklīgs Valentīna sāncensis

Eglamūrs, Silvijas draugs

Viesnīcnieks, pie kura mīt Džūlija

Trimdinieki līdz ar Valentīnu

Spīds, jokains Valentīna sulainis

Launss, tāds pats sulainis Protejam

Pantino, Antonio sulainis

Džūlija, Proteja iemīļotā

Silvija, Valentīna iemīļotā

Lučeta, Džūlijas istabasmeita

Kalpotāji, spēlmaņi.

Ainas: Veronā, Milānā, pie Mantujas robežām.

Laukums Veronā.

Uznāk Valentīns un Protejs.

Valentīns.

Beidz, mīļais Prolej, mani atrunāt!

Kas mājās mīt, tam izsīkst asprātība.

Ja aizrautība tevi nesaistītu

Vairs tavas daiļās acu spožumā,

Es tevi lūgtu sekot man, jo labāk

Ir skatīt svešu zemju brīnumus

Kā mājās jaunās dienas kūtros sapņos

Un bezdarbīgā vaļā pavadīt.

Bet, ja tu mīli, tad lai sekmes tev;

Tāpat, ja mīlētu, to teiktu sev.

Protejs.

Tu aizej? Labais Valentīn, tad sveiks!

Tik savu Proteju tu atceries,

Kad skaistas lietas ceļojumā redzi.

Es vēlētos ar tevi prieku dalīt,

Ja labi klātos tev; bet lielas briesmas

Ja draudētu tev kādreiz, savas rūpes

Tu pakļauj manām karstām lūgšanām,

Jo, Valentīn, tavs pātarnieks es būšu!

Valentīns.

Un lūdz no mīlas grāmatas par mani.

Protejs.

Jā gan, no grāmatas, ko es tā mīlu.

Valentīns.

Tas dziļas mīlas sekls stāsts, kā peldus

Pār Helespontu devās Leanders.

Protejs.

Džiļš stāsts tas ir, bet dziļāka vēl mīla,

Viņš mīlā bija iegrimis līdz ausīm.

Valentīns.

Tu mīlā iegrimis nu pāri zābakiem,

Bet Helespontu ne'si pārpeldējis.

Protejs.

Šiem vārdiem, draugs, ir kurlas manas ausis.

Valentīns.

Tām, šķiet, vairs nepatīk, kad piemin …

Protejs.

Ko tad?

Valentīns.

Ko? Mīlu. Jo ir smiekli nopūtām

Un nevērība tavām ilgām alga.

Par daudz negulētu nakšu mokām

Tev jāpērk ir viens prieka acumirklis.

Ja iegūsi — varbūt tik nelaimi;

Ja zaudēsi — tad būs vēl lielāks posts.

Ar saprātu tu dari ģeķības,

Līdz ģeķības sāk uzveikt saprātu.

Protejs.

Ja klausās tevi, šķiet, ka esmu ģeķis.

Valentīns.

Ja klausās tevī, šķiet, ka tiešām tā.

Protejs.

Tu zaimo mīlu, neesmu es mīla.

Valentīns.

Tā ir tavs skolmeistars, kas tevi skolo.

Bet tas, ko kāda auša važām saista,

Man šķiet, nav gudriem vīriem pieskaitāms.

Protejs.

Bet dzejnieki tak teic, kā pumpurā

Mīt grauzējs kāpurs, arī mīla tā

Mīt dažreiz jaunā, trauslā dvēselē.

Valentīns.

Teic arī dzejnieki, ka agrais pumpurs

Jau tārpa saēsts, pirms tas zeļ un plaukst,

Tā arī jauno, maigo dvēseli

Vērš mīla aušībā, un pumpurs nīkst

Un vīst, pirms vēl tas ziedā atraisās,

Līdz gals ir visām skaistām cerībām.

Bet kādēļ aizkavēt ar padomiem?

Vēlreiz ardiev'! Tēvs mani gaida ostā,

Lai aizvadītu tālā ceļojumā.

Protejs.

Es tevi pavadīšu, Valentīn.

Valentīns.

Nē, Protej, draugs. Mums tūdaļ jāšķiras.

Ar savām vēstulēm man Milānā

Par veiksmi mīlā dari zināmu

Un citiem notikumiem jaunākiem,

Un es, tavs draugs, tev arī atrakstīšu.

Protejs.

Lai Milānā arvien tev klājas labi!

Valentīns.

Tāpat kā tev še mājās. Draugs, ardiev'!

Aiziet.

Protejs.

Viņš medī slavu, bet es labāk mīlu.

Viņš pamet draugus, slavai kalpojot,

Es sevi, draugus atdodu par mīlu —

Tā Džūlija ir pārvērtusi mani!

Vairs netīk zinātne, tiek kavēts laiks,

Pat labu padomu es nicinu.

Slims ir mans gars, es bēdas ciešu nu.

Ienāk Spīds.

Spīds.

Ā, sveiki, Protej' kungs! Bet kur mans kungs?

Protejs.

Pašlaik viņš kuģī brauc uz Milānu.

Spīds.

Kam aizveda tik drīz to kuģis Jauns?

Nu esmu es kā nomaldījies auns.

Protejs.

Patiesi, auns stāv lielā neziņā,

Kad gans ir projām aizgājis no tā.

Spīds. Tātad iznāk, ka mans kungs ir gans un es esmu

auns.

Protejs. Tā ir.

Spīds. Tad jau mani ragi ir viņa ragi, vai es guļu vai

esmu nomodā.

Protejs. Vientiesīga atbilde, kā jau tas piederas aunam.

Spīds. Tātad esmu apzīmogots kā auns.

Protejs. Noteikti. Un tavs kungs kā gans.

Spīds. Nē, to es varu ar pierādījumu atspēkot.

Protejs. Vajadzētu pielietot visdīvainākos līdzekļus, lai

es nevarētu pierādīt pretējo.

Spīds. Gans meklē aunu un nevis auns ganu; bet es

meklēju savu kungu un nevis mans kungs mani —

tādēļ es neesmu auns.

Protejs. Auns seko barības dēļ ganam, nevis gans ēdiena dēļ aunam, tu seko algas dēļ savam kungam, nevis tavs kungs algas dēļ tev — tādēļ tu esi auns.

Spīds. Vēl tikai vienu tādu pierādījumu, un man būs jāblēj — «bē»!

Protejs. Bet dzirdi, vai tu nodevi manu vēstuli Džūlijai?

Spīds. Jā, kungs. Es, noklīdis auns, nodevu jūsu vēstuli viņai, paklīdušai avij, un viņa, paklīdusī avs, nekā nedeva man, noklīdušam aunam, par vēstules aiznešanu.

Protejs. Cik daudz avju! Kur lai es ņemu to lielāko laidaru?

Spīds. Jūs sakāt, «ko lai daru»? Ja runa ir par auniem, tad apcērpiet tos.

Protejs. Es runāju par laidaru, nevis par cirpšanu.

Spīds. Ja runa ir par cirpšanu, tad labāk apcērpiet sevi, lai man kaut kas tiek par vēstules aiznešanu.

Proteļs. Tu pārproti, es runāju par laidaru, kur butu tava vieta.

Spīds.

Vai laidarā es šajā lai eju prātu tīšu?

Tad vēstules nemūžam, mans kungs, jums nenesīšu.

Protejs. Nu, un ko viņa teica? Vai tu ievēroji, vai mani

vārdi der lieti vai ne?

Spīds

galva purinādams.

Nē.

Protejs. Nē vai lieti? Vārdu sakot, nelieti!

Spīds. Jūs pārprotat, kungs, — es teicu, ka es neievē-

roju, vai jūsu vārdi der lieli vai ne.

Protejs. Un kopā iznāk — nelieti.

Spīds. Jūs pieliekat visas pūles, lai saliktu šos vārdus

kopā, — tad pielieciet arī visas pūles, lai saliktu

kopā dažus dukātus.

Protejs. Nu kā tad, tev pienākas par to, ka tu uzņēmies

aiznest vēstuli.

Spīds. Jauki, nu es redzu, cik man jābūt pacietīgam, lai

es jūs varētu panest.

Protejs. Kas tad tev jāpanes?

Spīds. Patiesi, kungs, es aiznesu vēstuli ļoti kārtīgi, un

par šīm pūlēm man jāpanes tik smags vārds, kāds

ir nelietis.

Protejs. Tev, nudien, ir veikla mēle.

Spīds. Un tomēr tā nespēj atdarīt jūsu gauso naudas

maku.

Protejs. Runā, runā! Saki man — ko viņa teica? Atver

savu sirdi!

Spīds. Atveriet savu maku, lai reizē tiktu nokārtots

sirds un maka jautājums.

Protejs. Labi, te būs par tavām pūlēm. Ko viņa teica?

Spīds. Patiesi, kungs, es domāju, ka jums bus grūti viņu

dabūt savās rokās.

Protejs. Kādēļ? Vai tu tik vien varēji no viņas izdabūt?

Spīds. Kungs, es nekā no tās nevarēju ne dabūt, ne iz-

dabūt, pat nevienu dukātu par jūsu vēstules aizne-

šanu. Un, tā kā viņa bija tik cietsirdīga pret mani —

jūsu dvēseles ziņnesi, — tad es baidos, ka viņa būs