VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVI VERONIEŠI

Silvija.

Tā vērtība liek viņu laipni saņemt.

Tas viņš, ko jūs tik bieži minējāt?

Valentīns.

Tā ir. To, pavēlniece, neatraidiet,

Lai viņš, tāpat kā es, jums kalpotu.

Silvija.

Tik augstiem kungiem esmu zema kundze.

Protejs.

Nē, laipnā jaunkundz, pārāk sīki kalpi,

Lai uzlūkotu tos tik augsta kundze.

Valentīns.

Lai paliek sarunas par nevērtību —

To, pavēlniece, pieņemiet kā kalpu.

Protejs.

Es tik ar padevību lepojos.

Silvija.

Un padevība allaž saņem algu,

Mans kalps, jūs apsveic necienīgā kundze.

Protejs.

Ja cits tā runātu, tam būtu jāmirst.

Silvija.

Ka sveicu jūs?

Protejs.

Ka necienīga jūs!

Ienāk kalpotājs.

Kalpotājs.

Ar jums grib, jaunkundz, runāt jūsu tēvs.

Silvija.

Es iešu.

Kalpotājs aiziet.

Nāciet, sinjor Tūrio,

Ar mani! Vēlreiz sveicu jauno kalpu.

Nu varat patērzēt par dzimteni,

Un tad es, sinjori, jūs gaidīšu.

Silvija, Tūrio un Spīds aiziet.

Valentīns.

Nu teic — kā klājas visiem dzimtenē?

Protejs.

Ir draugi veseli un sveicina.

Valentīns.

Un kā ar tavējiem?

Protejs.

Tie nesūdzas.

Valentīns.

Bet kā ar tavu dāmu un ar mīlu?

Protejs.

Es zinu, manas sarunas par mīlu

Tev nepatīk un tevi apgrūtina.

Valentīns.

Jā, Protej, nu man citādas ir domas.

Man nācās ciest, jo nozaimoju mīlu,

Un mani sodīja tās lepnais gars

Ar stingru gavēni un žēlabām,

Ar asrām naktī, dienā nopūtām.

Es mīlu zaimoju, un tā ar lāstu

Pie acīm pieskārās, un aizvērties

Tās nespēja, un nomods man bij lemts.

Ak Protej, draugs, tik liela valdniece

Ir mīlestība, ka man jāatzīst —

Nav ciešanu, kas līdzīgas tās sodam.

Bet vai ir lielāks prieks kā viņai kalpot?

Nav citu sarunu man kā par mīlu;

Vai rīts, vai pusdiena, vai vakarlaiks,

Vai atdusos — viens vārds ir manī — mīla.

Protejs.

Kam runāt — redzu tavās acīs laimi.

Vai viņa ir tas elks, kam kalpo tu?

Valentīns.

Jā, teic — vai tiešām tā nav debessvētā?

Protejs.

Nē, viņa ir jauks paraugs zemes būtnēm.

Valentīns.

Tā dievišķa!

Protejs.

Es negribētu tai glaimot.

Valentīns.

Ak, glaimo man — tīk cildinājums mīlai.

Protejs.

Kad biju slims, tu devi rūgtas piles:

Tām pašām zālēm atmaksāju tev.

Valentīns.

Tad patiesību teic par to: ja viņa

Nav dievišķa, tad skaistāka par visām

Un pārāka par visām zemes lietām.

Protejs.

Tik ne par Džūliju.

Valentīns.

Draugs, ir par to!

Kādēļ tu manu mīlu pazemini?

Protejs.

Bet man ir pamats savu paaugstināt.

Valentīns.

Tev šajā ziņā gribu palīdzēt,

Drīz Džūlijai tiks piešķirts augstais gods

Nest manas dāmas tērpa apmalu,

Lai skūpstot neskaras tā cietai zemei,

Kas, redzot tādu laipnību, kļūs lepna

Un atteiksies nest vas'rā krāšņās puķes,

Tā skarbai ziemai mūžam piederot.

Protejs.

Kas, Valentīn, tā ir par lielību?

Valentīns.

Bet, Protej, viss, ko es tev sacīju,

Vēl ir par maz, jo tāda vērtība

Ir tik tai vienai.

Protejs.

Tad atstāj vienu to!

Valentīns.

Nekad, nekad, jo, draugs, tā ir jau mana,

Un es tik bagāts esmu dārgakmeņiem,

Cik pērles glabā dividesmit jūras,

Kur straumes — nektārs, klintis — tīra zelta.

Ak, piedod, ka par tevi nedomāju,

Bet tu jau arī zini, kas ir mīla.

Mans sāncensis, tas nelga, kuru ciena

Tik viņa lielās mantas dēl tās tēvs,

To pavadīja, un man jāseko,

Jo mīla pārpilna ir greizsirdības.

Protejs.

Bet viņa tevi mīl?

Valentīns.

Jā, un pie tam

Mēs saderināti, un pat tā stunda,

Kad laulās mūs, ir zināma un arī

Tā viltība, kā aizbēgt tai no torņa

Pa virvju kāpnēm. Katrs līdzeklis,

Kas mani laimei tuvinās, ir rasts.

Nāc, Protej, nu uz manu istabu

Un dod man labu padomu šai lietā!

Protejs.

Ej vien, gan tevi vēl es izjautāšu.

Uz ostu aizsteigšos pēc dažām mantām,

Kas man ir vajadzīgas, un pēc tam

Es būšu tavā rīcībā.

Valentīns.

Tu nāksi drīz?

Protejs.

Jā gan.

Valentīns aiziet.

Kā viena kaisle iznīcina otru,

Kā vienu ķīli izsit otrs ķīlis,

Tā arī atmiņa par pirmo mīlu

Zūd ātri, tiklīdz jauna sirdī nāk.

Vai manas acis, Valentīna vārdi —

Tās vērtība vai mana svārstība

Par tādām neprātībām liek man prātot?

Tā skaista ir kā Džūlija, ko mīlu,

Nē, mīlēju, jo mana mīla zuda,

Un it kā uguns liesmās vaska tēls

Tas iespaids, ko tā deva, izgaisa,

Un reizē kļuvu salts pret Valentīnu,

Jo viņu vairs tā nemīlu kā senāk.

Ak, bet es mīlu viņa līgavu 1 —

Tas, lūk, ir pamats draugu nemīlēt.

Kā es ar saprātu to dievināšu,

Ja nu ar tādu neprātu to cienu!

Tik viņas tēlu redzējis es esmu,

Un jau mans saprāts tika apžilbināts —

Ja redzēšu to visā spožumā,

Tad laikam būs man jātop gluži aklam.

Ja mīlu maldīgu var dziedēt, daru

To es; ja ne, to paņemu ar varu.

Aiziet.

PIEKTĀ AINA

Turpat. Iela.

Uznāk Spids un Launss.

Spīds. Ļauns, es zvēru pie sava goda prāta, tu esi gai-

dīts viesis Milānā! Esi sveicināts!

Launss. Nezvēri aplam, mīļo zēn, jo es te nebūt netieku

gaidīts. Es arvien saku, ka neviens vīrs vēl nav pa-

zudis, kamēr nav pakārts, un nekur netiek apsveikts,

kamēr nav izmaksājis un kamēr tam krodziniece ne-

saka: «Esiet sveiks!»

Spīds. Nāc man līdz, tu kāpostgalva, es gribu tūlīt ar

tevi doties uz alus pagrabu, kur tu par pieciem vēr-

diņiem saņemsi piectūkstoš apsveikumu. Bet, jaunais

cilvēk, pasaki tu man — kā tavs kungs atvadījās no

Džūlijas jaunkundzes?

Launss. Tā kā viņi visā nopietnībā saderinājušies, tie

atvadījās jokodami.

Splds. Bet vai viņa to apprecēs?

Launss. Nē.

Spids. Kā tad? Vai viņš to apprecēs?

Launss. Arī nē.

Spids. Kā, vai tad viņi izšķīrušies?

Launss. Nē, tie ir tikpat kā viena miesa un viena dvē-

sele.

Spīds. Nu kā tad ir ar viņiem?

Launss. Nu tā — viņi stāv un krīt viens par otru. Kad tā

aizstāv viņu, viņš aizstāv to.

Spīds. Kāds tu esi ēzelis! Es nekā nesaprotu — kas tur

īsti stāv un kas tur aizstāv.

Launss. Kāds tu esi bluķa gabals, ka to nevari saprast.

Mans spieķis arī stāv aiz manis.

Spīds. Kā tad?

Launss. Ja es nostādu spieķi aiz sevis un atbalstos pret

to, tad mans spieķis stāv aiz manis.

Spīds. Nūjā, tas stāv aiz tevis, bet neaizstāv tevi.

Launss. Stāvēt aiz tevis vai aizstāvēt tevi ir tak viens

un tas pats.

Spīds. Bet saki man patiesību — vai būs kāzas?

Launss. Prasi manam sunim, — ja tas teiks «jā», tad būs;

ja tas teiks «nē», tad būs; ja tas vēdinās asti un nekā

neteiks, tad būs.

Spīds. Tātad galu galā būs.

Launss. Šadu noslēpumu tu nekad citādi no manis neiz-

dabāsi kā ar līdzību.

Spīds. Ka tikai es kaut kā izdabūju ārā. Bet, Ļauns, ko

tu teiksi, ka mans kungs ir kļuvis tik liels rīmnieks?

Launss. Tāds jau viņš arvien ir bijis.