VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVI VERONIEŠI

tikpat cietsirdīga arī pret jums, kad jūs paši izteik-

siet savas jūta. Nedāviniet tai cita nekā kā tikai ak-

meņus, jo viņa ir cieta kā tērauds.

Protejs. Kā? Viņa neteica nekā?

Spīds. Nē. Pat ne — «te būs par tavām pūlēm». Jūs man

nekad nebūsiet vienaldzīgs, es jums pateicos, jo ar

jūsu tēriņu esmu kļuvis bagātāks par dažu vērdiņu.

Pateicībā par to es turpmāk nenesīšu vairs jūsu vēs-

tules, lai jums nebūtu jāizdod vēl daži dukāti. Un tā,

kungs, es aiznesīšu sveicienus no jums savam kun-

gam.

Protejs.

Ej savu kuģi vētrā pasargāt:

Tas nenogrims, kad tu uz klāja būsi,

Jo sausai nāvei nolemts tu uz zemes.

Spīds aiziet.

Pie Džūlijas man labāks ziņnesis

Ir jānosūta — baidos es, ka tai

Riebj pieņemt vēstuli no tavām rokām.

Aiziet.

OTRA AINA

Turpat. Džūlijas dārzs.

Uznāk Džūlija un Lučeta.

Džūlija.

Lučeta, runā tak, jo esam vienas,

Teic — vai lai atveru es sirdi mīlai?

lučeta.

Jā, jaunkundz, saprātam to neaizveriet.

Džūlija.

No dižciltīgiem kungiem, kuri šurpu nāk

Un kurus katru dienu es te redzu,

Teic — kas visvairāk pelnījis ir mīlu?

Lučeta.

Es lūdzu, miniet vārdus, tad es teikšu

Pēc sava ieskata, ko domāju.

Džūlija.

Ko domā tu par skaisto Eglamūru?

Lučeta.

Viņš bruņinieks ir smalks un gaišu prātu,

Bet es tam savu sirdi nedāvātu.

Džūlija.

Kā tev tīk bagātais Merkacio?

Lučeta.

Kaut bagāts viņš, es nemīlētu to.

Džūlija.

Vai cēlais Protejs patiktos tev ļoti?

Lučeta.

Ak mīla, tu arvien mūs aizraut proti!

Džūlija.

Kādēļ tu saki to par Proteju?

Lučeta.

Ak, piedodiet, man kauns, es klusēšu,

Jo kā gan lai es, zemā, tuvāk tieku

Šim kungam, kas tik patīkams pārlieku!

Džūlija.

Vai Protejs nav tāds pats kā citi viesi?

Lučeta.

Starp labiem viņš ir labākais, patiesi.

Džūlija.

Kāpēc?

Lučeta.

Nu, kā jau daždien sievietei:

Viņš šķiet man tāds, tādēļ ka tā man šķiet

Džūlija.

Tu tātad domā, lai es viņu mīlu?

Lučeta.

Jā gan, ja tikai gribat vispār mīlēt.

Džūlija.

Viņš viens neko man neteica par mīlu.

Lučeta.

Un tomēr viņš jūs vairāk mīl kā visi.

Džūlija.

Kas tā par kaislību, ja nerunā!

Lučeta.

Cik baiga uguns, slēpta ja ir tā!

Džūlija.

Tak nemīl tāds, kas mīlu noklusē.

Lučeta.

Bet, kas arvien to piemin, divkārt ne!

Džūlija.

Ak, ko gan domā viņš?

Lučeta.

To teic ši vēstule.

Dod Džūliļai vēstuli.

Džūlija.

Man? Džūlijai? No kā?

Lučeta.

Jel palasiet!

Džūlija.

Kas to tev iedeva?

Lučeta.

Man? Valentīna pāžs, to Protejs sūtījis.

Kad steidzās viņš pie jums, tam, jaunkundz, pretī nācu

Un nerimos, kamēr šo rakstu nepievācu.

Džūlija.

Pie manas kautrības! Tu viltīgā!

Kā drīksti pieņemt tukšu vārdu rakstu?

Vai kāda nodevība tā pret mani?

Patiešām, amats tavs ir cienījams,

Un strādniece tu esi īstā vietā.

Ņem vēstuli un atdod viņam to,

Un ātrāk manās acīs nerādies!

Lučeta.

Vai mīlas pakalpojums naidu rada?

Džūlija.

Vai iesi tu?

Ak vai, kādēļ šī kņada!

Aiziet.

Džūlija.

Kādēļ es nelasīju vēstuli?

Bet kauns tak būtu viņu aicināt

Un lūgt, ko nosaucu par noziegumu.

Tā, viltniece, zin, kas ir jaunava

Un nespiež mani paņemt vēstuli.

«Nē,» saka jaunava, kā prasa tikums,

Un vēlas, kaut to saprastu kā «jā»!

Fū, fū, cik aplama šī muļķa mīla!

Kā negants bērns vispirms tā skrāpē aukli,

Bet tad drīz pazemīgi skūpsta rīksti.

Cik nikni aizraidīju Lučetu,

Kaut tā es gribēju, lai viņa paliek!

Cik pikti sakrokoju savu pieri,

Kaut dziļi savā sirdī līksmoju!

Par sodu sev lai atsaucu Lučetu,

Lai manu muļķību tā piedotu.

Nāc šurp, Lučeta!

Lučeta atgriežas.

Lučeta.

Jūsu augstība?

Džūlija.

Vai vēl nav ēdamlaiks?

Lučeta.

Ak, kaut jau būtu!

Pie ēdiena jūs dusmas remdinātu,

Nevis pie kalpones.

Džūlija.

Ko pacel tu

Tik rūpīgi?

lučeta.

Neko.

Džūlija.

Kam pieliecies?

Lučeta.

Es lapu pacēlu, ko nometu.

Džūlija.

Un vai tā lapa nav nekas?

Lučeta.

Man — jā.

Džūlija.

To atstāj tādam, kam tā ir kaut kas.

Lučeta.

Tā nemelos tik tam, kam domāta,

Ja tikai neiztulko greizi to.

Džūlija.

Kāds draugs tev to ir pantos atrakstījis?

Lučeta.

Lai dziedu to pēc kādas meldijas.

Jel sēdieties, jums zināma šī māksla.

Džūlija.

Bet ne lai niekos to es izšķērdēta.

To dziedi man pēc dziesmas «Mīlas gaisma».

Lučeta.

Tā pārāk skumīga tik viegliem vārdiem.

Džūlija.

Tā skumīga? Bet kāds ir piedziedājums?

Lučeta.

Jauks, labskanīgs, ja dziedat viena jūs.

Džūlija.

Kādēļ ne tu?

Lučeta.

Tas ir par augstu man.

Džūlija.

Nu, rādi dziesmu! Blēde, kas tad tas?

Lučeta.

Kam maināt balsi, nenodziedot dziesmu?

Šī noskaņa man netīk jūsu balsī.

Džūlija.

Kādēļ gan ne?

Lučeta.

Par skarbu, jaunkundz, tā.

Džūlija.

Tu esi pļāpa.

Lučeta.

Bet nu neskan vairs:

Nav mūsu jaukai dziesmai saskaņas —

Trūkst vidusbalss.

Džūlija.

Bet traucē saskaņu

Vēl vairāk vidutāja skaļā balss.

I.učeta.

Bet Protejam tak vajag vidutāja.

Džūlija.

Šīs pļāpas nedrīkst ilgāk kavēt mani!

Šiem tukšiem zvērestiem lai nu ir gals!

Saplēš vēstuli.

Ej projām! Vēstule lai paliek te!

Tu gribi to, lai mani kaitinātu?

Lučeta

pie sevis.

Cik skarba tā, un tomēr kā tai tiktos

Vēl saņemt otru tādu vēstuli!

Aiziet.

Džūlija.

Kā gan es varēju tā dusmoties!

Ai ļaunās rokas, saplēst mīlas rakstu!

Jūs niknās lapsenes, kas medu sūc

Un nodur biti, kas šīs sulas deva!

Lai izpirktu, es skūpstu papīru!

Lūk, «labā Džūlija», te, lūk, ir ļaunā!

Par sodu tavai nepateicībai,

Uz akmeņiem es metu tavu vārdu

Un kājām minu tavu skarbo spītu!

Te rakstīts «Protejs, mīlas ievainots».

Ak vai! Kā dusas vieta manas krūtis

Lai tevi patver, kamēr vainas sadzīs,

Un skūpsti vien lai tevi dziedina!

Stāv rakstīts «Protejs» vairāk reižu te.

Vējš, esi rāms un projām neaiznes

Ne rindu, vēstuli līdz savācu.

Tik manu vārdu ne — lai nes to vētra

Līdz klintsragam, kas jūrā iesniedzas

Un iesviež satrakotās, niknās bangās!

Lūk, vienā rindā divreiz viņa vārds:

«Tavs Protejs, ak, tavs Protejs skumīgais»

Un «daiļai Džūlijai». Nē, jānoplēš

Šis vārds! Nē, lai vēl paliek, jo tas blakus

Ir viņa skaistam, grūtsirdīgam vārdam,

Es vienu cieši piespiedīšu otram —

Nu skūpstieties vai nīstieties — kā tīk!

Atgriežas Lučeta.

Lučeta.

Pie galda, jaunkundz, nāciet! Tēvs jau gaida.

Džūlija.

Tad iesim.

Lučeta.

Kā? Te paliks vēstule?

Džūlija.

Ja tā ir vērta, ka to paceļ, — ņem!