VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVI VERONIEŠI

Spīds. Tas ir tādēj, ka pirmais ir krāsots un otrs nav

ievedams rēķinos.

Valentīns. Kas ir krāsots, un kas nav ievedams rēķi-

nos?

Spīds. Lai klātu skaista, viņa ir tā nokrāsojusies, ka

neviens cilvēks nevar aprēķināt viņas skaistumu.

Valentīns. Ko tu gan iedomājies? Es augsti stādu viņas

skaistumu.

Spīds. Jūs viņu neesat redzējuši, kopš tā ir neglīta.

Valentīns. No kura laika tad tā ir neglīta?

Spīds. Kopš jūs viņu mīlat.

Valentīns. Es arvien to esmu mīlējis, kopš es to ierau-

dzīju, un tomēr es arvien viņu redzu bezgala skaistu.

Splds. Ja jūs viņu mīlētu, jūs to neredzētu.

Valentīns. Kādēļ?

Splds. Jo mīlestība ir akla. O, kaut jums būtu manas

acis vai arī kaut jūsu acīm būtu tas redzīgums, kāds

tām bija, kad jūs bārāt Proteja kungu, ka viņš iet bez

zeķturiem.

Valentīns. Ko tad es redzētu?

Spīds. Jūsu pašreizējo neprātību un viņas pārmērīgo

neglītumu, jo viņš, būdams iemīlējies, nevarēja re-

dzēt, kā sasiet zeķturus, bet jūs, būdams iemīlējies,

nevarat redzēt pat ne bikses apvilkt.

Valentīns. Tad jau tu arī esi iemīlējies, jo vakarrīt tu

nebiji varējis saredzēt manas kurpes un tādēļ tās

nenospodrināji.

Spīds: Patiesi, kungs, es biju iemīlējies savā gultā. Es

jums pateicos, ka jūs manas mīlestības dēļ man maz-

gājat galvu, jo tas mani padara drošāku jūs izbārt

jūsu mīlestības dēļ.

Valentīns. Es to nesu sirdī, lai kur eju vai stāvu.

Spīds. Sēdieties, tad jums to būs vieglāk nest.

Valentīns. Vakar viņa man lika uzrakstīt dažus pantus

tam, kuru tā mīlot.

Spīds. Un to jūs izdarījāt?

Valentīns. Jā.

Spīds. Un vai neesat pārāk šķidri uzrakstījis?

Valentīns. Nē, zelli, tik labi, cik vien varēju. Klusu!

Viņa nāk.

Ienāk Silvija.

Spīds

pie sevis.

O, lieliskā rotaļa! O, jaukā lelle! Tūlīt sekos viņu

izskaidrošanās.

Valentīns. Jaunkundze un pavēlniece, tūkstoš labrītu!

Spīds. Un vienu labu vakaru turklāt. Miljons glaimu.

Silvija. Valentīn, mans kungs un mans kalps, jums divi

tūkstoši labrītu!

Spids. Viņam vajadzētu dot viņai procentus, bet viņa

dod viņam.

Valentīns.

Kā pavēlējāt, tā es uzrakstīju

Tam nezināmam draugam vēstuli, —

Ne visai labprāt es šo darbu veicu,

Tik pienākumu pildīju pret jums.

Silvija.

Sinjor, mans kalps, paldies par veikto darbu!

Valentīns.

Tas viegli nebija, jo, nezinādams,

Kam, jaunkundz, domāta šī vēstule,

Uz labu laimi to es sacerēju.

Silvija.

Varbūt jums netikās šis uzdevums?

Valentīns.

Nē, jaunkundz, rakstīšu, ja pavēlat

Un ja jums noder, tūkstošreiz tik daudz

Un tomēr…

Silvija.

Teikums skaists. Lūk, turpinājums:

Un tomēr, ak, kādēj? Un tomēr man

Nav vērts, un tomēr ņemiet vēstuli —

Un tomēr jūs vairs neapgrūtināšu.

Spīds.

Un tomēr notiks tas un tomēr, tomēr!

Valentīns.

Vai jūsu žēlastībai netīk dzejas?

Silvija.

Ak nē, tās gluži labi uzrakstītas,

Bet, tā kā sacerējāt nelabprāt,

Tās jums es atdodu.

Valentīns.

Bet tās ir jums.

Silvija.

Uz manu lūgumu jūs rakstījāt,

Kungs, bet tās negribu es vairs — tās jums!

Es gribētu tās drusku izjustākas.

Valentīns.

Ja pavēlat, jums citas sacerēšu.

Silvija.

Un tad tās manā vietā izlasiet •—

Un labi būs, vai patiks vai ar ne.

Valentīns.

Un, ja man patiks, ko tad darīt, jaunkundz?

Silvija.

Ja patiks, saņemsiet par pūlēm algu,

Un nu, mans kalps, ar labu rītu!

Aiziet.

Spīds.

Šo neredzamo joku kā gan lai izdibinu —

Par degungalu vairāk vai torņa gaili zinu.

Mans kungs tai kalps, bet viņa to samaitā ar varu

Un skolnieku grib redzēt kā savu skolmeistaru.

Cik smalki austs šis tīkls! Dažs iekļūst tajā akls,

Bet savas kundzes vārdā mans kungs sev raksta čakls.

Valentīns. Ko tu tur prāto pats ar sevi?

Spids. Nē, es domāju, jums tā prātošana.

Valentīns. Kādā ziņā?

Spīds. Kā izprecināt Silvijas jaunkundzi.

Valentīns. Kam?

Spīds. Sev. Un viņa prec jūs rakstiski.

Valentīns. Kā — rakstiski?

Spīds. Ar vēstuli, gribēju teikt.

Valentīns. Viņa jau man nav rakstījusi.

Spīds. Ko tad viņai vajag, ja viņa jums pašam sev liek

rakstīt vēstuli? Nu, vai beidzot saprotat to joku?

Valentīns. Nemaz, tici man.

Spīds. Es jums neticu, kungs. Bet vai jūs neievērojāt, ka

tā bija viņas nopietnība?

Valentīns. Es ievēroju tikai, ka viņa ir uz mani pikta.

Spīds. Bet viņa tak jums iedeva kādu vēstuli.

Valentīns. Tā ir vēstule, kuru es rakstīju viņas drau-

gam.

Spīds. Bet viņa to iedeva jums. Saprotat?

Valentīns. Kaut tā būtu!

Spīds. Es varu saderēt, ka tā ir, jo citādi nemaz nevar

būt!

Jūs bieži rakstījat, bet tā vai nu aiz tiklības

Jums neatbildēja nekad, vai ar aiz nevaļas.

Varbūt no sūtņiem baidījās, kas pieķerti tiek vijam,

Tādēļ tā māca mīļāko, lai raksta viņas mīļam.

To skaitu kā no grāmatas, jo to es izlasīju kādā grā-

matā. Par ko gan jūs domājat, kungs? Ir ēdamlaiks.

Valentīns. Esmu paēdis.

Splds. Jā, bet klausieties, kungs, kaut arī mīlestība —

hameleons pārtiek no gaisa, — tad es tomēr esmu

tāds, kas pārtiek no ēdieniem, un tādēļ labprāt ēstu.

O, neesiet kā jūsu jaunkundze; ļaujieties aizkustinā-

ties, ļaujieties aizkustināties!

Abi aiziet.

OTRA AINA

Verona. Džūlijas nams.

Ienāk Protejs un Džūlija.

Protejs.

Tik pacietību, mīļā Džūlija!

Džūlija.

Jā gan — jo cita līdzekļa vairs nav.

Protejs.

Tiklīdz es varēšu, es atgriezīšos.

Džūlija.

Tavs prāts ja nesagriezīsies, tad gan.

Te gredzens piemiņai no Džūlijas.

Dod gredzenu.

Protejs.

So apmaiņai no manis ņemt tev laiks.

Džūlija.

Skūpsts mūsu draudzībai būs zīmogs maigs.

Protejs.

Kā uzticības zīmi roku ņem,

Un, ja man kādu dienu paietu

Kciut stunda, kurā, Džūlija, par tevi

Es nenopūstos, smaga nelaime

Lai manu mīlas aizmāršību soda!

Tēvs mani gaida — nerunāsim vairs.

Laiks nu ir ceļā doties. Neraudi,

Jo asras mani velti aizkavētu.

Džūlija aiziet.

Ardievu, Džūlija! Kā? Prom bez vārda!

Jā, uzticīga mīla neprot runāt —

Tā darbos izpaužas, bet nevis vārdos.

Ienāk Pantino.

Pantino.

Jūs gaida.

Protejs.

Ej jel, ej, es sekošu.

Ak, šķiršanās liek klusēt mīlas vārdiem.

Abi aiziet.

TREŠA AINA

Turpat. Iela.

Uznāk Launss ar suni.

Launss. Nudien, jau veselu stundu es raudu, jo visiem

Launsiem piemīt šī lielā vājība. Esmu saņēmis kā

pazudušais dēls savu mantojuma tiesu un dodos ar

Proteja kungu uz imperatora galmu. Man šķiet, Kra-

bis, mans suns, ir cietsirdīgākais suns pasaulē. Mana

māte raudāja, mans tēva rēca, mana māsa vaima-

nāja, mūsu kalpone gaudoja, mūsu kaķis lauzīja ķe-

pas, un visa mūsu māja atradās visnožēlojamākā stā-

voklī, bet šis cietsirdīgais plušķis neizlēja nevienu

asaru. Tas ir viens akmens, viens īsts laukakmens,