VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVI VERONIEŠI

Lučeta.

Jūs mani rājāt, kad to pacēlu,

Tak arī šoreiz es to darīšu.

Džūlija.

Es redzu, ka tev kāre ir pēc tās.

Lučeta.

Jūs, jaunkundz, sakāt to, ko saredzat, —

Es arī redzu, kaut jums šķiet, es akla.

Džūlija.

Nāc, nāc! Es tevi lūdzu, iekšā nāc!

.Abas aiziet.

TREŠA aina

Turpat. Istaba Antonio namā.

Ienāk Antonio un Pantino.

Antonio.

Par ko, Pantino, runāja mans brālis,

Kad krusta ejā tevi aizturēja?

Pantino.

Par Proteju, par sava brāļa dēlu.

Antonio.

Ko saka viņš?

Pantino.

Tas brīnās, ka jūs ļaujat pavadīt

Tam mājās visu savu jaunību.

Dažs labs, kas daudzkārt zemāks nekā jūs,

Liek dēlam ceļot, lai tas slavens kļūtu,

Vai karā doties, lai tur laimi rastu,

Gan atklāt tālas, nezināmas salas,

Gan augstās skolās smelties zinības.

Šiem lieliem uzdevumiem izraudzīt

Laiks esot jūsu dēlu Proteju.

Viņš teica man, lai jums pie sirds to liekot,

Lai jūs vairs ilgāk neturat to mājās.

Kā pārmetums tas kļūt var sirmgalvim,

Ka pasaulē viņš jaunībā nav bijis.

Antonio.

Šie vārdi lieki, jo kopš mēneša

Es pats jau pārdomāju par šo lietu.

Es saprotu, ka laiks tam velti iet

Un ka viņš tikmēr nebūs nobriedis,

Kamēr to nenorūdīs pasaule.

Ar čaklumu un pūlēm pieredze

Tiek gūta, dāva gudrību tik laiks.

Bet teic — kur lai vislabāk es to sūtu?

Pantino.

Man liekas, zināms jūsu žēlastībai,

Ka viņa draugs ir jaunais Valentīns,

Kas kalpo imperatoram tā galmā.

Antonio.

To zinu gan.

Pantino.

Turp, jūsu žēlastība, sūtiet viņu!

Tur vingros tas un cilās zobenu,

Tur dzirdēs smalkas sarunas un draugs

Kļūs dižciltīgiem, kā tas piederas

Tā viņa jaunībai, kā stāvoklim.

Antonio.

Tavs labais padoms rūpīgi ir apsvērts,

Un, lai tu redzētu, ka man tas patīk,

To nekavēdamies es izpildīšu,

Pie imperatora ar lielu steigu,

Pantino, manu dēlu nosūtot.

Pantino.

Vai drīkstu aizrādīt: rīt dons Alfonso

Ar citiem jauniem cienījamiem kungiem

Brauc padevību izteikt valdniekam

Un pakalpojumus tam piedāvāt.

Antonio.

Ar tiem lai dodas arī Protejs turp >—

Nu viņam pateikšu to īstā brīdī.

Ienāk Protejs.

Protejs.

Ai skaistā mīla! Skaistie vārdi! Skaistā dzīve!

Te viņas roka izteikusi sirdi,

Te viņas mīlas zvērests, goda ķīla.

Ai, kaut jel mūsu tēvi mūsu mīlai

Un mūsu laimei dotu svētību!

Ai visuskaistā Džūlija.

Antonio.

Kas tā par vēstuli, ko tu tur lasi?

Protejs.

Tik dažas rindas, jūsu žēlastība,

Ko Valentīns man raksta, — tās kāds draugs,

Kas runājis ar viņu, atnesa.

Antonio.

Dod šurp man vēstuli! Kas tur ir rakstīts?

Protejs.

Kungs, jauna it nekā. Viņš raksta man,

Cik jauki dzīvojot, kā tiekot mīlēts

Un kā to imperators ieredzot.

Viņš grib, lai dalos tur ar viņu priekā.

Antonio.

Un vai tev patīk viņa vēlēšanās?

Protejs.

Kungs, jūsu gribai esmu padots es —

Tās priekšā sabrūk drauga vēlēšanās.

Antonio.

Bet mana griba — viņa vēlēšanās

Ir šoreiz kopīga, un nebrīnies

Par manu lēmumu, bet tam tā jābūt:

Pie imperatora ir jāpavada

Ar draugu Valentīnu tev kāds laiks.

To pašu summu, ko tam piederīgie

Dod uzturam, es došu arī tev.

Jau rit tev prom no mājām jādodas

Bez iebildumiem. Lēmums negrozāms.

Prote js.

Kungs, nevaru tik ātri sakārtoties,

Kaut dienu lūdzu jūs vēl pārdomāt.

Antonio.

Nu, ko tev vajadzēs, to nosūtīsim.

Vairs nav ko kavēties — rīt dosies ceļā!

Pantino, nāc, tev jāpalīdz ir man

It visu steigšus ceļam sakārtot.

Antonio un Pantino aiziet.

Protejs.

No uguns vairījos, lai nesadegtu,

Un lēcu jūrā, kur es noslīku.

Es tēvam negribēju rādīt vēstuli,

Ko raksta Džūlija, lai ceļā nestājas

Tas mūsu mīlai. Bet, ja nu es stāšos

Pret tēva gribu, kaitēšu tai divkārt.

Kā pirmā mīla, mūžam mainīdamās,

Tik līdzīga ir krāšņām aprīļdienām:

Te saule atspīd visā lepnībā,

Te mākoņiem tiek nomākta drīz tā.

Atgriežas Pantino.

Pantino.

Jūs, Protej' kungs, tēvs aicina pie sevis —

Viņš ļoti steidzīgs, lūdzu, nāciet drīz!

Prote js.

Sirds paklausīgi dodas nelaimē,

Bet kliedz tā tūkstošreiz ar sāpēm — nē!

Abi aiziet.

Milāna. Istaba hercoga pilī.

Ienāk Valentīns un Spīds.

Spīds.

Kungs, jūsu cimds.

Valentīns.

Uz to jau acis metu.

Spīds.

Man šķita jau tūlīt, ka prom to metāt.

Valentīns.

Jā, tas ir mans. Dod! Ņemu to ar prieku. •—

Ak skaistais cimds, kas man tik mīļš pārlieku!

Ak Silvija, ak Silvija!

Spīds. Silvijas jaunkundze!

Valentīns.

Ko klaigā, zelli?

Spīds. Nevaru to sasaukt.

Valentīns.

Kas viņu liek tev saukt?

Spīds. Jūsu augstība, vai es aplami saprotu?

Valentīns. Jā, tu arvien esi pārsteidzīgs.

Spīds. Un vēl šodien mani izbāra, ka es esot pārāk

gauss.

Valentīns. Nu tad saki man — vai tu pazīsti Silvijas

jaunkundzi?

Spīds. To, kurā jūsu augstība ir iemīlējies?

Valentīns. Kā tad tu zini, ka es esmu iemīlējies?

Spīds. Pēc šīm īpašām pazīmēm: vispirms jūs esat iemācījies kā Proteja kungs sakrustot rokas līdzīgi saīgušam cilvēkam, jums patīk mīlas dziesma kā sarkankrūtim, jūs staigājat vienatnē kā mēra slimnieks, vaidat kā skolas puika, kas pazaudējis savu ābeci, raudat kā jauna meiča, kas aprakusi savu vecomāti, gavējat kā tāds, kas badojas veselības labad, un esat iztrūcinājies kā cilvēks, kuru aplaupa, un beidzot jūs runājat smilkstēdams kā ubags Visu svēto dienā. Parasti, kad jūs smējāties, jūs ķērcāt kā gailis, un, kad jūs gājāt, jūs kāpāt kā lauva. Jūs gavējāt tikai pēc tam, kad bijāt krietni paēduši, bet drūmi lūkojāties tikai tādēļ, ka jums trūka naudas. Un tagad jūs viena dāma tā pārvērtusi, ka tikko vairs varu pazīt savu kungu.

Valentīns. Vai tiešām to visu var manī ievērot?

Spīds. Visu var redzēt, kas jums aiz ādas.

Valentīns. Kas man aiz ādas? Tas nav iespējams.

Spīds. Jā, aiz ādas. Tā tas ir, jo nevienam nav tik daudz vientiesības kā jums. Jūs lienat vai no ādas ārā, bet ģeķība ir un paliek jums aiz ādas un spīd cauri jums kā ūdens urīna glāzē, tā ka nav tādas acs, kas, jūs ieraudzīdama, nekļūtu par ārstu un neatzītu jūsu slimību.

Valentīns. Bet saki man — vai tu pazīsti Silvijas jaunkundzi?

Spīds. To, kuru jūs aprijat acīm, kad tā sēž pie galda?

Valentīns. Vai tu to esi ievērojis? Taisni to es domāju.

Spīds. Bet es to, kungs, neesmu redzējis.

Valentīns. Tu esot ievērojis, ka es to pie galda acīm

aprijot, un pēkšņi tu viņu neesot redzējis!

Spīds. Vai tā nav tā, kurai ir greizs augums?

Valentīns. Viņa nav neskaista, kalpa dvēsele, un tā nav

nesamērīgi noaugusi.

Spīds. Es jau arī saku, ka nav.

Valentīns. Kas nav?

Spīds. Ka viņa nav ne skaista, ne samērīgi noaugusi.

Valentīns. Es domāju, ka viņas skaistums ir ļoti liels,

bet viņas auguma staltums neaprēķināms.