VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVI VERONIEŠI

Un nepastāvīga, tā glaimodams?

Jūs, kas tik daudzus krāpjat zvērēdams!

Pie savas līgavas jums jāatgriežas,

Jo — zvēru pie nakts bālās karalienes —

Tik tālu esmu jums, ka jūsu vārdi

Pie manis nenonāk; tos nicinu,

Un sev es pārmetu, ka kavēju

Vēl laiku, sarunādamās ar jums.

Protejs.

Es atzīstos, ka mīlēju reiz kādu,

Bet tā ir mirusi.

Džūlija

pie sevis.

Kāds melkulis!

Es varu saderēt, ka tā vēl dzīva!

Silvija.

Kaut arī būtu tā, bet Valentīns,

Kas jums ir draugs, vēl dzīvs, un piederu

Es viņam. To jūs gluži labi zināt,

Bet nekaunaties viņam Jaunu darīt!

Protejs.

Man sacīja, ka arī Valentīns

Ir miris.

Silvija.

Tad jau arī es! Tā kapā

Es esmu aprakusi savu mīlu.

Protejs.

Ak, Jaujiet man no zemes izcelt to!

Silvija.

Jums citas mīla jāpaceļ no kapa

Vai pašam sevi tajā jāaprok.

Džūlija

pie sevis.

Šīs vēstis viņš nekad nav dzirdējis.

Protejs.

Ja, jaunkundz, esat jūs tik cietsirdīga,

Tad savu ģīmetni man dāvājiet,

To ģīmetni, kas jūsu istabā.

Ar to es runāšos un raudāšu

Pie tās, jo, tā kā jūsu skaistums man

Nav lemts, es esmu ēnā pārvērties,

Kas jūsu ēnu padevīgi pielūdz.

Džūlija

pie sevis.

Bet, ja tev dāvātu tā sevi, drīz

To pieviltu un ēnā pārvērstu

Kā mani.

Silvija.

Nevēlos kļūt jūsu elks,

Bet, tā kā jūsu viltus dvēslei piestāv

Tik ēnas vai ar māņu tēlus pielūgt, —

Rīt kādu atsūtiet pēc ģīmetnes.

Un nu pie miera!

Protejs.

It kā noziedznieks,

Kas savu soda rītu sagaida.

Silvija pazūd no loga. Protejs aiziet.

Džūlija.

Viesnīcniek, vai neiesim projām?

Viesnīcnieks. Nudien, biju cieši aizmidzis.

Džūlija. Sakiet man — kur dzīvo Proteja kungs?

Viesnīcnieks. He, manā mājā. Patiešām liekas, ka ir jau

diena.

Džūlija.

Šī nakts ir garākā un baigākā

No tām, kas pavadītas nomodā.

Abi aiziet.

TREŠA AINA

Turpat.

Ienāk Eglamūrs. <

Eglamūrs.

Šai stundā lika Silvijas jaunkundze

Man atnākt te. Jā, ko gan viņa vēlas?

Man šķiet, tai sakams kaut kas nopietns.

Jaunkundz! Jaunkundz!

Silvija parādās logā.

Silvija.

Kas sauc?

Eglamūrs.

Sauc jūsu kalps un draugs,

Kas gaida, jaunkundz, jūsu pavēles.

Silvija.

Daudz labu rītu, Eglamūra kungs!

Eglamūrs.

Tik daudz jums arī, jaunkundz, un vēl vairāk!

Kā jūsu žēlastība vēlējās,

Es agri atnācu, lai uzzinātu,

Ar ko es varētu jums pakalpot.

Silvija.

Ak Eglamūr, jūs esat dižciltīgs —

Es neglaimoju, tā ir taisnība, —

Tik drošs, tik gudrs jūs un reizē maigs!

Jums zināms, ka es mīlu Valentīnu,

Kas nu ir padzīts, un ka Tūrio

Ir tēva izraudzītais līgavainis,

Ko es no visas sirds tā ienīstu!

Jūs esat mīlējis: jūs stāstījāt

Man reiz par savām lielām žēlabām,

Ka nomirusi jūsu līgava,

Pie kuras kapa zvērējāt uz mūžu

Jūs uzticību, Eglamūra kungs.

Uz Mantuju, kur mītot Valentīns,

Es gribu doties, bet tik bīstami

Ir tagad ceļi, tādēļ vēlos jūs

Kā krietnu, drošsirdīgu pavadoni.

Par tēva dusmām, lūdzu, nerunājiet!

Par manām lielām sāpēm domājiet

Un to, ka jābēg drīz, lai paglābtos

No zemām, netīkamām laulībām,

Kas pretīgas kā debesīm, tā ļaudīm.

Es lūdzu jūs ar sirdi pilnu mokām,

Kas ir tik daudz, cik smilšu jūrmalā,

Man sekot, lai pie drauga aizvadītu.

Ja ne, tad, lūdzu, nesakiet nevienam

Par manu nodomu — tad viena iešu.

Eglamūrs.

Man rūpes dara jūsu nelaime,

Un, tā kā zinu jūsu sirdsšķīstību,

Es esmu nolēmis jūs pavadīt

Par spīti kavēkļiem, kas ceļā stātos,

Jo vēlos, lai jūs būtu laimīga.

Kad gribat ceļā doties?

Silvija.

Vakarā.

Eglamūrs.

Kur satiki jūs?

Silvija.

Pie brāļa Patricija —

Tā cellē. Teikšu, ka es eju biktēt.

Eglamūrs.

Tad es tur ieradīšos, jaunkundze!

Ar labu rītu!

Silvija.

Ar labu rītu, laipnais Eglamūra kungs

Aiziet.

ceturta aina

Ienāk Launss ar savu suni.

Launss. Kad tāds cilvēka pie mājas pieradināts radījums sāk tam parādīt savu suņa dabu — lūk, tas mani sāpina! Un tāds ir šis radījums, kuru es uzaudzināju un izglābu no noslīkšanas, kad trīs vai četri viņa aklie brāļi ar māsām dabūja galu ūdenī. Es to esmu tā izmācījis, ka ikviens, kas to redz, var sacīt: lūk, tā es arī gribētu izmācīt savu suni. Mani nosūtīja šo suni pasniegt kā mana kunga dāvanu Silvijas jaun- kundzei, bet, tikko iegāju ēdamistabā, tas pieskrēja pie jaunkundzes šķīvja un bezkaunīgā veidā nozaga kapauņa stilbu. Ak, tā ir traka lieta, ja viens plušķis neprot sabiedrībā uzvesties! Es gribēju, kaut tāds, kam, kā teikt, ir lemts kļūt par kārtīgu suni, arī izturētos, kā tas pieklājas kārtīgam sunim. Ja man nebūtu vairāk saprašanas kā tam un ja es nebūtu neskaitāmas reizes viņa vainas uzņēmies, tad droši vien jau sen tas būtu ticis pakārts. Tik tiešām tiesa, tam būtu bijis daudzreiz rūgti jāizpērk savas palaidnības! Spriediet paši: viņš iejaucas trīs vai četru augstdzimušu suņu sabiedrībā zem hercoga galda un tur — dievs lai mani pasarga — neuzkavējas ne tik ilgi, cik vajag, lai nožagotos, kad jau visa istaba saož viņa klātbūtni. «Iztrenkt ārā!» saka viens. «Kas tas ir par nelieti?» jautā otrs. «Šaust to pātagām!» kliedz trešais. «Pakārt to!» pavēl pats hercogs. Es, tiklīdz saodu pazīstamo smaku, tūlīt zināju, ka vainīgais ir Krabis, un steidzos pie tā zeļļa, kas per suņus.

«Draugs,» saku es, «tu laikam gribi tēst šo šunīti?» — «Kā tad, to es gribu darīt,» viņš atbild. «Tad tu nodarīsi briesmīgu pārestību,» es saku, «jo es esmu to izdarījis, ko tu jau zini.» Tas arī ilgi nekavējas un iztrenc mani ar visu negodu no istabas ārā. Cik daudz kungu gan tā uzupurētos savu apakšnieku labā? Jā, es varu apgalvot, ka esmu sēdējis bluķī par tiem pudiņiem, ko tas nozadzis, citādi tas sen jau būtu zaudējis savu dzīvību. Esmu stāvējis pie kauna staba to zosu dēļ, kuras tas norējis, citādi viņu būtu nosituši kā nabagu. Un to visu tu jau esi aizmirsis! — Jā, es vēl atceros to stiķi, kuru tu man pastrādāji, kad atvadījos no Silvijas jaunkundzes, — vai es arvien neesmu teicis, lai tu skaties manī un dari visu tā kā es? Bet vai tu esi kādreiz redzējis, ka es paceltu kāju un aplaistītu ar ūdeni dižciltīgas dāmas svārkus? Saki man — vai tu esi kādreiz redzējis, ka es palaistu tādu stiķi?

Ienāk Protejs un Džūlija.

Protejs.

Tavs vārds ir Sebastians? Tu patīc man,

Tev uzticēšu kādu uzdevumu.

Džūlija.

Labprāt es darīšu, ko varēšu.

Protejs.

Es ceru

Launsam.

Tu tas esi, bandu bērns!

Kur blandījies tu apkārt divas dienas?

Lauriss. Ak vai, kungs, es nogādāju Silvijas jaunkundzei

suni, kā jūs pavēlējāt.

Protejs. Un ko viņa teica par manu mazo pērlīti?

Launss. Ak vai, viņa teica, ka jūsu suns esot nejēdzīgs

plušķis, un piebilda, ka par tādu dāvanu varot iz-

teikt tikai sunisku pateicību.

Protejs. Bet viņa tak pieņēma manu suni?

Launss. Nē, patiešām, to viņa nedarīja. Te es viņu at-

vedu atpakaļ.