VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVI VERONIEŠI

Ko sacīja par mani Silvija?

Protejs.

Kungs, tā ir maigāka nekā līdz šim.

Bet daudz kas tai pie jums vēl nepatīk.

Tūrio.

Vai kājas man par garām?

Protejs.

Nē, par tievām.

Tūrio.

Tad valkāšu es citus apavus.

Džūlija

pie sevis.

Vismazāk pieši noderēt var mīlai.

Tūrio.

Bet mana seja?

Protejs.

Esot pārāk gaiša.

Tūrio.

Ak, jokdare, mans vaigs tak gluži tumšs.

Protejs.

Bet pērles gaišas, un teic paruna:

Tumšs vīrs ir pērle daiļas dāmas acīs.

Džūlija

pie sevis.

Jā, pērles, kas liek apžilbt dāmas acīm, —

Nav patīkami tajās lūkoties.

Tūrio.

Bet valoda?

Protejs.

Tai nestāstiet par karu.

Tūrio.

Tai patīkas, kad runāju par mīlu

Un mieru?

Džūlija

pie sevis.

Labāk mierīgi jums klusēt!

Tūrio.

Bet ko tā teic par manu drošsirdību?

Protejs.

O, kungs, par to nemaz tā nešaubās.

Džūlija

pie sevis.

Tā nešaubās par viņa gļēvulību.

Tūrio.

Bet mana cilts?

Protejs.

Tā esot varena.

Džūlija

pie sevis.

Tādēļ viņš iznācis tāds varens muļķis.

Tūrio.

Ko viņa teic par maniem īpašumiem?

Protejs.

Tā nožēlo …

Tūrio.

Kādēļ?

Džūlija

pie sevis.

Ka ēzelim

Tie pieder.

Protejs.

Ka jūs pats tos nepārvaldāt.

Džūlija.

Nāk hercogs.

Ienāk hercogs.

Hercogs.

Kā klājas, Protej, un jums, Tūrio?

Vai kāds nav Eglamūru redzējis?

Tūrio.

Es ne.

Protejs.

Es arī ne.

Hercogs.

Un Silviju?

Protejs.

Nē.

Hercogs.

Tā pie Valentīna aizbēgusi,

Un Eglamūrs ir viņas pavadonis.

Tos abus brālis Lorencs sastapis,

Kad, dievu lūgdams, gājis tas caur mežu.

Tas Eglamūru pazinis tūlīt,

Bet Silviju aiz maskas ne tik drīz.

Tā sacīja, ka biktēt došoties

Pie Patricija, bet nav bijusi.

Viss liecina, ka tā ir aizbēgusi.

Tādēļ es lūdzu ilgi nedomāt,

Bet kāpt tik zirgos! Mani satiksiet

Pie kalna nogāzes uz lielceļa,

Kas ved līdz Mantujai. Turp devušies

Ir tie. Jums, kungi, man ir jāseko!

Aiziet.

Tūrio.

Kas tā par neprātīgu meiteni —

No laimes bēg — no laimes, kas tai seko!

Tai sekot — ne tādēļ, ka viņu mīlu,

Bet gan lai Eglamūram atriebtos.

Aiziet.

Protejs.

Es sekošu, jo mīlu Silviju,

Bet ne tādēļ, ka nīstu Eglamūru.

Aiziet.

Džūlija.

Es eju izjaukt mīlu maldīgu,

Bet ne tādēļ, ka nīstu Silviju.

Aiziet.

TREŠA AINA

Mežs.

Uznāk Silvija un laupītāji.

Pirmais laupītājs.

Šurp, nāciet šurp! Mazliet vēl pacietības!

Pie mūsu kapteiņa jūs aizvedīsim.

Silvija.

Ak, mani tūkstoš citas nelaimes

Ir mācījušas vieglāk panest šo.

Otrais laupītājs.

Nāc! Projām aizved to!

Pirmais laupītājs.

Kur viņas dižciltīgais pavadonis?

Trešais laupītājs.

Viņš, veikls skrējējs, aizbēga no mums,

Bet Valērijs un Mozus seko tam.

To vediet prom uz meža vakarpusi

Pie mūsu kapteiņa! Mēs sekosim

Turpretī bēglim. Aplenkts mūsējiem

Ir biezoknis. Tas tālāk netiks.

Pirmais laupītājs.

Nāciet

Pie mūsu kapteiņa un neskumstiet —

Viņš krietns vīrs un dāmas cienīt zin.

Silvija.

Kā ciešu tevis dēļ, ak Valentīn!

Aiziet.

CETURTĀ AINA

Cita vieta mežā.

Uznāk Valentīns.

Valentīns.

Pie kā gan visa cilvēks ne pierod!

Šis klusais, ēnainais un plašais mežs

Man labāk tīk kā skaļās pilsētas.

Te varu vientulīgi kavēties,

Te līdz ar lakstīgalu žēlām dziesmām

Skan mani vaidi, manas nopūtas.

Ak valdniece, kas tu mājo manās krūtīs

Un ļauj tik skumīgai kļūt tavai mītnei,

Ka sabrukt, lūk, var drīz tās pamati

Un neatstāt nekā no tā, kas bij.

Nāc, Silvij, šo mītni atjaunot!

Nāc, maigā nimfa, ganu mierināt!

Kas tas par troksnis, kas par dumpi šodien

Bars trako, patvaļa tam vienīgs likums.

Tie medī ceļotājus bagātus.

Tie mani mīl, bet velti ceļā stāties

Man viņu trakulībām. Jāpaslēpjas

Tev, Valentīn, jo, liekas, tur kāds nāk.

Uznāk Protejs, Silvija un Džūlija.

Protejs.

Tik pakalpīgs es, jaunkundz, biju jums —

Kaut arī nenovērtējāt jūs mani, —

Ka savu dzīvību uz spēles liku,

Lai glābtu jūs no laupītāju nagiem.

Tik maigu skatienu kā pateicību

Jums lūdzu — mazāk nevar vēlēties,

Un mazāk tak vairs arī nevar dot.

Valentīns

pie sevis.

Ko redzu te un dzirdu, ir kā sapnis!

Dod, mīla, vēl man drusku pacietības!

Silvija.

Es — nožēlojamā, es — skumjā!

Protejs.

Jūs skumja bijāt, pirms es atnācu,

Bet tad es pārvērtu jūs priecīgā.

Silvija.

Nē, dara skumju jūsu klātbūtne.

Džūlija

pie sevis.

Un mani, kad tas viņai tuvojas.

Silvija.

Kaut labāk mani saplosītu lauva,

Lai upuris es viņa asinskārei,

Ne viltnieks Protejs mani izglābtu.

Redz debesis, kā Valentīnu mīlu.

Tā dzīvība man dārgāka kā sava

Un vairāk vēl, ja tik ir iespējams.

Es nīstu viltus pilno Proteju!

Prom ejiet! Nerunājiet vairs par mīlu!

Protejs.

Par laipnu skatienu pat nāves briesmas

Es nebītos. Bet tas ir mīlas lāsts,

Ka nemīl sieviete ar gudru ziņu

To vīrieti, kas iemīlējis viņu.

Silvija.

Ka nemīl Protejs to, kas viņu mīl,

Mums rāda Džūlija, tā līgava.

Tai savu uzticību izteicāt,

Lai viņu gūtu, tūkstoš zvērestiem.

Tos, mani mīlēdams, jūs esat lauzis.

Jums uzticības nav vai ari divas —

Vēl ļaunāk! Uzticība lai ir viena;

Ja divkārša, tad labāk lai neviena!

Jūs drauga pievīlējs!

Protejs.

Kas atceras

Vairs mīlā draudzību?

Silvija.

Tik ne jau Protejs!

Protejs.

Nu pietiek man! Ja izmeklēti vārdi

Nekādi nespēj noskaņot jūs maigāk,

Kā kareivis to panakšu ar cīņu

Un mīlu pārvērtīšu varmācībā!

Silvija.

Ak debess!

Protejs.

Iegūšu ar varu tevi!

Valentīns.

Tu negantniek, prom savu rupjo roku!

Tu draugs visnekrietnākais!

Protejs.

Valentīns!

Valentīns.

Tu zemais draugs bez goda un bez mīlas, —

Jo tādi tagad draugi, nodevēj!

Kā kaitēji tu man, pats savām acīm

Nu to es redzēju. Vairs nevaru

Teikt, ka man vēl ir draugs, — tad melotu.

Kam lai vairs uzticas, ja labā roka

Pret mūsu pašu krūtīm paceļas?

Kā, Protej, tev lai es vairs uzticos?

Top tevis dēļ man sveša pasaule,

Ak vai, kāds posts! Ak vai, kāds laikmets baiss!

Draugs kļuvis ienaidnieks visļaunākais.

Protejs.

Lai mani soda kauns un sirdsapziņa!

Jel piedod, Valentīn; ja atzīšanās

Spēj izpirkt grēku, tad es atzīstos.

Tu redzi manas skumjas — mana vaina

Nav lielāka par tām.

Valentīns.

Tad ticu tev

Un tevi uzskatu par goda vīru.

Ko neatbruņo nožēlošana,

Ne zeme pieņem to, ne debesis.

Tik atzīšanās naidu remdina,

Un, lai tu ticētu, ka piedodu,

Ņem visu, kas ir mans, pat Silviju!

Džūlija.

Es — nelaimīgais!

Paģībst.

Protejs. Kas vainas zēnam?