VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVI VERONIEŠI

Valentīns. Ē, zēn! Ē, jokpēteri! Kas tev ir? Saki man —

kas tev ir? Paskaties! Nu runā tak!

Džūlija. Ak labais sinjor, mans kungs pavēlēja nodot

Silvijas jaunkundzei šo gredzenu, bet es aizmirsu un

vēl neesmu nodevis.

Protejs.

Kur gredzens?

Džūlija.

Te…

Dod kādu gredzenu.

Protejs.

Dod šurp! Šo gredzenu

Es kādreiz dāvināju Džūlijai.

Džūlija.

Kungs, piedodiet, mazliet es pārskatījos.

Šis gredzens domāts Silvijas jaunkundzei.

Rāda otru gredzenu.

Protejs.

Kā tu to dabūji? Es atvadoties

To devu Džūlijai.

Džūlija.

Bet viņa man,

Un viņa pati to te atnesusi.

Protejs.

Kā? Džūlija!

Džūlija.

Jā, uzlūko to, kurai zvērestus

Tik daudzus dāvāji, un sirdī tā

Tos glabāja, bet tu it visus lauzi.

Šis tērps tik tev lai, Protej, kaunu dara —

Tev jānosarkst, ka nepiemērots tērps

Man bija jāapģērbj, jo vai tad man

No šāda tērpa būtu jākaunas?

Bet, kas ir daudzkārt ļaunāks, draugs, jel dzirdi

Vai tas, kas tērpu apmaina, vai sirdi?

Protejs.

Vai sirdi? Debess! Tā ir taisnība,

Bet kā lai vīrietis top godprātīgs,

Ja trūkst tam pastāvības un tas viļ,

Kaut neuzticība jau mirst, pirms dzimst.

Tak vai gan manai skaistai Džūlijai

Ir mazāk jaukuma kā Silvijai?

Valentīns.

Šurp nāciet un viens otram sniedziet rokas!

Jūs vienot ļaujiet man ar laipnu smaidu,

Jo šādi draugi nedrīkst piekopt naidu.

Protejs.

Tā mana vēlēšanās lielākā!

Džūlija.

Un arī mana.

Uznāk laupītāji ar hercogu un Tūrio.

Laupītāji.

Ķēriens! Ķēriens! Ķēriens!

Valentīns.

Stāt! Tas ir mūsu hercogs un mans kungs!

Sveic jūsu žēlastību Valentīns,

Kas nu ir trimdinieks.

Hercogs.

Kā — Valentīns?

Tūrio.

Lūk, Silvija, un Silvija ir mana!

Valentīns.

Ja mirt jūs negribat, jums pazust laiks,

Pirms ķer jūs, Tūrio, mans niknums baigs.

Par savu nedēvējiet Silviju,

Vai Veronu jums neredzēt nekad,

Kaut arī tai jūs tikai pieskartos

Vai viņu noglāstītu jūsu elpa.

Tūrio.

Es, Valentīna kungs, vairs neprasu

To sev, jo tikai neprātīgais mirs

Par meiteni, kas viņu neieredz.

Es viņu negribu, jo tā ir jūsu.

Hercogs.

Jūs esat vēl jo nožēlojamāks,

Ka gribējāt pa sānceļiem to iegūt —

Un tad no tās tik viegli atsakāties.

Un tad — pie manu senču piemiņas —

Man patīk jūsu drosme, Valentīn,

Jūs esat cienīgs karalienes mīlas.

Ka mani kaitinājāt, aizmirstu,

Jūs aicinādams galmā atgriezties.

Tikt augšup centieties pēc nopelniem,

Jūs esat bruņinieks un dižciltīgs,

Jums, Valentīn, es dodu Silviju,

Jums viņa pienākas!

Valentīns.

Es pateicos

Jums, augstais kungs, es esmu aplaimots

Par tādu dāvanu, bet man ir lūgums,

Ko lūdzu viņas vārdā izpildīt.

Hercogs.

To arī jūsu vārdā izpildīšu.

Valentīns.

Kungs, lūk, šie izstumtie, kas mājo te,

Ir viri, kuriem netrūkst krietnuma.

Tiem piedodiet, ko tie ir darījuši,

Un Jaujiet atgriezties tiem dzimtenē.

Tie labojušies, braši ir un laipni

Un jums var lieti derēt, kungs!

Hercogs.

Lai notiek!

Tiem arī piedodu, tāpat kā jums!

Tos rīkojiet pēc sava ieskata.

Bet nu mums jāiet — aizmirst ļaunumu

Laiks dzīru līksmībā un jautrās spēlēs.

Valentīns.

Un ceļā mājup gribu jums labprāt

Ar kādu stāstu izvilināt smaidu.

Kā patikas jums, augstais kungs, šis pāžs?

Hercogs.

Sis zēns šķiet pieklājīgs, lūk, kā tas nosarkst.

Valentīns.

Un skaists, ka šķiet man, — zēns ir meitene.

Hercogs.

Ko jūsu teiktie vārdi nozīmē?

Valentīns.

Ja vēlaties, jums ceļā pastāstīšu

Tas pārsteigs jūs un prieku sagādas.

Nāc, Protej, jo tas lai nu ir tavs sods:

Tev jāklausās ir savas mīlas stāsts —

Un tad mēs vienā dienā dzersim kāzas,

Viens nams mums būs un laime kopīga.

Visi aiziet.

Divi veronieši ietilpst Šekspīra jaunības komēdiju ciklā, kurā cita citai kā radniecīgas sižeta un stila ziņā seko Veltas pūles mīlā, Maldu komēdiļa, Spītnieces savaldīšana. Tās radušās samērā neilgā laikā. Frensisa Mirza katalogā (Palladis Tamia, 1598) tā ir pati pirmā Šekspīra luga, tāpat pirmajā in folio izdevumā (1623) tā ir otrā (pēc Vētras), lai gan citādi nav nekādu noteiktu datu par tas sarakstīšanu un pirmizrādēm. Arī starp komentētājiem šai jautājumā valda lielas domstarpības, jo agrāk par komēdijas rašanās laiku pieņēma 1591.—1593. gadu, bet tagad — 1594.—1595. Tomēr šais svārstībās neapstrīdams paliek tas, ka šī luga ir Sekspira jaunibas darbs, sarakstīta periodā, kad lielus panākumus jau bija guvusi viņa karaļdrāma Ričards III.

Divu veroniešu saturā cieši savērpjas mīlas un draudzības motīvs, pie tam pirmais nāk no renesanses pastorālās epikas, sevišķi no spāniešu romāna (J. Montemayor, La Diana enamorada, kas pazīstams arī angļu valodā un pārstrādāts luga History ol Felix and Philomena, kuru izrādīja Elizabetes galmā jau 1584. g.). Šekspīrs attīrījis šai literatūrai piemītošo lieko sentimentalitāti, lai gan citādi diezgan cieši seko nostāstam par nelaimīgo Filomenu (Divos veroniešos Džūlija), viņai neuzticīgo Fēliksu (Protejs) un tā iemīlēšanos galma dāmā Cēlījā (Silvija). Turpretī Proteja un Valentīna draudzības motīvs liekas paša Šekspīra fabulēts. Draudzības cildināšana pāri mīlai un neuzticīga drauga tiesāšana renesanses laikā nav nekas jauns, tikai Šekspīra dramatiskajos darbos tas parādās pirmo reizi tik spilgtā veidā. Sai ziņā pašaizliedzīgajam draugam Valentīnam ļoti tuva radniecība ar sonetu dzejnieku pašu. Tāpat personu trijstūris Valentīns — Silvija — Protejs atgādina Melnās dāmas un drauga attiecības pret Šekspīru. Līdzās draudzībā pašaizliedzīgajam Valentīnam sievietes mīlas izjūtu spēle Džūlija padziļināta daudz stiprāk nekā Šekspīra pārējās romantiskajās komēdijās, padziļināta pat jau līdz traģikai, tāpēc šo tēlu ar pilnām tiesībām var uzlūkot par priekšteci tādām dziļas milas nesējām kā Džuljeta, Ofēlija, Porcija, Rozalinde. Divu veroniešu komika balstās galvenokārt uz jokdaru S p īd a un Launsa dialogiem, kas pilni eifuistiska humora un atjautīgu vārdu rotaļu. Kritika šad un tad pārmetuši, ka Šekspīrs šo renesanses literāro traģēdiju te pārāk izmantojis parupjai, uzmācīgai un ar galveno saturu ne visai sakausētai komikai, kas raidīta gan uz parteru, gan galeriju, tāpat arī šīs figūras neveicina darbību, jo orgāniski neiekļaujas visā lugas pamatnokrāsā. Bet nav jāaizmirst, ka Divu veroniešu motivācija dibināta uz pretstatiem un ka uz šī parupjā, komiskā fona spilgtāk izceļas ārēji vienkāršā galvenā satura dramatismu. Divos veroniešos, sevišķi Launsa monologos, reālā dzīve atspoguļota ar sulīgu angļu humoru. Salīdzinājumā ar citiem Šekspīra darbiem Divi veronieši kā satura, tā izteiksmes ziņā — viņa vienkāršākā luga ar jūtamiem trūkumiem uzbūvē un pavāju intrigu. Pat Maldu komēdija šai ziņā daudz bagātāka. Varbūt ar to arī izskaidrojama šis jaunības komēdijas mazā popularitāte. Bet tā uzrāda zīmigus Šekspīra dramatiskos vilcienus. Simpātisko ideju tani visur apgaro pavasarīga dzīves līksme, veselīgs prieks un dabas tuvums, kas izskan īpaši Valentīna monologos (V, 4.). Pie dabas izjūtas, kas te paceļas diezgan spēcīgi, Šekspīrs bieži atgriežas savos vēlākajos darbos. Bez tam šai komēdijā Šekspīrs jau izvēlējies vēlāk tik iemīļoto itālisko sižetu.ьLiteratūrpētnieki domā, ka šai komēdijai kā avotu Šekspīrs varētu būt izmantojis kāda anonīma autora komēdiju (Two Ilaiian Geniiemen). Kā otrs komēdijas avots, šķiet, Šekspīram noderējis J. Montemajora spāniešu pastorālais romāns. Tomēr citi izsaka pamatotu domu, ka Šekspīrs būs noskatījies šī romāna dramatizējumu Elizabetes galmā (1584), guvis ierosmi un, izmantojot šī dramatizējuma sižetu, uzrakstījis savu komēdiju