Valentīns.
Uz Veronu.
Pirmais laupītā js.
No kurienes jūs nākat?
Valentīns.
No Milānas.
Trešais laupītājs.
Vai ilgi jūs tur dzīvojāt?
Valentīns.
Sešpadsmit mēnešus, un palicis
Vēl ilgāk būtu, ja man atļautu.
Otrais laupītājs.
Kā? Vai jūs izraidīts no turienes?
Valentīns.
Jā gan.
Otrais laupītājs.
Un vai par kādu noziegumu?
Valentīns.
To man ir pārāk grūti atcerēties —
Es kādu nonāvēju, tādēļ ciešu,
Kaut krist tam lemts bij cīņā godīgā
Bez viltības un zemas gļēvulības.
Pirmais laupitajs.
Kādēļ tad pārmest sev, ja tas ir tā?
Bet vai šī nieka dēļ jūs izraidīja?
Valentīns.
Tā ir, un, tiešām, labi vēl, ka tā.
Pirmais laupītā js.
Vai protat valodas?
Valentīns.
Tās iemācījos, klīzdams svešās zemēs, —
Bez tām man bieži būtu ļauni klājies.
Trešais laupītājs.
Pie Robiņa Huda mūka skalpa zvēru —
Šis zēns mums derētu kā barvedis.
Pirmais laupītājs.
Nudien, uz vienu vārdu lūdzam, kungi!
Spīds.
Kungs, viņu priekšlikumu pieņemiet!
Šķiet, braši blēži…
Valentīns.
Klusu, nelieti!
Otrais laupītājs.
Kungs, sakiet — vai jums ir kaut kas, uz ko
Jūs liekat cerības?
Valentīns.
Tik mana laime.
Trešais laupītājs.
Nu, tad jums jāzin, ka dažs labs no mums
Ir dižciltīgs, no sabiedrības aiziet
Kam lika jauno dienu nedarbi.
Reiz tiku padzīts es no Veronas,
Jo gribēju tur dāmu nolaupīt,
Kas tuva radniece bij hercogam.
Otrais laupītājs.
Un es no Mantujas, kur nodūru
Reiz karstgalvībā kādu dižciltīgo.
Pirmais laupītājs.
Un es par tādu pašu noziegumu.
Bet nu pie lietas — atklājamies jums,
Lai zinātu, kas esam mēs par ļaudīm.
Jūs esat glīts, ar labu izglītību,
Pie tam jūs protat arī valodas —
Tāds cilvēks ar tik krietnām īpašībām
Var noderēt pat mūsu amatā.
Otrais laupītājs.
Tādēļ, ka nu jūs esat trimdinieks,
Mēs pateicām jums savu priekšlikumu.
Vai gribat kļūt jūs mūsu kapteinis?
Vai gribat braši panest grūtības
Un dzīvot mūžamežos līdz ar mums?
Trešais laupītājs.
Ko teiksiet? Vai jūs piesliesieties mums?
«Jā» — teiciet! Topiet mūsu kapteinis!
Mēs padosimies jums un paklausīsim
Kā savam priekšniekam un valdniekam.
Pirmais laupītā js.
Bet, ja jūs atteiksieties, jums būs jāmirst…
Otrais laupītājs.
Lai jūs to neizpaustu, ko mēs teicām.
Valentīns.
Es teikšu «jā» un dzīvošu pie jums
Ar noteikumu, ka jūs neuzbruksiet
Ne sievietēm, ne ari ceļotājiem.
Trešais laupītājs.
Nē, tādu rīcību mēs nosodām!
Šurp, nāciet līdzi mums uz mūsu alu —
Tur redzēsiet jūs mūsu bagātības,
Kas līdz ar mums ir jūsu rīcībā.
Aiziet.
OTRA AINA
Milāna. Pils pagalms.
Ienāk Protejs.
Protejs.
Es biju Valentīna nodevējs,
Nu nodevu es arī Tūrio.
Ar viltus valodām, it kā tā labā,
Es tikai savai mīlai pakalpoju.
Vai Silvija — tik skaista, gudra, cēla —
Šos apmelojumus ņems vērā — šaubos.
Ja apgalvošu, ka tai piederu,
Tā nodevību pārmetīs pret draugu;
Ja zvērēšu es viņai uzticību,
Tā liks man atcerēties zvērestu,
Ko devu Džūlijai, bet lauzu drīz.
Tak kaut tā mani arī noraida,
Es nezaudēšu visas cerības.
Tai mana mīla pielabināsies
Kā paipalsunītis, ko projām dzen.
Bet Tūrio tur nāk: pie loga iesim
Tai noskandināt maigu dziesmiņu.
Ienāk Tūrio un spēlmaņi.
Tūrio.
Kā redzu, Protej' kungs, jūs pirmais te.
Protejs.
Jā, dižais Tūrio, arvienu pirmā
It visur mīla ir, ne pēdējā.
Tūrio.
Jā gan, bet neesat jūs mīlētājs.
Protejs.
Kungs, esmu gan, — kā citādi šurp nāktu?
Tūrio.
Bet ko jūs mīlat? Silviju?
Protejs.
Priekš jums.
Tūrio.
Tad es jums pateicos! Nu, mani kungi,
Laiks uzskaņot un tad it mundri sākt!
ienāk viesnīcnieks un aiz lā Džūlija. Džūlija ir zēna apģērbā.
Viesnīcnieks. Nu, mans jaunais viesi, man šķiet, jūs esat
tāds nobēdājies. Es lūdzu jūs, — kādēļ?
Džūlija. Tādēļ, ka es nevaru būt priecīgs.
Viesnīcnieks. Nāciet, jums jābūt priecīgam! Es jūs aiz-
vedīšu tur, kur jūs dzirdēsiet mūziku un redzēsiet
to dižciltīgo kungu, par kuru jūs man jautājāt.
Džūlija. Bet vai es to dzirdēšu runājam?
Viesnīcnieks. Jā, to jūs dzirdēsiet.
Džūlija. Tā būs mana mūzika.
Mūzika.
266
Viesnīcnieks. Klau! Klau!
Džūlija. Vai viņš starp tiem?
Viesnīcnieks. Jā, bet klusāk, lai varam paklausīties.
Dziesma
Kas ir Silvija? Kas ir tā,
Ko visi ļaudis ciena?
Skaista ir un gudra tā,
Un cēla kā neviena —
Slava tev, visjaukākā!
Sevī visus tikumus
Tā, skaistā, kopā liedē.
Amors viņas acīs dus,
Tā viņu, aklo, dziedē —
Un tas dara brīnumus.
Silvija, tev dziedam mēs,
Tu valdiniece jaukā,
Ko neviena nepārspēs
Ne pilsētā, ne laukā —
Vainagosim tevi mēs!
Viesnīcnieks. Nu, vai jūs esat vēl grūtsirdīgāki nekā
pirms tam? Kas jums ir, jaunais cilvēk? Vai jums
nepatīk šī mūzika?
Džūlija. Jūs maldāties, man nepatīk tikai spēlmanis.
Viesnīcnieks. Kādēļ, mans bērns?
Džūlija. Viņš spēlē aplami, viesnīcnieki
Viesnīcnieks. Kā, vai viņš nepareizi ķeras pie stīgām?
Džūlija. Nē, bet viņš tā rauj stīgas, ka sarauj manas
sirds stīgas.
Viesnīcnieks. Jums smalkas ausis.
Džūlija. Ak, es gribētu, kaut es būtu kurls. Šī dziesma
padara smagu manu sirdi.
Viesnīcnieks. Es redzu, jums muziķa nesagādā nekādu
prieku.
Džūlija. Protams, ne, ja viņa tā samaitā omu.
Viesnīcnieks. Klau, kāda skaista melodiju maiņa!
Džūlija. Ak, kāda pārmaiņa!
Viesnīcnieks. Jūs gribat, lai vienu un to pašu spēlē?
Džūlija.
Es gribētu, kaut viens tā spēlētu
Arvien! Bet sakiet — vai šis Proteja kungs
Šai jaunkundzē ir ļoti iemīlējies?
Viesnīcnieks. Es jums saku to, ko Launss, viņa sulainis,
man teica, ka viņš to mīlot bez gala un bez mēra.
Džūlija. Kur ir Launss?
Viesnīcnieks. Viņš aizgāja meklēt savu suni, kurš tam
rīt uz kunga pavēli jāiedāvina šai dāmai.
Džūlija. Klusu! Iesim sāņus — šie ļaudis dodas projām.
Protejs.
Bez rūpēm, Tūrio! Es rīkojos
Tik veikli, ka jums mani jāslavē.
Tūrio.
Kur tiksimies?
Protejs.
Pie svētā Gregora akas.
Tūrio.
Uz redzēšanos!
Tūrio un spēlmaņi aiziet.
Silvija parādās logā.
Protejs.
Labvakar, jaunkundze!
Silvija.
Es pateicos
Jums, mani kungi, par šo mūziku!
Kas runāt tur?
Protejs.
Ak, ja jūs viņa sirdi
Kaut drusku pazītu, tad arī balsi.
Silvija.
Vai tas ir Protej' kungs, ja nemaldos?
Protejs.
Jā, jaunkundz, esmu Protejs, jūsu kalps.
Silvija.
Ko vēlaties?
Protejs.
Jums uzticīgi kalpot.
Silvija.
To jūs jau darāt, bet es vēlētos,
Kaut mājās dotos jūs un ietu dusēt.
Jūs viltniek, zvērestlauzēj, bezgodi,
Vai domājat, ka es tik vāja esmu
Читать дальше