VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Aiziet.

Uznāk Kajuss un Regbijs.

Kcijuss. Džon Regbī, tu, Džek!

Regbijs. Jā, ser!

Kajuss. Cik pulkstenis, Džek?

Regbijs. Noliktā stunda jau pagājusi, ser, kad sers Hjū solījās būt te.

Kajuss. Nudien, viņš ir izglābis sev dvēseli, ka neir nā­cis. Viņš tik lasa varbūt sav pībel un ir aizmirsis, ka bij jānāk šurp. Nudien, Džek Regbī, viņš jau tagad būt beigts, ja būt nācis šurp.

Regbijs. Viņš ir prātīgs, ser. Viņš saprot, ka jūsu lab­dzimtība viņu nodurtu, ja viņš atnāktu.

Kajuss. Nudien, pat vien silke nav tik beigts, cik beigts es būt viņ pataisījis. Ņem sav rapier, Džek, es tev parādīs, cik beigt es viņ pataisīt.

Regbijs. Vai! Kungs, es jau neprotu ar rapieri kauties.

Kajuss. Ņem sav rapier, neliet!

Regbijs. Pagaidiet, tur nāk ļaudis!

Uznāk viesnīcas saimnieks, Šelovs, Slenders un Peidžs.

Saimnieks. Labu veiksmi, brašais doktor!

Selovs. Lai dievs jums stāv klāt, doktora Kajusa kungs.

Peidžs. Kā klājas, mīļais ārsta kungs?

Slenders. Labrīt, ser!

Kajuss. Viens, div, trīs, četri… ko jūs visi meklē?

Saimnieks. Mēs gribam redzēt tavu cīņas māku, tavus izklupienus un tavus atlēcienus, visus tavus punto un stakato, tavus reversus, tavu distanci, tavu mon- stanci. Nu, vai viņš ir jau beigts, tas tavs abesīnie- tis? Vai viņš ir jau pagalam, mans mīļais Fransisko? Nu, brašuli! Ko nu tu atbildēsi, manu Eskulap, manu Gallen, manu suņu burkšķi? Vai viņš ir jau pie tē­viem, teic, brašais pūšļu dziedniek, — vai viņš ir jau izlaidis garu?

Kajuss. Nudien, tas ir vismazdūšīgāks zaķpastals no vi­sas priester zorts. Viņš neir te rādījs sav degun.

Saimnieks. Ak tu Kastīlijas ķēniņ Urināl, ak tu grieķu Hektor, ak tu resgali!

Kajuss. Es jūs lūdz būt man par liecinēk, ka mēs seš septiņ cilvēks ir te uz viņ savas stundas trīs četras gaidījuš, bet viņš neir nācis.

Selovs. Prātīgi darīts, doktora kungs. Viņš ir dvēseļu, jūs miesas dziednieks. Bet vai tad kaušanās ir dzied­niecības darbs? Ko jūs teiksiet, mister Peidž?

Peidžs. Mister Selov, bet jūs taču pats arī esot bijis traks kauslis, kaut tagad spriežat tiesu.

Šelovs. Velns parāvis, mister Peidž, un, kaut arī es esmu jau vecs, turklāt miertiesnesis, tomēr, redzot kailu zobenu, man pirksti niezēt niez to izmēģināt. Un, vienalga, lai mēs esam tiesneši, ārsti vai mācītāji, katrā no mums, mister Peidž, ir vēl kāda jaunības dzirkstele. Jā gan, mister Peidž, mūs visus pasaulē laidusi tikai sieviete.

Peidžs. Taisnība, mister Šelov.

Šelovs. Un citādi tas arī nevar būt, mister Peidž. Dok­tora Kajusa kungs, es atnācu jūs vest uz mājām. Es esmu zvērinātais miertiesnesis. Jūs esat parādījuši sevi kā gudru ārstu, arī sers Hjū ir parādījis sevi kā saprātīgu, iecietīgu mācītāju. Tāpēc jums jānāk man līdzi, doktor.

Saimnieks. Piedodiet, tiesneša kungs. Atļaujiet bilst kādu vārdu, mesjē draņķu brūvētāj!

Kajuss. Kas tas ir, draņķu brūvētāj?

Saimnieks. Draņķu brūvētājs, tas mūsu — angļu mēlē nozīmē brašu puisi, īstu varoni.

Kajuss. Es zvēr, tad es neir mazāks draņķu brūvētājs par jebkur angli. Bet tam mērkaķ mācītājam — tam es nošneiderēš vis aus.

Saimnieks. Bet viņš tevi krietni piekaustīs, varoni.

Kajuss. Ko tas nozīmē: piekaustīs?

Saimnieks. Tas nozīmē, ka viņš lūgs no tevis piedošanu.

Kajuss. Tad es zvēr, jūs vēl redzēs, kā viņš man pie­kaustīs, tad es zvēr, ka es dabūs to gatav.

Saimnieks. Bet es viņu vēl piebikstīšu, jo citādi viņš var notirināt kājas.

Kajuss. Es jums par to teic lēl paldēs.

Saimnieks. Bet tas vēl nav viss, mīļo brašul!

Paklusām pārējiem.

Bet jūs, viesa kungs, tāpat jūs, mister Peidž, un jūs, kavalier Slender, steidziet cauri pilsētai uz Frogmoru.

Peidžs. Vai sers Hjū ir tur, jā?

Saimnieks. Jā, tur. Un jūs paskatieties, kā viņš tur jūtas, tikmēr es vedīšu ārstu uz turieni ar līkumu pa lau­kiem. Labi? Jā?

Šelovs. Mes ta darīsim.

Peidžs, Šelovs un Slenders. Uz redzēšanos, mīļo doktor!

Peidžs, Šelovs un Slenders aiziet.

Kajuss. Es zvēr, mēs grib, lai tas mācītājs ir beigts, jo viņš grib to Annu Peidž priekš vien jaun mērkaķpuik.

Saimnieks. Nu lai jau viņš mirst, tikai pagaidām iebāz to savu nepacietības zobenu makstī un uzlej dusmām aukstu šalti virsū. Nāc, ejam taisni pār laukiem uz Frogmoru! Es tevi aizvedīšu uz viensētu, kur paš­laik ir dzīres un kur būs arī Peidžas jaunkundze. Un tu varēsi viņu tur bildināt. Nu tu vari saukt «urrā»! Ko?

Kajuss. Nudien, mēs sak jums par to lēl paldēs. Nudien, jūs ir mīļš cilvēks. Es gādās, lai jums tiek lab kun­des: tos grāfs, tos bruņinieks, tos džentlmens, vis mans pacients.

Saimnieks. Par to es solos būt tev par kompanjonu pie Annas Peidžas. Vai es pareizi izsacījos?

Kajuss. Jā, riktīg. Pavisam riktīg.

Saimnieks. Nu tad ejam!

Kajuss. Tu nāc man līdz, Džek Regbī.

Aiziet.

Uznāk Hjū Evenss un Simpls.

Evenss. Es jūs lūdz, Slender kung sulain, mans draugs Simpl, — tā jūs laikam sauc, — uz kuru pus jūs skats pēc tā Kajus kung, kurš liek sev saukt par medicīns doktor?

Simpls. Es skatījos, kungs, uz citadeles pusi, es skatījos uz parka pusi, tāpat uz vecās Vindzoras ceļa pusi un uz visām debess pusēm, izņemot to ceļu, kas ved uz pilsētu.

Evenss. Tad ej nu paskats arī uz to pus, es tev lūdz.

Simpls. Labi, kungs.

Evenss. Dievs, stāv man klāt. Es ir tā noskaities un tik uztraukts. Man būt jāpriecāš, ka vīš ir man pievils. Bet es ir tik bēd sagrauzts. Es būt viņam ar mier kraut ar viņ paš nāktspod pa gāv, ja man būt izdevīb to dārt. Lai dievs ir man žēlīgs!

Sāk dziedāt.

Tur maze, klusē strautiņ male, Kur putniņi dzied madrigāles, Rokrociņe mēs rozes šķīsim Un tūkstoš jaukos pušķos pīsim.

Ak dievs! Cik gauž man gribs raudet! »

Kur putniņi dzied madrigāles, Mēs sēd iekš Babilonije Un tūkstoš jaukos pušķos pīsim. Tur maze, klusē …

Simpls. Jā, no tās puses nāk gan, ser Hjū.

Evenss. Lab, lai viš nāk.

Tur maze, klusē strautiņ male …

Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs! Ar kādiem iero­čiem vīš nāk?

Simpls. Ne ar kādiem. Tur nāk mans saimnieks, misters Selovs un vēl viens kungs tieši no Frogmoras pāri pār laipām.

Evenss. Es tev lūdz, tu pado man to mentei šurp. Nē, la­bāk tur to uz rok.

Uznāk Peidžs, Šelovs un Slenders.

Selovs. Kā klājas, mācītāja kungs? Labrīt, mīļais mister Hjū. Tas nu gan ir brīnums, ja kauliņu spēlmanis nav pie kauliņiem, bet zinību vīrs pie savām grāma­tām!

Slenders. Ak daiļā Anna Peidža!

Peidžs. Lai dievs jūs svētī, mīļais Hjū!

Evenss. Un viņ žēlastīb nāk pār jums visiem!

Slenders. Kas tad tas? Jūs laižat darbā gan vārda varu, gan zobena garu? Vai mācītājkungs nolēmis strādāt ar abiem?

Peidžs. Un kā jauns puisis šitādā drēgnā, reimatisma pilnā gaisā izmeties vienos kamzoļos un biksēs?

Evenss. Tam ir savs zināms nolūks un savs iemesls.

Peidžs. Taču mūsu nolūki ir paši labākie, mācītājkungs.

Evenss. Dikt lab! Un kād tie ir?

Peidžs. Tur palika viens cienījams džentlmenis, kuru kāda persona ir tā aizvainojusi, ka viņš aiz lielām dusmām aizmirsis gan savu pašcieņu, gan mīļo iecie­tību.